Книга "Sieviete smiltīs" автора Абэ Кобо - Скачать бесплатно, читать онлайн

 
Учитывать фильтр по выбранному автору
...
 
Авторизация



или

Поиск по автору
ФИО или ник содержит:
А Б В Г Д Е Ж З И Й К Л М Н О
П Р С Т У Ф Х Ц Ч Ш Щ Э Ю Я
Все авторы
Поиск по серии
Название серии содержит:
Поиск по жанру

Последние комментарии
valyavik
Жена для политика
Все предсказуемо,никакой динамики.
Натали
онлайн
Другая женщина (СИ)
очень понравился роман..судьбы двух женщин по своиму не счастливы любя одного мужчину..спасибо автору..очень читаемо!!!
Olishna
онлайн
Разлучи нас, смерть! (СИ)
После этой книги перечитала все, что выложили в сеть этого автора и.... не пожалела. Есть, конечно,  мелкие косячки,  но хочется думать, что проблемы перевода. Редкая работа, оставившая послевкусие... 
valyavik
Слабое сердце
Хороший любовный роман с незамысловатым сюжетом.
Olishna
онлайн
Как будем делить? (СИ)
История не блещет оргинальностью, но написано живенько и с юмором, в запале прочитала все выложенные творения автора... автору респект и прочие приятности 
valyavik
Проклятие ведьмы (СИ)
Было бы неплохо,если доработать,слишком коротко и многие моменты не понятны,начало как такового нет,все слишком быстро происходит и уже конец,ничего не понятно.
Мотылёk
онлайн
Зло порождается страхом (СИ)
Необычно!Есть жестокость,привязанность,отчаяние,смелость..Но роман интересный.
 
 
Sieviete smiltīs
Sieviete smiltīs
Автор: Абэ Кобо Жанр: Любовно-фантастические романы Язык: русский Год: 1970 Переводчик: Irma Berzkalne Второй переводчик: Laima Rumniece Добавил: Admin 24 Окт 12 Проверила: Sveta 24 Окт 12 Формат:  FB2 (359 Kb)  RTF (367 Kb)  TXT (315 Kb)  HTML (326 Kb)  EPUB (442 Kb)  MOBI (1250 Kb)

Скачать бесплатно книгу Sieviete smiltīs Читать онлайн книгу Sieviete smiltīs

  • Currently 0.00/5

Рейтинг: 0.0/5 (Всего голосов: 0)

