Raibumiņš un Tumsas Kungs soļoja pa ceļu, kas veda caur kailu, saules izdedzinātu stepi. Raibumiņš bija ļoti noguris un ar mokām cilāja kājas. Taču Tumsas Kungs neparko negribēja apstāties, lai atpūstos.
— Nekas, nekas, pacieties vien! Drīz satumsīs, tad tev tūlīt kļūs viegli, — viņš mierināja zēnu.
Nu Raibumiņš nepacietīgi gaidīja, kad norietēs saule. Beidzot tā paslēpās aiz apvāršņa, un pār zemi nolaidās krēsla. Tikai rietumu pusē dega sārta svītra. Tur kvēloja pēdējo saulstaru atspīdums. Tad pēkšņi Tumsas Kungs pamāja ar savu apmetni. Un Raibumiņam šķita, ka tieši šis mājiens izdzēš pēdējo atblāzmu. Tai pašā mirklī Tumsas Kungs paķēra Raibumiņu uz rokām, un viņi neticamā ātrumā sāka joņot uz priekšu cauri melnajai naktij. Vējš svilpoja gar ausīm, aizrāvās elpa. Raibumiņš juta, ka viņi lido augstu gaisā pa tumšām, mākoņainām debesīm. Nogurums bija kā ar roku atņemts, toties sirdi žņaudza ledainas bailes. Šādas bailes Raibumiņš bija izjutis tikai murgodams pa sapņiem, kad nav spēka nedz pakustēties, nedz kādu saukt palīgā…
Viņi nelidoja ilgi — tikai dažas minūtes. Un, re, atkal — Raibumiņš jau stāv uz zemes. Visapkārt slienas augsti kalni. To sniegotās galotnes mirdz mēness staros, kuri laužas cauri mākoņiem. Bet Raibumiņam tieši pie kājām plešas ezers. Rāms vējiņš tajā veļ vieglus vilnīšus, kas sidrabaini laistās meness gaismā. Krastmalā šalc meldri. Bet ezerā peld meža pīles, ik pa brīdim ienirdamas ūdenī un ķerdamas zivis.
Te negaidot Raibumiņa acu priekšā šis parastais ezers sastinga un it kā pārklājās ar ledus kārtu. Tā virsma kļuva līdzena un nekustīga, kā no stikla. Pīles pacēlās spārnos un aizlidoja. Bet ezers kļuva arvien mazāks un mazāks, līdz pēkšņi saslējās stāvus kā siena. Tas vairs nebija ezers, bet spogulis, ko apņēma zaļš koka ietvars, greznots ar meldru rotājumu.
— Nu mēs esam klāt, — Tumsas Kungs sacīja. — Aiz šī burvju spoguļa atrodas Saules Zaķīšu Zeme. Mums tur jānokļūst. Vai esi ko dzirdējis par Saules Zaķīšu Zemi?
Lai gan pēc tik lieliem brīnumiem Raibumiņš vēl nebija lāgā atguvies, viņš tomēr priecīgi pasmaidīja. Kā nu ne! Protams, viņš daudz ko bija dzirdējis par šo brīnumaino zemi.
Pirms vairākiem gadiem, kad Raibumiņš vēl bija pavisam mazs, viņam ļoti patika ar māmiņas spogulīti laist saules zaķīšus un vērot, kā spožais gaismas plankumiņš lēkā pa sienu, pa griestiem, pa tēva pleciem, kā sprauslā un božas vecais, mūsainais minka, tiklīdz nebēdīgais saules zaķītis apžilbina tam acis. Toreiz Raibumiņam likās, ka ļaudis tāpat jokodamies dēvē šo spilgto gaismas plankumiņu par saules zaķīti. Viņš nezināja, ka tas patiešām ir zaķītis ar garām ausīm, ķepiņām un mazu, pūkainu ļipiņu, — nu gluži kā īsts zaķis, tikai zeltains kā saule, jo radies no spožiem saulstariem. To Raibumiņam, kad viņš bija paaudzies, pastāstīja vecmāmiņa, kura zināja visu, kas notiek pasaulē. Vecmāmiņa pastāstīja arī par Saules Zaķīšu Zemi, tas ir, par to vietu, kur saules zaķīši dzīvo un no kurienes ik rītus izklīst pa visu pasauli, lai veiktu savus krietnos darbus. Saules zaķīši ir ļoti labi un vienmēr palīdz tam, kurš nokļuvis nelaimē. Taču saules zaķīši ir bezgala kautrīgi un negrib, lai tiem kāds pateiktos. Tāpēc neviens arī nedabū pārliecināties, ka tie patiešām ir zaķīši. Kurš gan ies pateikties vienkāršam saules plankumiņam? Arī par savu zemi šie zaķīši klusē. Tāpēc neviens līdz šim nezināja, kur viņu zeme atrodas.
