Аннотация

GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Kas gan nepazīst bīstamo vīru, kura vārds kādreiz daudziem lika trūkties un drebēt bailēs? Elbas upes un Varkalnu apkaimē — Moldavas krastos, pat Prūsijas pilsētās ļaudis, vakaros gulēt ieda­mi, lūdza:
— Dievs, atpestī mūs no ļauna un Lipa Tuliana!
Vai tiešām viņš bija tik ļauns, šis varonis, par kura apbrīnojamo spēku vēl šo baltu dienu liecina biezās dzelzs durvis Glashites sakristejā, kuras viņš salocīja kā plānu dēļu šuvi?
Nē, briesmīgs un bīstams viņš bija vienīgi ļaunajiem! Tiem va­jadzēja bīties no laupītāju vadoņa, bet atņemto zeltu Lips Tulians ar devīgu roku šķieda un dalīja nabagajiem, nelaimīgajiem, dzīves pabērniem, kas Lipu Tulianu pieminēja ar gaviļu asarām acīs.
Tas, kas šeit rakstīts par mūsu varoni, nav tukši, izdomāti vārdi, bet dzīves īstenība. Lips Tulians dzīvoja, varonīgs un drošs, dziļi nelaimīgs, daiļš labāko aprindu jauneklis, kas kļuva par laupītāju neģēlīgas netaisnības dēļ.
Vēl šo baltu dienu Drēzdenē redzami melnie mūri, kuros šis «briesmonis» ķēdēs slēgts gaidījis tiesas spriedumu. Vēl šodien Antonštadtē rāda smilšu laukumu, kur viņa tiesātāji drūmi raudzīju­šies tālē.
Vēl šodien ceļotāji apmeklē Stolpenes pils mūrus un torņus, kuros vairāk nekā piecdesmit gadu ieslodzīta smaka daiļā grāfiene Kozela. Tur mira lepnā mīļākā, ko Fridrihs Augusts Stiprais tik ļoti mīlēja, mira, nekad vairs neredzējusi brīvības sauli, tā, kuru viņas laikabiedri ar sajūsmu dēvēja par skaistāko pasaulē.
Ko grāfiene Kozela bija nogrēkojusies, ka viņu dzīvu apraka Stolpenes pils mūros?
Uz šiem jautājumiem atbildēs mūsu romāns.
Laupītāju vadoņa Lipa Tuliana un daiļās grāfienes Kozelas starpā pastāvēja slepenas saites, un viņa sirsnīgā dedzībā pieķērās mūsu varonim. Ar savu neatlaidīgo mīlu viņa iedzina izmisumā viru, un viņu pašu mes redzesim meža biezokņos uzmeklejam daiļo lau­pītāju vadoni.
Arī vadoņa meža biedru — spītīgo vīru — liktenis te patiesi at­tēlots pēc hroniku ziņām.
Tā dzīvoja Lips Tulians, bagātajiem varmākām bīstams, naba­go, dzīves sērdieņu un bēdu cietēju dievināts, daiļāko sievu un mei­teņu mīlēts.
Viņu, mūžam neaizmirstamo, redzēsim trakā kautiņā ar vajātā­jiem un pavadīsim bīstamajās laupītāja gaitās, kas šķetināsies tik brīnišķīgi, ka šķitīs — Lips Tulians sabiedrojies ar pašu velnu.
Un to pašu «briesmoni» dzirdēsim mīļi un līksmi tērzējam vien­tuļās meža dzirnavās un sagruvušu piļu apakšzemes velvēs.
Ķas laupītāju virsnieks Silderfītincs vai Bavārijas Hizels pret Lipu Tulianu, kas kā neierobežots tirāns lēma par dzīvību un nāvi, valdīja pār saviem apakšniekiem un iebruka karaļa pilī?
Visi ar ziņkāri lasīs, kā reiz dzīvojis un mīlējis laupītāju virs­nieks Lips Tulians!