Аннотация

KOBO ABE
SIEVIETE SMILTĪS
izdevniecība «Liesma»Rīga 1970
No krievu valodas tulkojušas Irma Bērzkalne un Laima Rūmniece Mākslinieks Arvīds Jēgers
ceļš pie citiem - ceļš pie sevis
Kobo Abes romānus var lasīt dažādi — kā stāstus un kā
līdzības.
Kaut arī romāni piesātināti ar simboliku un ārkārtīgi izsmalci­nātiem filozofiskiem prātojumiem, lasītāju valdonīgi, neļaujot ne mir­kli pārdomām, vada stāstījums ar skaidru, dinamisku, gluži vai de­tektīvromānam līdzīgu asu sižetu. Stāstījums par skolotāju, kurš gadījuma dēļ nokļūst kādā nelielā piekrastes ciemā un milzu bedrē spiests bez apstājas cīnīties ar smiltīm, lai tās viņu neapraktu, un par viņa veltīgajiem mēģinājumiem izkļūt brīvībā. Vai arī stāstījums par ķīmiķi, kuram šķidrās gāzes sprādzienā sakropļota seja un kurš drudžaini meklē līdzekli, kā iegūt garīgo līdzsvaru un to parasto kontaktu ar apkārtējiem cilvēkiem, ko tik traģiski pārrāvis šis nelai­mes gadījums.
Bet šis priekšmetiskais, emocionāli piesātinātais un aizraujošais stāstījums katrā pagrieziena momentā, katrā varoņa pārdzīvojumu krīzes punktā pēkšņi aizsedzas ar daudzām nozīmes kārtām un pār­vēršas plašā alegorijā, līdzībā par personības tiesībām uz neatkārto­jamu individualitāti un tās pienākumu pret citiem, par cilvēka brī­vību un nebrīvību.
Tieši šajā grafiskajā, gluži kā tušas zīmējuma uzskatāmībā, aiz kuras rodas vesela pasaule sabiedrisku, morālu, psiholoģisku un me- tafizisku problēmu, arī slēpjas japāņu rakstnieka neparastā savda­bība. Šī pasaule ir sarežģīta, un autors to apzinīgi padarījis sarež­ģītāku, daudzējādā ziņā tā ir sveša krievu literatūras tradīcijām, to­mēr tā ir pasaule, kurā dzīvo un mokās kapitālistiskās sabiedrības lielum lielā inteliģences daļa, tāpēc Kobo Abes grāmatas noteikti pelna padomju lasītāju uzmanību.
Kobo Abes līdzības ir tikpat paradoksālas, cik viņa vēstījumi vienkārši. Darbības gaitā autors rūpīgi apsver bezgala daudz atrisi­nājumu, — reizēm tas apmulsina, kaitina, izraisa iekšēju protestu, tāpat kā apmulsina un kaitina nepievilcīgais, naturālistiskais priekš- metiskums, kad var sajust pat smilšu čirkstoņu zobos. Līdzības uni- versālumu līdzsvaro pilnīga ticamība detaļās. Dziļi pārdomāti ir se­cinājumi, pie kuriem rakstnieks mūs pamazām noved, pilnīgi nobrie­dis ir viņa saprātīgais un prasīgais humānisms bez ilūzijām un paš­apmāna. Droši vien viņš varētu atkārtot Brehta vārdus: «Lai būtu labs, man jābūt cietsirdīgam.»
Romāna «Sieviete smiltīs» (1963) varonis — vidusmēra cilvēks — ir vienkāršs skolotājs. Viņam ir viena kaislība — kukaiņu kolekcionē­šana un viens sapnis — atklāt jaunu sugu. «Ja tas izdosies, entomo- loģiskajā atlantā blakus jaunatrastā kukaiņa garajam zinātniskajam latīņu nosaukumam parādīsies arī tavs vārds, un nav izslēgts, ka tas paliks tur uz mūžiem.»
Bet nu šis cilvēks, kas sapņo vismaz ar kaut ko padarīt slavenu savu vārdu, apliecināt sevi kā personību, pazūd.
Izbraucis svētdienā ārpus pilsētas, viņš nokļūst kāda ciemata iedzīvotāju rokās; šo cilvēku vienīgais darbs ir atrakt smiltis, kas draud apbērt viņu mājokļus. Skolotājs nokļūst gūstā dziļā smilšu bedrē un spiests kopā ar kādu vientuļu Sievieti strādāt veltīgu, smagu darbu.
Cilvēks, atrauts no dzīves, nošķirts no pasaules, iemests ieslo­dzījumā, — tā ir viena no visizplatītākajām situācijām jaunās pasau­les literatūrā. Kobo Abes attēlotā bedre galu galā ir tas pats, kas franču rakstnieka Kāmī mēra apsēstā pilsēta. Rakstnieki pievēr­sušies un pievēršas šādam robežstāvoklim — starp dzīvību un nebūtību, pētīdami personības psihofizisko stāvokli. Vieni — lai pie­rādītu cilvēku dzīves un visu pasaulīgo lietu veltīgumu. Citi atkal pašā neiespējamībā izrauties no lamatām meklē sākotni cilvēka vī­rišķīgajam stoicismam nemitīgo briesmu priekšā.
Daudzu Rietumu mākslinieku radītais «savrupais» pasaules mo­delis metaforiski attēlo kapitālistiskās ražošanas stihisko spēku ap­spiestā cilvēka izjūtas, viņa atsvešinātību. Nenovēršami, ka šādos gadījumos ārkārtīgi asi, reizēm slimīgi rodas jautājums par perso­nības īstumu, tiek pārspīlētas tās vienreizīguma, pašvērtības pazīmes. «Elle — tie ir citi,» savā laikā sacījis Sartrs. Šķiet, ka pilnīgā sa­skaņā ar šo tēzi Kobo Abe tēlo aklas nejaušības kopā savesto Niki Dzimpeja un Sievietes mocošo savstarpējo attiecību ainas. Viņi abi uzstājas gan upura, gan bendes lomā. Viņus it kā apdraud pirmā grēka lāsts, kāds mūžsens vainīgums par pašu viņu eksistences faktu. Tomēr japāņu rakstnieks negrib pilnīgi piekrist franču kolēģa uzska­tiem — citādi nav iespējami savstarpēji sakari. «Bez Sartra «cita» ir «cits» — tuvākais vārda kristietiskajā nozīmē, kaut gan kristietība, ab­solutizēdama «cita» ideju, arī nonāk pie kaut kā maldīga.»[3] Kobo Abe, kā liecina romāns, meklē saprātīgu, reālistisku atrisinājumu pret­runām starp personību un tās vidi.