Raibumiņš jau sen bija sapņojis ieraudzīt īstu, dzīvu saules zaķīti. Un tiešām reiz viņam tas bija laimējies.
Kādā pavasara rītā Raibumiņš pamodies agrāk nekā parasti. Pamodies gan, bet acis vēl neatvēris. Un piepeši jutis kaut ko mīkstu un maigu glaužamies pie vaiga. Tad viņš palūkojies caur skropstām. Un kā jums liekas, ko viņš tad ieraudzījis? Viņam uz vaiga bija uzlēcis mazs saules zaķītis, kas vienā ķepiņā turējis nelielu zelta otiņu, bet otrā — zelta spainīti ar rūsganu krāsu. Zaķītis pamērcējis otiņu spainītī un uztriepis uz zēna deguna vasaras raibumiņus. Te tev nu bija! — izrādās, ka vasaras raibumiņi uz sejām ir saules zaķīšu darbs. Lai labāk varētu zaķīti saredzēt, Raibumiņš platāk pavēris acis. Un tajā pašā mirklī saules zaķītis pazudis — tas bija domājis, ka zēns iemidzis, un tikai tāpēc nebija aizmucis ātrāk.
Kopš tā laika Raibumiņš ļoti lepojās ar saviem vasaras raibumiņiem un visiem stāstīja, ka viņš redzējis saules zaķīti. Viņš tik bieži visiem stāstīja par šiem saviem vasaras raibumiņiem, ka ļaudis beidzot viņu pašu iesauca par Raibumiņu.
Tomēr viņš nekad nebija domājis, ka viņam palaimēsies nokļūt pašā Saules Zaķīšu Zemē. Raibumiņš satraukts palūkojās Tumsas Kungā. Un pēkšņi viņam prātā iešāvās negaidīta doma: kāpēc gan šis tumšais, nepatīkamais tips grib nokļūt jaukajā Saules Zaķīšu Zemē?
.
Murgu Kancelejas Priekšnieks
Tagad, kā liekas, ir pienācis laiks atklāt noslēpumu un pastāstīt jums kaut ko tuvāk par Tumsas Kungu. Tad nu ziniet — Tumsas Kungs nebija neviens cits kā pats Nakts Murgu Kancelejas Priekšnieks un pirmais padomnieks Melnās Nakts Karalienes pilī.
Jums gan tas varbūt neko neizsaka. Nu protams. Jūs taču vēl nekā nezināt par Melnās Nakts Karalieni. Tāpēc paklausieties.
Dziļi dziļi pazemē, kur valda mūžīga tumsa un neiespīd neviens saules stariņš, atrodas šīs Karalienes briesmīgā karaļvalsts. Tur lielā, greznā pilī dzīvo Karaliene. Viņai ir melni, gari mati, melna seja, melnas rokas un kājas — vārdu sakot, viņa visa ir melna. Re, tāda izskatās Melnās Nakts Karaliene. Arī visi viņas galminieki ir tikpat melni kā viņa pati. Kad noriet saule un izdziest pēdējā vakarblāzma, Karaliene sūta savus galminiekus uz zemes virsu, un tad tur cauru nakti valda tumsa. Karaliene neieredz ļaudis un cenšas viņiem pēc iespējas vairāk darīt ļauna. Viņa atbalsta visas nelietības un noziegumus. Arī nožēlojamie huligāni, par kuriem jums jau tika stāstīts, izmanto Karalienes pakalpojumus. Melnās Nakts aizsegā viņi pastrada savus nekrietnos darbus — laupa un slepkavo. Un tāpēc Karaliene viņus mīl.