Džeks Londons
Dižais burvis
Ciematā valdīja satraukums. Sievietes, sagājušas pūlišos, žadzināja spalgās, griezīgās balsīs. Vīrieši staigāja saīguši un bažīgi šķielēja apkārt, pat suņi klaiņāja piesardzīgi, jauzdami ciematā nemieru un gatavi mukt mežā, tiklīdz kas nelāgs atgadītos. Gaisā šķita viežamies kaut kas aizdomu pilns. Ikviens turēja aizdomās savu kaimiņu un zināja, ka citi tur aizdomās viņu. Pat bērni jutās nomākti un turējās klusi, bet mazais Di Ja, visa notikušā pirmcēlonis, dabūjis pamatīgu kūlienu — vispirms no mātes Hūnijas un pēc tam no tēva Bouna —, tupēja liedagā zem lielas, apgāztas laivas un šņukstēdams lūrēja no turienes pasaulē.
Lai visu notikušo vērstu vēl Jaunāku, sagadījās, ka ša- manis Skundu bija kritis necieņā, un tālab nebija iespējams meklēt palīdzību pie viņa visiem pazīstamā burvestību spēka, lai izzinātu Jaundari. Jo raugi, pirms mēneša viņš bija pareģojis izdevīgu dienvidvēju, lai ciematnieki varētu braukt uz Tonkinu, kur Teikudžims rīkoja potlaču, gatavodamies aizlaist savus divdesmit gadu iekrājumus, bet, kad noliktā diena pienāca, — ko tu neteiksi, — pūta negants ziemelis, un no pirmajām trim laivām, kas izbrauca jūrā, vienu lielās bangas piešjāca pilnu ar ūdeni, bet divas pret klintīm sašķīda druskās, un pie tam noslīka kāds bērns. Samanis gan taisnojās, ka notikusi kļūda — šis esot paraustījis neīstā maisiņa aukliņu. Tomēr ļaudis negribēja pat ne klausīties. Gaļas, zivju un zvērādu pienesumi vairs netika nolikti pie šamaņa durvīm, bet pats viņš — vismaz ciematnieki tā domāja — rūgtā nožēlā sēdēja mājā, gavēdams un gremdēdamies pārdomās. īstenībā šamanis ēda pilnu vēderu no savas bagātīgi piekrautās glabātavas un apcerēja pūļa nepastāvīgo noskaņojumu.
Bija pazudušas Hūnijas segas. Tās bija lieliskas segas, tik brīnumaini biezas un siltas, ka viņa nevarēja vien beigt ar tām lepoties, it īpaši vēl tādēļ, ka ieguvusi tās tik lēti. Tukvons no aizviņa ciemata bija tīrais nejēga, ja tik viegli šķīrās no tām. Taču Hūnija nezināja, ka segas bija piederējušas noslepkavotajam anglim, kura pazušanas dēļ Savienoto Valstu kuteris tik ilgi braukāja gar piekrasti, bet tā barkasi pukšķinādami un tarkšķinādami izložņāja visslēptākos līcīšus. Hūnija nezināja, ka Tukvons centies atbrīvoties no segām lielā steigā, lai paša cilts ļaudis nepagūtu paziņot valdības iestādēm, un tā nu viņas lepnums bija nesatricināms. Tā kā citas sievietes Hūniju apskauda, tad viņas lepnums auga bez mēra un jēgas, līdz piepildīja visu ciematu un slava par viņas segām aizskanēja pa visu Aļaskas piekrasti no Dačharboras līdz Svētās Marijas līcim. Viņas dzimtas totēms iekļuva cieņā, un sakarā ar šīm segāin, to apbrīnojamo biezumu un siltumu viņas vārdu minēja pat vīru lūpas, kur vien tie sapulcējās zvejai vai dzīrošanai. Segu nozušana tiešām bija ārkārtīgi mīklains notikums.