Izmisuma lēkmes un tukšumam teiktās deklarācijas par likumu un personības tiesībām Niki Dzimpejam mijas ar bēgšanas mēģinājumiem. Bet, jo rafinētāki un saprātīgāki ir šie mēģinājumi, jo negaidīti pierastāka kļūst gan bedre, gan ar lāpstu veicamais mehāniskais darbs, kas palīdz samierināties ar laika skrējienu, gan pastāvīgais no­gurums; un viņš jau izjūt patiku, kad viņam no augšas nolaiž ciga­retes un nelādzīgu degvīnu. Un bez tam — Sieviete, kaut arī sveša, toties gluži blakus, atliek tikai pastiept roku …
Apslāpēdams sevī patīkamās domiņas par brīvības «slogu», tās šķietamību, viņš tomēr pēdējo reizi mēģina izrauties no lamatām. Viņš drudžaini bēg projām no bedres, un tikpat drudžaini viņa do­mas skrien atpakaļ pie Sievietes, pie viņu kopīgās briesmīgās eksis­tēšanas brīžiem. Bedre it kā negrib viņu laist vaļā. Maldīdamies starp kāpām, glābdamies no vajāšanas, viņš nokļūst smilšu slīkšņā, viņa kājas stieg aizvien dziļāk un dziļāk, smiltis jau sniedzas līdz viduk­lim, un tad šeit no pašiem viņa būtnes dziļumiem izlaužas dzīvnie­cisks kliedziens — palīdziet! «Dzīvot, par katru cenu palikt dzīvam, pat ja šī dzīve līdzināsies visu pārējo cilvēku dzīvei, gluži kā lēti vienā un tai pašā formā cepti cepumi!»
Fiziskajai kapitulācijai neizbēgami seko morālā kapitulācija. Iezīmējas visbriesmīgākā traģēdija — pielāgošanās traģēdija. Dzīvība pirkta par dārgu cenu — par atteikšanos no visa, no kā veidojas per­sonība. Bet izrādās, ka Niki Dzimpejam nav nekā cita, ar ko maksāt kā vien pārmērīga iedomība un savs «es». Viņš bija domājis, ka spēj veikt kaut ko lielāku nekā bez apstājas rakt smiltis. Bet, atskatīda­mies atpakaļ uz savu pilsētas dzīvi, viņš neatrod it nekā vērtīga, kam būtu jēga un kas paceltos pāri gausajam dienu ritumam. Ku­kaiņu kolekcionēšana, ieilguši mīlestības sakari, kas nedod prieka, pelēcīgs, drūms darbs, ko saindē skaudības bacilis. Būtībā dzīve šeit, nebrīvībā, neatšķiras no dzīves sabiedrībā, kur «brīvais» cilvēks «pērk akcijas, apdrošina dzīvību, ir divkosīgs pret arodbiedrību un priekš­niecību. Viņš aizspiež ausis, lai nedzirdētu izmisīgos palīgā saucie­nus, kas atskan no notekgrāvjiem un atkritumu bedrēm… Lai ne­uzmāktos pārdomas, viņš uzgriež televizoru, cik vien skaļi var…»
Jau pirms nokļūšanas bedrē Niki Dzimpeju bija, burtiski, apsē­dusi ideja par smiltīm — par neauglīgām, plūstošām smiltīm, kas iespiežas visās spraugās, — par cietu, ar hidrodinamiskām īpašībām apveltītu ķermeņu kopumu. Šo ideju viņš liek savas pasaules uzskata sistēmas pamatā. Neskaitāmie plūstošie smilšu graudiņi, kam dia­metrs ir viena astotdaļa milimetra, izaug līdz augstākās realitātes apjomiem — «pati kustība ir smiltis». Smiltis apbedījušas senās civi­lizācijas, un «nekas nevar stāties pretī šim bezveida graujošajam spēkam». Nakts murgos viņam rādās tādas kā mucveida mājas — kuģi, kas veļas pāri plūstošajām smiltīm un glābj no nepieciešamības cīnīties ar tām.
Pārmaiņas bedrē nokļuvušā ceļotāja apziņā nobrieda pamazām, gandrīz pret viņa gribu. Protams, Niki Dzimpejam zināmi tādi jē­dzieni kā taisnīgums vai pienākums pret citiem. Bet, «ja ikreiz gri­bēs glābt tuvāko, kas mirst badā, nekad citam neatliks laika». It īpaši viņam derdzas, ka viņu varmācīgi spiež strādāt. Varbūt viņš arī pats būtu pieteicies palīdzēt. Šķiet, ka notikumu dzelžainā loģika saārda pašapmāna viengabalaino sistēmu, iesaista viņu darbībā. Inteliģen- tisko koncentrētību uz sevi, domu par to, ka viņš ir nevainīgs upu­ris, nomainīja izpratne, ka tieši ciema iedzīvotāji ir pamesti un at­stāti, ka viņiem cietsirdība ir uzspiesta, to radījuši dzīves apstākļi, nepieciešamība aizsargāties no smilšu tirānijas. Joprojām paliekot bedres dibenā, viņā jau mostas tādas jūtas, it kā viņš būtu uzkāpis augstā tornī, no kurienes vieglāk pārskatāms ilgi gaidītais mērķis — brīvība. Un līdzeklis tās sasniegšanai — bēgšana — izrādās nederīgs. Pirmo reizi pēc pusgada tiek nolaistas virvju kāpnes. Bet bēgt — tātad padoties? «Smiltīs kopā ar ūdeni viņš it kā atklāja jaunu cil­vēku.»
