Visu vasaru Pinkaine bija pārtikusi tikai no meža ogām, zāles, koku un krūmu jaunajiem dzinumiem. Tika arī iebaudīti lielāki un mazāki kukaiņi, izēstas olas putnu perēkļos, pazvejotas zivis. Bet uz rudens pusi, kad vēl nebija nogatavojušās ozolu zīles un kad vēl nebija nobrieduši rieksti, viņai tā iekārojās gaļas, ka tikai par to vien gribējās domāt.
Kādā pievakarē Pinkaine devās medībās uz nelielu zālainu klajieni. Tuvojoties tai, viņa teica:
— Ķetaurīt un Letenīt, tagad soļojiet tik klusi, lai ne zariņš nelūst, ne lapiņa nečaukst!
— Kādēļ? — Letenīte iejautājās.
— Lai neaizbaidītu medījumu, — Pinkaine atbildēja. Viņa pašlaik gribēja skaidrot, kas Ķetaurītim un Letenītei būtu darāms, ja zālienā ganītos stirnas, kad kāda stirna viņiem gandrīz uzskrēja virsū. Pēkšņi sāņus pamesties gribēdama, viņa paklupa, kūleni pārmetusi, nogāzās gar zemi un vairs necēlās. Pēdējos elpas vilcienus izlaižot, viduklis mitējās cilāties un putām un asinīm pārklātās trīcošās nāsis sastinga.
Apskatot beigto stirnu, ko acīm redzot kāds bija vajājis, Pinkaine priecājās:
— Tikpat kā mutē ieskrēja ilgi kārotais «cepetis».
Pēkšņi kaut kur aiz muguras atskanēja stipra un nikna ņurdēšana. Pinkaine un lācēni uztraukti paraudzījās uz to pusi un ievēroja kuplo egļu ēnā kustīgas, zaļganas uguntiņas.
— Vilki mums uzglūn! — Pinkaine iesaucās un bargi ierūcās, domādama viņus aizbaidīt.
Bet vilki, kas ilgi bija dzinušies pakaļ stirnai, uzskatīja to par savu īpašumu un tādēļ nebija iebaidāmi. Divi lieli pērngadējie vilki un pieci pavasara vilcēni, spalvu virs skausta sacēluši, purnus uz priekšu izstiepuši un neprātīgās dusmās degdami, tuvojās lāčiem.
Pinkaine nevēlējās uzsākt cīņu un negribēja arī atstāt «cepeti» vilkiem.
— Skriesim uz biezokni! — viņa uzsauca lācēniem, paķēra stirnu zobos, pārmeta to pār muguru un ar lācēniem aizlaidās. Vilki pa pēdām pakaļ. Vecie ar līkumu palaida lielāku riksi katrs uz savu pusi, lai Pinkainei un lācēniem aizskrietu priekšā, un pārējie puslokā sekoja tiem.
Lai gan Pinkainei bija smags nesamais, viņa strauji devās uz priekšu. Soļus vajadzēja palēnināt, jo lācēni sāka atpalikt.
Viens no pavasara vilcēniem satvēra Letenīti aiz pakaļkājas, un viņa paklupa. Otrs tiecās pie Letenītes rīkles. Pinkaine, to pamanījusi, deva vilcēnam ar priekšķepu pa muguru tādu zvēlienu, ka tas bez dzīvības pazīmēm palika guļam ar pārlauztu mugurkaulu. Ķetaurītis sakampa aiz auss otru uzbrucēju un ar asajiem nagiem saskrāpēja tam sānus, un Pinkaine to notrieca gar zemi.
Letenīte vairs nespēja atbalstīties uz sakostās kājas. Viņa tikai ar grūtībām vilkās uz priekšu. Par laimi, vilki, zobus griezdami, saklupa ap kritušajiem vilcēniem un, neganti riedami un gaudodami, saplosīja tos gabalu gabalos. Dažos mirkļos nezvēri alkatīgi aprija katrs savu pakampto gabalu, ka krakšķēja un šņakstēja vien.
Kad vilki savu briesmīgo maltīti bija beiguši, viņi atkal, nikni kaukdami, dzinās pakaļ lāčiem.
Pinkaine, redzēdama, ka Letenīte vairs nespēs izbēgt vajātājiem, apstājās pie milzīga akmens, kas pagadījās ceļā, lai izvairītos no aplenkuma. Viņa nometa stirnu zemē un sastinga kaujas gatavībā. Arī Ķetaurītis varonīgi nostājās mātei blakus. Pat ievainotā Letenīte drosmīgi atņirdza zobus.
Drīz vilku bars bija klāt. Izgandējušais bara vadonis pieskrēja pirmais un pārdesmit soļu attālumā apstājās. Tūlīt aiz viņa palika stāvot pārējie vilki. Viņus apmulsināja Pinkaines un lācēnu apņēmīgā un drosmīgā stāja. Viņi pavērsa pretim savus asiņainos purnus.
Astes dusmās kūļājās pa gaisu. Acis mežonīgi zvēroja. Katrs vilks neuzkrītoši ieņēma izdevīgāku stāvokli, lai pēc tam pēkšņā skrējienā visi reizē uzbruktu Pinkainei un lācēniem.