— Es tikko kā biju tās izklājusi piesaulē pie mājas sienas, — Hūnija gaudās savām tlingetu ciltsmāsām jau tūkstošo reizi. — Tikko kā biju tās izklājusi un pagriezos nost, jo Di Ja, šitas mīklas zaglis un sausu miltu rīma, bija iebāzis galvu lielajā čuguna podā, iegāzies tur un iespriedies tā, ka kājas vien kratījās pa gaisu, gluži kā koku zari vējā. Es tikai izvilku puiku ārā un divreiz pa- bukņīju ar galvu pret stenderi, lai nāk pie prāta, te skatos — segu vairs nav!
— Segu vairs nav! — sievietes, bailīgi čukstēdamas, atkārtoja.
— Milzīgs zaudējums, — piebilda viena. Otra piemetināja: — Tādas segas vēl nebija redzētas. — Un trešā: — Mēs jūtam līdzi tavās bēdās, Hūnija.
Taču sirds dziļumos visas priecājās, ka nu reiz pagalam šīs sasodītās segas, kuru dēļ ķīviņi vien bija.
— Es tikko kā biju izklājusi tās piesaulē, — Hūnija uzsāka tūkstoš un pirmo reizi.
— Jā jele, jā, — pārtrauca Bouns, kuram jau bija apnicis. — Bet ciematā neviena sveša nebija. Tālab ir skaidrs, ka kāds no mūsu pašu cilts ļaudīm nelikumīgi piesavinājies segas.
— Tas nav iespējams, ak, Boun! — sievietes sašutušas korī iebrēcās. — Kurš tad tas varēja būt?
— Tad tā ir bijusi burvestība, — Bouns vienaldzīgi noteica, kaut gan uzmeta blēdīgu skatienu sieviešu sejām.
— Burvestība! — Šo briesmīgo vārdu izrunājot, balsis sievietēm noslāpa čukstā, un viņas bailīgi pablenza cita citā.
— Jā gan, — apliecināja Hūnija, kuras slēptā iedaba acumirklī uzliesmoja ļauna priekā. — Ir jau aizsūtīta ziņa Kloknotonam un spēcīgs airētājs arī. Ar pēcpusdienas paisumu viņš droši vien būs klāt.
Ļaužu pūlīši pajuka, un ciematu pārņēma bailes. No visām nelaimēm burvestība bija pati šausmīgākā. Ar netveramajiem un neredzamajiem gariem vienīgi šamaņi prata tikt galā, bet neviens cilvēks — ne vīrietis, ne sieviete, ne bērns — nespēja nojaust, kuru brīdi velni var sagrābt viņu dvēseles. Un no visiem šamaņiem visbriesmīgākais bija Kloknotons, kurš dzīvoja blakusciematā. Neviens cits nemācēja uziet tik daudz ļauno garu, neviens cits tā nespīdzināja savus upurus kā viņš. Reiz viņš pat atradis velnu, kurš iegājis trīs mēnešus veca bērniņa miesās, — tas bijis varen iespītīgs velns, ko nevarējuši izdzīt nekā citādi, kā vien guldinot bērniņu veselu nedēļu uz dzelkšņiem un ērkšķiem. Ķermenīti pēc tam iesvieduši jūrā, bet viļņi to atkal un atkal izskalojuši krastā, it ka pareģojot ciematam kādu nelaimi, un pavisam tas aizpeldējis prom tikai pēc tam, kad divi spēcīgi vīri bēguma laikā bija izbraukuši jūrā un noslīkuši.
Un Hūnija nu bija aizsūtījusi pakaļ šim Kloknotonam. Kaut jel Skundu, viņu pašu šamanis, nebūtu kritis necieņā! Tam vismaz bija maigāki paņēmieni, un bija zināms, ka Skundu izdzinis divus velnus no vīra, kurš pēc tam vēl radījis septiņus veselīgus bērnus. Bet Kloknotons! Jau viņu pieminot vien, cilvēki nodrebuļojās šausmīgās priekšnojautās, un ikviens jutās pārējo cilts ļaužu urbīgo skatienu degpunktā, un ikviens pats aizdomīgi vēroja pārējos, — ta jutās visi, izņemot Simē, bet Sime bija izdaudzināts ņirga, kurš reiz tik un tā ņems ļaunu galu, lai kā viņam paveicas šobrīd.