Kobo Abe romānā saka: pienākums — tā ir cilvēka pase. Viņa varonis vizējis pasi pie dzīves atstumtajiem. Atteicies no sava «es», viņš pievienojas cilvēcei, jēdzienam «mēs». Romāna galvenā vērtība, acīm redzot, ir tā, ka Kobo Abe, izsekojis vairākiem moko­šiem cilvēka psiholoģiskiem stāvokļiem, noved lasītāju pie nepārpro­tama secinājuma, ka individuālistiskā pozīcija brīvības izpratnē ir ne­pamatota.
' No grāmatas «CoBpeMeHHbift 3K3HCTemtHajiH3M», Maskavā, 1966 , 501. lpp.
Rietumu kritika, kas tiecas pārmērīgi pārspīlēt romāna metafi- zisko pusi, bedres tēlu interpretē asociāli, kā pasauli, kurā neprātīgi rosās primitīvas būtnes, kas moka cita citu. «Muļķīga nejaušība iedzi­nusi nelaimīgos šausmīgās lamatās, pilnīgi nav nekādu ētisku vai so­ciālu motīvu vai kādas kaprīzas gribas, kas viņus būtu nolēmusi tu­rēt mūža ieslodzījumā, — tas viss pasvītro notikušā absurdumu, cē­lonības un mērķa trūkumu, rada vēl lielāku bezcerīguma sajūtu nekā Kafkas «Process»,» rakstīja Parīzes «Mond» recenzents Marsels Bri- ons.[5] Ar visu savu māksliniecisko sistēmu japāņu romāns saceļas pret šādu patvaļīgu interpretāciju. Kafkas antivaroņiem dzīve ir Nāves pa­sludinātā sprieduma izpildīšana iepriekš, neizmeklējot lietu, un ape­lācija augstākās instancēs patiešām ir absurda.
Kobo Abem dzīve ir cīņa — sīva, smaga, tā prasa pašuzupurēša­nos, dažreiz tā pat šķiet bezcerīga, it īpaši, ja domā par visu mir­stīgo kopējo likteni. Bet cilvēks tāpēc arī var saukties par cilvēku, nevis par kukaini, ka, apzinādamies bargo nepieciešamību, nenolaiž rokas, nepakļaujas mierinošajai filozofijai par būtības bezjēdzīgumu.
Romāna «Sieviete smiltīs» pamatā liktā situācija ir nosacīta un eksotiska. Romāna «Svešā seja» (1963) materiāls vairāk tuvināts vēs­turei. Notikumi, kas satricinājuši japāņu nāciju pēdējo gadu desmitu laikā, met draudīgu ēnu uz šo daiļdarbu. Militārisma neierobežotā vara 30. gados, sakāve otrajā pasaules karā, kad galīgi tika iznīcinā­tas varonīgo, dieva svētīto samuraju mūžsenās tradīcijas, astoņpa­dsmit grāmatas ar sešdesmit diviem tūkstošiem Hirosimas un Naga- saki atombombardēšanas upuru vārdiem, «svešo seju» — it īpaši amerikāņu masveida ieplūšana japāņu salās, viņu iejaukšanās ekono­mikā, politikā, kultūrā, šķiru pretišķības — tas viss skaidri sama­nāms sarežģītajā, pretrunīgajā romāna mākslinieciskajā izveidē. Uz­manīgs lasītājs ievēros meitenes tēlu ar caurspīdīgo un skumjo pro­filu un sakropļoto sejas pusi, — acīm redzot, apstarojuma upuri, tā­pat arī daudzos atgādinājumus par karu un varmācību pasaulē, «al­katību, nesaudzīgu dzīvības izšķiešanu» mūsdienu pilsētās. Traģiskā pagātne un šķietami laimīgā tagadne caurstrāvo visu daiļdarbu un atstāj savas pēdas varoņa izskatā. Sakarā ar romāna ekranizāciju Zoržs Saduls rakstīja: «Šim sakropļotajam cilvēkam jāsimbolizē kara izpostītās Japānas seja un Hirosima, kurai laupītas tās īpatnības, tā­pat arī ņudzošie pilsētas pūļi.»
Pēc kara attīstītākajās kapitālistiskajās valstīs izvērsās plašas debates par personības lomas nostiprināšanu sabiedrībā. Jēdzienam identitļ), tas ir, cilvēka identitātei savam uzdevumam, personības īs­tumam, cilvēka individualitātei, ir veltīti zinātniski pētījumi un māk­slas darbi. Buržuāziskie sociologi un psihologi prāto par personības neizbēgamo atsvešināšanos «industriālajā sabiedrībā», par «es» krīzi. Literāti raksta romānus par cilvēka vientulību un individualitātes zu­dumu. Tikpat kā izbeigusies portretu glezniecība: klasiskās harmoni­jas vietā nākusi tendence sadalīt cilvēka ārieni sastāvdaļās, atklāt se­jas konstrukciju. Amerikāņa Džozefa Levi kollāža, kur cilvēks attēlots līdz viduklim ar apaļu ekrānu sejas vietā un uzrakstu «Tas esmu es!», uzskatāmi ilustrē mūsdienu buržuāziskā cilvēka depersonalizāciju.
Ap jēdzienu «personības identifikācija» šķiests tikpat daudz vārdu, cik savā laikā ap relativitātes teoriju vai cīņu par eksistenci. Turpretī marksistiskā doma jau sen konstatējusi, ka «lietisko apstākļu valdīšana pār indivīdiem, individualitātes nomākšana nejaušības val­dīšanas rezultātā ir ieguvusi viskrasāko un visuniversālāko formu» un vēsturiski izskaidroja cilvēka atsvešināšanos ar privātīpašuma at­tīstību.
Ar savu romānu Kobo Abe metas dedzīgajā mūslaiku disputā par personību, atradis apbrīnojami konkrētu un ietilpīgu tēlu — zināt­nieku, kuram neveiksmīgā-ķīmijas eksperimentā sakropļota seja. Va­ronim nav vārda, viņš zaudējis savu ārējo izskatu — tādējādi viņš ir pilnīgi anonīms.