Laikam gan Pinkaine ātrumā bija apsvērusi, ka tam, kas pirmais uzbrūk, ir lielākas izredzes uzvarēt, un tādēļ negaidīti ātri iedrāzās vilkos. Ar labās ķetnas zibenīgu cirtienu viņa notrieca gar zemi barvedi, bet ar kreisās ķetnas zvēlienu nogāza otru veco vilku. Abi pusapdulluši valstījās pa zemi un gaudoja, kamēr Pinkaine viņus galīgi sabradāja.
Viens no pērngadējiem vilkiem pielavījās Pinkainei pie rīkles. Pinkaine saķēra to ar abām priekšķepām un nožņaudza.
Kamēr māte pieveica lielos vilkus, Ķetaurītis tika galā ar diviem vilcēniem, laižot darbā, tāpat kā māte, savas spēcīgās ķepas. Tad Ķetaurītis steidzās palīgā māšelei, kas bija palikusi pie lielā akmens stirnu sargāt. Kamēr viņš bija aizņemts cīņā ar diviem vilcēniem, trešais bija uzbrucis Letenītei. Ķetaurītis vēl nepaguva aizdzīt uzbrucēju, kad pērngadējais vilks iekampa savos asajos zobos viņa cisku. Ķetaurītis raustījās gan uz vienu, gan otru pusi, bet nespēja atbrīvoties. Pinkaine, padarījusi nekaitīgus bīstamākos pretiniekus, sagrāba savās ķetnās pēdējo spēcīgo vilku, kas vienmēr vēl turēja savos zobos Ķetaurīti. Pinkaine to saspieda kā olas čaumalu, un viņš atlaida Ķetaurīti. Pa to laiku pēdējais vilcēns, asti kājstarpē iemiedzis, smilkstēdams aizdrāzās no kaujas lauka un nozuda biezajā eglienē. Tas vienīgais palika dzīvs no lielā vilku bara. Ķetaurītis, neievērojot asās sāpes ciskā, gribēja dzīties viņam pakaļ, bet Pinkaine pameta ar ķepu un norūca:
— Nav vērts! Tas nekad vairs neiedrošināsies rādīties mūsu acīs.
Cīņa ar vilkiem bija norisinājusies tikai nedaudzus mirkļus. Arī Pinkaine bija dabūjusi dziļu brūci plecā.
Ķetaurītis izlaizīja mātes ievainojumu, Letenīte — Ķetaurīša asiņojošo cisku, un Pinkaine ar savu mēli iztīrīja Letenītes sakosto ķepu. Tad vēl katrs sakārtoja savu izspūrušo spalvu.
— Nu ir laiks ieturēt stirnas «cepeti»! — Pinkaine teica. Ķetaurītim un Letenītei, kas pirmo reizi baudīja šādu kārumu, tas ļoti garšoja.
Letenīte, lūpas laizīdama, ieminējās:
— Es pirmīt vēl domāju, ka vilki mūs aprīs ar visu stirnas cepeti.
Ķetaurītis, apzinādamies, ka arī viņam ir savi nopelni vilku pieveikšanā, svarīgi sacīja:
— Kas nu mums, lāčiem, vilki par pretiniekiem!
— Tā vis nesaki! — Pinkaine iebilda. — Ne jau vienmēr ar vilkiem tik viegli var tikt galā kā šoreiz. Dažreiz jāpiedzīvo zaudējumi arī lāčiem. Protams, ja ar izmaņu dodas kautiņā, tad vilks nav tik liels kā vilka kauciens.
PAKLĀJU RITINĀŠANA
Pinkaine iznāca no meža ēnas saulainā un zālainā klajumiņā. Aiz viņas iztipināja Ķetaurītis un Letenīte. Visapkārt zālienai slējās tumši zaļas egles, kas, savas smailās galotnes kā šķēpus gaisā pacēlušas, sargāja ziedošās pļaviņas mieru. Dienvidus saulē tveicīgais gaiss virmoja un ņirbēja. Visvisādu kukaiņu tikko sadzirdama vienskanīga sīkšana atgādināja, ka dzīvība un rosība ne mirkli nemitas pat visklusākajā un vientuļākajā dabas stūrītī.
Pinkaine un lācēni klusēdami čāpoja pa svaigi zaļo un dažādu krāsu ziediem izraibināto meža noriņu, kas kā krāšņs paklājs pletās uz visām pusēm. Visveiksmīgākais audējs nebūtu spējis noaust tik brīnišķīgu paklāju.
Bet ko lāči saprot no skaistuma?
Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte ar savām platajām ķepām nolieca un nomina zāli, nolauza puķes. Zāle gan atkal pamazām pacēlās, bet nolauztie ziedi palika guļot un saules svelmē sāka izdvest vītuma smaržu.
Pinkaine apstājās pļaviņas vidū, visskaistākajā vietā.
— Ķersimies pie paklāju ritināšanas! — viņa skubināja Ķetaurīti un Letenīti.