Taču visvairāk mazajiem celtniekiem bija palīdzējuši labsirdīgie, vasaras raibumiņiem noklātie milzu ziloņi. Viņi kā dzīvi ceļamkrāni bija viegli cēluši vissmagākos baļķus, cik tikai augstu vajadzēja. Bez ziloņu palīdzības bērni diezin vai būtu varējuši uzbūvēt sienas lielajai divstāvu mājai.
Kolonijā bērniem bija laba dzīve — mierīga un droša. Neviens viņiem nedarīja pāri, neviens neņirgājās. Tiesa gan, visi darbi bija jāpadara pašu spēkiem. Bērni paši apstrādāja zemi, kopa augļu kokus un paši saimniekoja. Zēni strādāja dārzā un tīrumā, skaldīja malku, nesa ūdeni no akas, — ar vārdu sakot, darīja visus vīriešu darbus. Meitenes vārīja ēdienu, mazgāja traukus un veļu, lāpīja apģērbu. Protams, visus šos darbus vadīja vectētiņš Brīnumiņš un aukles, dodamas bērniem labus padomus.
Bija tikai viena bēda — mazie ļoti skuma pēc saviem vecākiem. Taču vectētiņš Brīnumiņš arī šoreiz atrada izeju. Viņš vienu reizi mēnesī atveda tēvus un mātes pēc kārtas šurp uz koloniju. Te viņi ciemojās dienu vai divas un tad atkal atgriezās mājās, lai neradītu huligānos aizdomas. Kolonijā vecākiem otrajā stāvā bija īpaši iekārtotas viesistabas. Bet, tā kā vectētiņam Brīnumiņam patika, lai visur būtu sava kārtība un taisnība, viņš iegādājās īpašu grāmatu. Tajā viņš atzīmēja, kuri no vecākiem jau bijuši kolonijā un kādā laikā.
Raibumiņš
Vectetiņš Brīnumiņš mīlēja visus kolonijas bērnus un pret visiem vienlīdz labi izturējās. Un tomēr bērnu vidū bija kāds zēns, kuru viņš sevišķi mīlēja un kuru izraudzījās par savu pirmo palīgu. Varbūt tas notika tāpēc, ka vienīgi šo zēnu nekad neviens neapmeklēja. Viņa vecāki un visi radi bija gājuši bojā sacelšanās laikā pret huligāniem, un viņš bija palicis bārenītis.
Zēnam bija deviņi gadi, un viņu sauca par Raibumiņu. Atjautīgā un rosīgā rakstura dēļ viņu kolonijā visi mīlēja. Nekad viņu neviens netika redzējis raudam, kaut gan viņam droši vien bieži bija skumji un sāpīgi ap sirdi. Pie pārējiem bērniem, kaut arī tikai reizi mēnesī, tomēr nāca vecāki, taču viņam pat nebija ko gaidīt…
Par spīti visam Raibumiņš bija liels nebēdnis un jokupēteris. Ja viņš pamanīja kāda bērna acīs skumjas, tad tūlīt izdomāja kādu joku, lai savu biedru izklaidētu un uzjautrinātu.
Raibumiņu visi ļoti mīlēja. Pat vectētiņa Brīnumiņa draugi — meža putni un zvēri — ar viņu cieši sadraudzējās. Zēns tos cienāja ar dažādiem gardumiem un bieži ar tiem kopā rotaļājās.
Taču vislabāk Raibumiņš sapratās ar ziloni Breusu un pērtiķīti Jokdari. Kad cēla koloniju, milzīgais lutausis Breuss bija ziloņu — celtņu vadītāju brigadieris un jau toreiz sadraudzējās ar Raibumiņu. Sēdēdams Breusa mugurā, Raibumiņš viņu komandēja, un zilonis cītīgi izdarīja visu, ko tam lika. Ar viņiem kopā strādāja arī pērtiķītis Jokdaris, kas bija augstkāpējs montieris. Viņu draudzība nostiprinājās jo dienas jo vairāk. Kad bija beigušies celtniecības darbi, zilonis Breuss un pērtiķītis Jokdaris sāka tāpat vien apciemot Raibumiņu. Breuss uz savas platās muguras vizināja bērnus, bet Jokdaris viņus smīdināja ar saviem trikiem.
Dažreiz vectētiņš Brīnumiņš atļāva Raibumiņam kopā ar Breusu un Jokdari doties nelielos ceļojumos pa meža biezokni. Raibumiņš tad uztrausās zilonim mugurā, viņam blakus notupās Jokdaris, un Breuss gluži kā tanks lauzās cauri tropu necaurejamiem biezokņiem. Tie bija ļoti interesanti un aizraujoši ceļojumi. Kādus tik neparastus augus un apbrīnojamus zvērus Raibumiņš nedabūja redzēt! Tur bija gan puķes, uz kuru ziedlapām mierīgi varētu nostāties liels cilvēks, gan kolibriji — mazmazītiņi putniņi mušas lielumā, gan ķirzakas — pāris metru garumā un koki, kuri bija tik zemi kā zāle!
Katrs šāds jauns ceļojums iepriecināja zēnu: viņš ļoti mīlēja dabu.
Reiz visi trīs draugi devās uz mežu. Raibumiņam bija priecīgs prāts — viņš dziedāja kādu dziesmiņu. arī Breuss bija labā omā, un viņš raiti soļoja, vicinādams snuķi. Visi jutās brīnišķīgi. Viņi pat nemanīja, ka bija aizklīduši no kolonijas pārāk tālu.
Te pēkšņi norībēja šāviens, pēc tam otrs, trešs… Pērtiķītis žēli iekaucās un novēlās lejā beigts. Zilonis Breuss apstājās, ka zemē iemiets, tad lēni saļima uz ceļiem un, smagi nopūzdamies, nogāzās uz sāniem. Raibumiņš ieripoja krūmos. Viņš sasitās un zaudēja samaņu.
Atvēris acis, Raibumiņš ieraudzīja, ka pār viņu noliekušies trīs pamatīgi tēvaiņi ar šautenēm rokās. Raibumiņš viņus uzreiz pazina. Tie bija huligāni Bils Blēdis, Džons Klibiķis un Toms Zirneklis — labi pazīstami visā Raibzemē.
Bils Blēdis bija tievs un garš, ar līku degunu un vienu vienīgu aci; Džons Klibiķis — arī garš, toties resns, pinkainu, melnu bārdu un ar vienu kāju klibs, bet Toms Zirneklis — spalvains, ar lielu vēderu un tievām, garām rokām, tā ka patiešām ļotf atgādināja zirnekli.
Visi trīs klusēja un vērīgi blenza Raibumiņā. Zēns vai pamira aiz bailēm, gaidīdams briesmīgo izrēķināšanos.
Beidzot Toms Zirneklis norūca:
— Hm… No kurienes te radies šis zeņķis?
— Jā, patiešām dīvaini! Kā viņš te gadījies? — Bils Blēdis aizdomīgi piemiedza savu vienīgo aci.
— Klausies, zeņķi, — ko tu te dari? — Džons Klibiķis uzbrēca Raibumiņam.