Varonis slēpj keloīdās rētas zem apsējiem, bet tik un tā kolēģi sastopoties samulsuši nolaiž acis, nepazīstami cilvēki uz ielas un elektriskajā vilcienā apjukuši novēršas. Sieva atsvešinās no viņa. Ne­viens nevar dalīties zinātnieka nelaimē, un viņu apņem «vientulība, kāda manāma veca mirstoša suņa acīs. Bezcerīgums, kas jaušams sliežu atbalsotā šķindoņā, kad vēlu naktī remontē sliežu ceļus.» Vi­ņam, spēcīga intelekta cilvēkam, grūti samierināties ar domu, ka āriene — daži kustīgi, ar ādu apvilkti sejas muskuļi — tik daudz nozīmē saskarē ar citiem cilvēkiem. Protams, cilvēka seja ir tas pats, kas personas apliecība, taču tā neizsaka cilvēka būtību. Protams, seja — «tas ir sava veida vienādojums, kas apzīmē attiecības ar ci­tiem cilvēkiem. Tā ir taciņa, kas saista tevi ar viņiem.» Bet vai tikai seja? Daudz jūtamāks cilvēku attiecību simbols ir tas, ko pieņemts dēvēt par sirdi, dvēseli. Pat ja noliedz dvēseli — eksistē dzeja, grā­matas, gramofona plates, kuras, protams, labāk tuvina cilvēkus nekā vienkārša vaigā skatīšana. Cilvēki, kas nekad nav redzējuši autoru, saprot viņa disertāciju, kura veltīta reoloģijai, zinātnei par vielu plūs- tamību (sal. ar Niki Dzimpeja interesi par smilšu hidrodinamiskajām īpašībām). Un viņa prāts, raksturs — vai tiešām tie nozīmē mazāk nekā āriene, vai tiešām būtība pakļauta šķitumam? Abstraktie prāto­jumi par paradumu spriest par cilvēku pēc ārienes noved varoni pie secinājuma, ka aizspriedumi pret ādas krāsu ir mežonīgi. Nav nejau­šība, ka romānā tiek pieminēti Amerikas nēģeri, kuri uzstājas pret diskrimināciju, nav nejaušība, ka arī grāmatas varonis brīžiem iden­tificē sevi ar korejiešiem, kuri Japānā ir rasu aizspriedumu objekts un atrodas izstumto stāvoklī.
Kobo Abes varonis neparedzēja, kā pārvērtīsies šķietamā glābēja doma izgatavot mākslīgu seju. Ar nelielo «masku komēdiju» viņš tikai bija gribējis aizpildīt piespiesti ieilgušo starpbrīdi dzīvē. Tomēr maskas uzlaikošanas brīdī viņš saņem kārtējo triecienu — ne tikai tāpēc, ka pārāk precīza kopija ir nedzīva un izraisa nomācošu iespaidu, bet galvenokārt tādēļ, ka no spoguļa uz viņu vienaldzīgi raugās sveša seja, kas izraisa bezgala daudz asociāciju, — sākot no sirmajā tautas pagātnē iedibinātām «No» masku tradīcijām līdz «Cil­vēkam, kas smejas» un «Neredzamajam cilvēkam». No šī mirkļa arī sākas sarežģītas savstarpējās attiecības starp viņu pašu un viņa masku. Ar maskas tēlu romānā saistīts vesels komplekss morāli filo­zofisku un sociālu problēmu, kuras plašā lokā izvietojas ap jēdzie­niem «seja», «personība», «depersonalizācija», «maska», «atmasko­šana». Vispirms maska ir varoņa pašatsvešināšanās priekšmetiska iz­teiksme. Mēģinājums atjaunot savu agrāko «es» un reizē saites ar citiem cilvēkiem noved viņu pie gluži pretēja rezultāta. Viņa uzliktā maska sāka dzīvot patstāvīgu, neatkarīgu dzīvi, slēpa no citiem viņa īsto cilvēcisko būtību. Atrautība no cilvēkiem padziļina viņa mokošo vientulību un vienlaikus rada tieksmi cietsirdīgi atmaksāt par šo pa­zemojumu. Viņu plosa vispretrunīgākie nodomi gan pret sievu, pret ko viņš izjūt jauktas — «mīlestības un naida» jūtas, gan pret cilvēci vispār. Te viņam uzmācas domas, kuru būtību Oldingtons lakoniski izteicis ar sava romāna nosaukumu — «visi cilvēki ir ienaidnieki», un tad viņu pārņem neprātīga mizantropija, te viņam rodas mazieprie- cinošs secinājums, ka «sejas zaudēšana… ir mūsdienu cilvēku ko­pējais liktenis». Notiek traģiska šķelšanās apziņā, postoša nolūku divējādošanās kas vēlāk noved varoni pie pilnīgas morālas degra­dācijas. Brīžiem viņš vēl apzinās savu egocentrismu: «Esmu piešķī­ris pārāk lielu nozīmi savai vientulībai… Es iztēlojos, ka tā ir lie­lāka par visas cilvēces vientulību.» Bet viņu jau gandrīz pilnīgi pa­ņēmis savā varā līdzinieks — augstprātīgā, valdonīgā, ciniskā maska.
' Analoģisku personības sašķelšanos Kobo Abe tēlo romānā «Ceturtais Iedus laikmets», kur varonis, ievērojams inženieris, atklāja sev pretēju alter ego elektronu skaitļojamā mašīnā, ko bija ieprogrammējuši viņa neapzinātie dzenuli.
Maskas tēls palīdz rakstniekam atklāt tādas pasaules liekulību, kur zem mietpilsoniskas pieklājības aizsega cilvēku attiecību pamatā ir vienīgi personiskas intereses — vai nu tas būtu salts aprēķins, vai mīlestības iegribu apmierināšana. Varbūt tieši tāpēc, ka zaudēta seja, varonis daudz vērīgāk nekā agrāk ielūkojas apkārtējos cilvēkos un spēj «pieiet cieši klāt citai, īstai, nevis uz loga uzzīmētai pasaulei». It kā viņš pirmo reizi būtu ieraudzījis seju vietā maskas, modeļus un manekenus apgaismotos skatlogos, mākslīgos zobus un liekos matus, mānīgo puskrēslu kafejnīcās, viltus labo un viltus Jauno, un tas viss virpuļo nez kādā bezjēdzīgā maskarādē, kur «jebkura īsta manta bija.., spīdošs atdarinājums, jebkurš atdarinājums šeit tika vērtēts kā īsta manta».
Vispārēja maskarāde izraisa haosu, rodas iespaids, ka par to ne­soda. Uzlicis masku, varonis izjūt neaprobežotu brīvību. Viņam ne­valdāmi gribas izmantot radušos iespēju — varbūt tāpēc, ka tā brī­vība, ko viņš pazina, bija iluzoriska. «Iegūto brīvību… varēja salī­dzināt ar manu agrāko brīvību kā sulīgu, jēlu gaļu ar sauso vārdu «gaļa».» Sākumā viņam iešaujas prātā «izšķiest» brīvību, kā viņš iz­sakās, praktiski: izzagt no darba vietas seifa finansu revīzijas do­kumentus vai sevišķi interesantus zinātniskus materiālus. Pēc tam viņš neapzinātu impulsu ietekmē nopērk pistoli. Varonis saprot — «ja atbrīvo sevi no visām garīgajām saitēm un iegūst neierobežotu brī­vību, tad viegli kļūt neierobežoti cietsirdīgam». Bet maska uzmodi­nāja viņa dvēselē snaudošos varmācības un postīšanas dēmonus. Viņam uz miesas sāk svilt visdažādāko veidu «vēlmju puni», un pir­mām kārtām tās ir erotiskās vēlmes, — lūk, kāpēc tik liela vieta ro­mānā ierādīta seksuāliem pārdzīvojumiem. Nepazīstamas sievietes tu­vums pārpildītā elektriskajā vilcienā, apskāvies pārītis pustumšajā kinozālē, viegli pieejama meitene, blakussēdētāja pie kafejnīcas gal­diņa — tas gandrīz vai pārvērš viņu par seksuālu maniaku. Pirmais solis uz pilnīgu pagrimšanu — varmācība pret paša sievu, ko viņš pavedina, izlikdamies par svešu cilvēku. Radušies slimīgie sakari iesveļ viņā briesmīgu greizsirdību. Neatliek nekas cits kā izbeigt šo ab­surdo mīlestības trīsstūri. Bet tas ir Antieiklīda trīsstūris, grafiski at­tēlojot, tā ir taisne, uz kuras novietoti trīs punkti — «viņš», «viņa», «maska». Varonis nevar iznīcināt masku — tas nozīmētu iznīcināt sevi. Tātad… līdz šim slēptā doma par slepkavību pārņem visu va­roņa būtību, un, sakopojis pēdējās gribas atliekas, paslēpies uz trim dienām citur noīrētā istabā, viņš raksta piezīmes sievai. Sīs piezīmes arī ir romāns. So mocošo grēksūdzi rakstījis cilvēks, kas zaudējis seju, iedomājies, ka pasaulē nav nekas augstāks par paša «es», un nonācis līdz robežai, aiz kuras cilvēks pārvēršas par briesmoni.
Visskarbākā apsūdzība varonim izteikta īsajā sievas vēstulē — jau pašā sākumā viņa bija uzminējusi, kas slēpjas zem pavedinātāja maskas. Viņa bija gatava dalīties ar mīļoto cilvēku viņa ciešanās, bija gatava paciest visu ņirgāšanos, taču ar šausmām pārliecinājās, ka maska atklājusi viņai vīra īsto garīgo seju. Viņai atlika tikai ar sāpēm novērot, kā viņš uzcel barjeras starp sevi un citiem cilvēkiem un jebkurā svešā cilvēkā redz tikai savu paša atspoguļojumu, kā ideja par savu pārākumu pārvēršas postīgā mānijā. Jā, pasaulē jaušama nāve. Bet «vai nāvi nesēj tev līdzīgi cilvēki, kuri nevēlas pazīt ne­vienu citu kā vien paši sevi»?
Tātad varonim izteikta skarba apsūdzība. Iepriekš pasludināts arī spriedums — sieva neatgriezīsies pie viņa. Apsūdzētajam tiek dots pēdējais vārds, un jāatzīst, ka viņš to izmanto, apbruņojies ar svarī­giem argumentiem. Sievai domātajā atvadu zīmītē, ko viņš uzraksta pirms tam, iekams pazūd pavisam, dodot vietu maskai, — galvenais nav nožēla, attaisnošanās vai kauns par atmaskojumu. Varonis iz­virza argumentus, kuri nāk prātā, jau lasot romānu, turklāt tikpat nopietnus kā viņam izteiktos apvainojumus.
Galvenais apsūdzētā arguments: tas, par ko viņš kļuvis, ir plašu, visu sabiedrību aptverošu procesu sekas. «Tas, kas ietverts manī… ir visos citos cilvēkos, tas ir kaut kas kopējs.» Niki Dzimpejam visa pasaule šķita bedre, no kuras dibena cilvēki veltīgi pūlas izgrābt smiltis. «Svešās sejas» varoņa saasinātajā uztverē pasaule šķiet mil­zīgs cietums, kurā cilvēki ieslēgti katrs savā vieninieka kamerā. Un katrs no viņiem vainīgs — «vainīgs, ka zaudēta seja, vainīgs, ka pārgriezta taciņa, kas saista ar citiem cilvēkiem, vainīgs, ka zaudēta citu cilvēku rūpju un prieku izpratne, vainīgs, ka zaudētas bailes un prieks par nezināmā atklāšanu citos cilvēkos, vainīgs, ka aizmirsts pienākums radīt citu labā, vainīgs, ka zaudēta mūzika, ko bija klau­sījušies kopā …».
Iziruši cilvēku sakari. Visi kļuvuši atsvešināšanās, «abstraktu cil­vēku attiecību» upuri, — varonis atkal un atkal atgriežas pie šīs formulas savās piezīmēs, noraidīdams viņam izteikto apsūdzību. Šajā sakarā nāk prātā tā lieliskā vieta «Vācu ideoloģijā», kur sacīts, ka sabiedrībā, kas veidojusies stihiski un ko raksturo plaisa starp atse­višķām un kopējām interesēm, viens otram stāv pretī it kā materiali­zēti ražošanas spēki un «vairums indivīdu, no kuriem šie spēki ir at­rāvušies un kuri tāpēc zaudējuši katru reālu dzīves saturu, kļuvuši par abstraktiem indivīdiem…»! . Tāpēc patiešām visā savā briesmī­gajā realitātē mūsu acu priekšā nostājas iedomātā aina — monopo­listiskie koncerni sākuši masveidā ražot maskas plašam patēriņam. Personas apliecības, romāni, izglītība, morāle zaudē jēgu. Jēdzieni «indivīds», «ģimene», «tauta», «tiesības», «pienākumi» pārvēršas mi­rušos vārdos. Parlamenta loceklis sāk blēdīties ar parādzīmēm, bet bankas direktoru apsūdz laupīšanā. Sarodas labējās organizācijas: to dalībnieku sejas slēpj vienādas maskas, gluži kā uniformas. Pati valsts pārvēršas kaut kādā milzīgā maskā. Cilvēki pārdzīvo brīnum jauko atbrīvošanos no tikumības nomācošajām važām un izbauda «no­ziegumu un netikumu smalko aromātu».
Visur tikai maskas šaudās, Bet nav cilvēcīgu seju. Un nav sejas cilvēcei. Un nav nelietībai gala, —
kā rakstīja Ginters Veizenborns lugā «Zaudētā seja», kas arī veltīta mūslaiku rietumu mietpilsoņu melīgajai maskai, kura slēpj viņu barbarisko būtību.
Jāatzīst, ka mūsu ķīmiķis, analizēdams cilvēku savstarpējās attie­cības kapitālismā, nonāk pie nesaudzīga, rūgta, pesimistiska rezul­tāta. Bet viņam pilnīgi nav saprotama novēroto parādību sociālā sin­tēze. Rakstnieks atstāj viņu, paslēpušos aiz stūra ar rokā sažņaugtu pistoli. Viņš ir apņēmības pilns pierādīt cilvēkiem, ka viņi visi ir ko­pēja nozieguma līdzdalībnieki un ka par to jāsamaksā. No tālienes atskan sieviešu papēžu klaudzoņa …
Izvirzās likumsakarīgs jautājums: vai Kobo Abes varonis tomēr ir vainīgs vai ne? Rakstnieks nedod viennozīmīgu atbildi. Tāda at­bilde vispār neeksistē. Ja padomā dzi|āk, atrisinājums atrodams divās varoņa replikās romāna beigās: «Neizdosies apsūdzēt mani vienu pašu … Es ienīstu cilvēkus.»
Nav grūti pamanīt, ka daudzi romāna galvenie motīvi — cilvēka vientulība un atsvešināšanās, vainas un brīvības, un citas problē­mas — tieši sasaucas ar atbilstošajām filozofijas kategorijām un ek- sistenciālisma un tā epigoņu māksliniecisko praksi. Tomēr, izmanto­dams eksistenciālistiskās literatūras arsenālu, Kobo Abe polemizē ar dažiem tās atzinumiem. Tipiskam rietumu prozas varonim raksturīga «ontoloģiska» vientulība, tas ir, vientulība, kas radusies tāda acīm redzama iemesla dēļ, ka pasaulē ir tikai viens mans «es» un viss pā­rējais ir svešs, un šis «es» ir mirstīgs. Kobo Abes varonis arī ir bez­gala vientuļš, taču nevis cilvēka eksistences absurduma dēļ, bet pil­nīgi konkrētu un savā būtībā sociālu apstākļu spiests. Kobo Abe ne­aprobežojas ar to, ka mākslinieciski konstatē atsvešināšanos, kā to ar lielu profesionālu prasmi dara, piemēram, tā saucamā «jaunā ro­māna» piekritēji Francijā. Viņš iet tālāk, cenzdamies atklāt šī psi­holoģiskā stāvokļa sabiedriskās saknes. Atbildēdams uz «Les Lettres Franļaises» korespondenta jautājumu par attieksmi pret šo virzienu, Kobo Abe sacīja: «Mani ļoti interesē tas, ko viņi raksta … Bet jūsu jaunie romānisti ne pārāk tic tam, ko varētu nosaukt par «dieva ieskatu», un pārāk uzticas paši savām acīm. Viņiem ir drusku par daudz narcisisma… Es atzīstu par labāku mazliet atkāpties un pa­skatīties uz lietām no dokumentālās puses.»
Kobo Abe savādāk nekā literāti eksistenciālisti risina arī brīvības problēmu. Tā kā indivīda reālo pašsajūtu buržuāziskajā sabiedrībā nosaka svešu spēku izraisītas apspiestības sajūta un pašapziņas brī­vības sajūta, tad dominējošu nozīmi saskaņā ar eksistenciālistu no­stādni iegūst stihiskas, neatkarīgas, visai individuālas izvēles moments: vienmēr noteikti viena izvēle. Nebūt nenoraidīdams «izvēles» svarī­gumu, japāņu rakstnieks abos romānos cenšas atrast šīs akūtās pro­blēmas objektīvu atrisinājumu. Viņš ne tikai apšauba «absolūtās brī­vības» iespējamību, bet arī parāda, ka zināmos apstākļos brīvība neizbēgami pārvēršas patvaļā, individuālismā, kas nepavisam nesa­deras ar japāņu nacionālo raksturu.
Ielaušanās problemātikā, ko iztirzā galvenokārt nereālistiskā lite­ratūra, tās motīvu un māksliniecisko līdzekļu izmantošana Kobo Abem ir pilnīgi apzināta un izriet no viņa uzskata par reālismu kā metodi, kura nebūt nav absolūta un negarantē dziļu īstenības izpratni. Uzska­tīdams sevi par noteiktu reālisma piekritēju, rakstnieks īpaši pasvītro, ka «tam jābūt īsti mūsdienīgam reālismam… kas pilnīgi izpratis reālismam pretējas parādības un apzinīgi met tām izaicinājumu».[6]
Ārkārtīgi grūti risināt polemiku oponenta ierosinātajos apstākļos, gandrīz neizbēgami radīsies trūkumi — it īpaši apstākļos, kad japāņu sabiedrisko domu ārkārtīgi ietekmē jaunākā angļu-amerikāņu ideālis­tiskā filozofija. Tādi trūkumi ir arī Kobo Abem. Iepriekš minētajā intervijā, skardams tēmu par cilvēku sakariem, viņš izteica uzskatu, ka šī problēma it kā esot «vispārēja, tā izejot no sociālās iekārtas robežām. Pat ja uzceltu ideālu sabiedrību… tad problēma par satik­smi ar citiem cilvēkiem varbūt būtu vēl asāka.» Skaidri apzinādamies, cik bīstami ir pārāk plaši iztulkot brīvības jēdzienu, viņš pats pievēr­šas naivi abstraktam problēmas atrisinājumam. «Varbūt brīvība ir līdzīga ļoti iedarbīgām zālēm,» varonis sev jautā, «mazās devās ārstē, bet, ja devu palielina, iedarbība ir negatīva.» Protams, būtība nav dozējumā, bet brīvības dialektikā, konkrēti vēsturiskā pieejā. Subjek- tivistiskās filozofijas virstoņi sadzirdami ari prātojumos par vispārējo vainu par it kā visspēcīgo un visuresošo ļaunumu pasaulē, domā par postošajiem instinktiem, kas slēpti cilvēka dabā, un vairākos citos momentos.
Niki Dzimpejs ieņēma diezgan vienkāršu dienesta un sabiedrisko stāvokli. Turpretī otra romāna varonis ir nozīmīgas laboratorijas va­dītājs solīdā institūtā un «cieši, gandrīz vai ar kuģa tauvu saistīts pie sabiedrības». Acīm redzot, Kobo Abem bija nepieciešama ievēro­jama persona, lai kontrastā spilgtāk parādītu tās pilnīgo atkrišanu un pēc tam arī deģenerāciju. Tam pašam nolūkam kalpo arī izvēlētā epistulārā forma: viss romāns būtībā ir sievai adresētas piezīmes, kurās varonis cenšas vai nu attaisnoties, vai arī tikt skaidrībā pats ar sevi. Šajās piezīmēs, kas attēlo satrauktas domas juceklīgo dar­bību, ir ļoti daudz līdz galam neizteikta, fantāzijas, seksuālu himeru, pretrunu, un dažreiz to jēga, pēc paša autora atzinuma, pazūd pat viņam pašam. Taču nepārtrauktie iekšējie monologi rada tikai psiho­loģiska dziļuma šķietamību. Starp citu, Kobo Abem vispār nerūp, cik daudzpusīgi un reālistiski ir viņa raksturi. Viņš rada situācijas, no­sacītus, reizēm pat mākslīgus iekšējus stāvokļus, kurus galu galā saskaņo ar psihiatrijas mācību grāmatās izteiktajiem atzinumiem, lai vairākkārt apsvērtu attiecīgās tēzes visus pro un contra. Jāatzīst, ka tas palīdz noraksturot maniakam līdzīgu egocentrisku figūru, bet, no otras puses, autors ieslēdz mūs šaurā kamerā, kur strādā vienīgi viņa varoņa prāta mehānisms. Rezultātā skopās īstenības ainas romānā tiek pārvērstas kā tumšajā kamerā. Epizodiskie personāži, kas parādās romāna lappusēs, izpilda pakārtotu blakus lomu. Līdzības vispārīgums tiek sasniegts ar tuvību dzīves īstenībai, kaut arī to pamato ar bagā­tīgu dabzinātnisku terminoloģiju. Tāda tēlojuma metode izriet no japāņu rakstnieka literatūras uzdevumu izpratnes. «Literatūras jomā domāt dialektiski — tas nenozīmē censties attēlot īstenību visā viņas kopumā, bet pēc pirmā ieskata ierobežojot sevi ar noteiktu parā­dību loku, radoša procesa rezultātā nonākt pie atklājumiem, kuri patiešām bagātina mūsu īstenības izzināšanu,» viņš rakstīja, atbildē­dams uz žurnāla «Inostrannaja ļiteratura» izdarīto aptauju «Reālisms šodien».[7]
Stāsta, ka lasīt Kobo Abi oriģinālā esot ārkārtīgi grūti. Viņu grūti lasīt arī tulkojumā. Uzmanīgu un prasīgu lasītāju atalgos japāņu prozaiķa ieceru plašums, skaidrais saprāts un dziļais humānisms.
Spēcīga personība, uzlikusi svešu masku, neatrada taciņu uz citiem cilvēkiem. Liekas, ka to atrod Niki Dzimpejs, vienkāršais skolotājs. ŠI taciņa ir šaura, kaut arī var izvest uz aktīvā humānisma plašā ce]a. Cilvēks, kas zaudējis seju, sastingst nozieguma un soda krustceļā, bet viņa liktenis palīdz, kad, runājot V. I. Ļeņina vārdiem, jānorauj visas un visādas maskas no melu un varmācības sabiedrības viltus sejas.
G. Zlobins

Объявления
Где купить?


Нравится книга? Поделись с друзьями!


Другие книги автора Абэ Кобо
Похожие книги
Комментарии к книге "Sieviete smiltīs"

Комментарий не найдено

Чтобы оставить комментарий или поставить оценку книге Вам нужно зайти на сайт или зарегистрироваться



 

 

2011 - 2018