Pūlēdamies tikt galā ar saspringtajiem nerviem, Bērks pamāja ar galvu. Tieši tāpat kā visi pilsētā, arī viņš zināja, kuru personu Eda Lū bija sadusmojusi.
Kerolaina staigāja pa lieveni. Ja vien pietiktu drosmes, viņa dotos uz purvāju un pieprasītu informāciju. Viņa vairs īsti nezināja, cik ilgi spēs izturēt gaidīšanu, bet arī saprata, ka nespēs aiziet tālāk par koku audzes malu, jo aiz tās…
Pa pievedceļu lēni tuvojās tumšs sedans, kam sekoja balts mikroautobuss. ”Koroners,” Kerolaina sprieda. Kad no braucamā izkāpa vīri ar nestuvēm un melnu bieza materiāla maisu, viņa aizgriezās. ”Tas maiss, garais, melnais maiss… Tas nemaz tik ļoti neatšķiras no tāda, kurā cilvēki saliek nevajadzīgās mantas.” Šis melnais maiss Kerolainai ļoti uzskatāmi atgādināja, ka dīķī atrastais vairs nav dzīvs cilvēks, ka tā ir nevis sieviete, bet gan mirstīgās atliekas, kuras nejutīsies aizskartas un necietīs, ja tās gluži vienkārši ievietos plastikāta maisā un aizgādās projām.
Ciešanas bija dzīvo daļa, un Kerolaina prātoja par to, kas gan apraudās šo sievieti un sērojot mocīsies, mēģinot atbildēt uz neatbildamiem jautājumiem.
Viņas sirds sažņaudzās sāpīgās alkās pēc mūzikas. Viņa vēlējās radīt tik brīnišķīgu mūziku, lai tā ar savas kaisles spēku aiznestu līdzi visu pārējo. Un viņa joprojām to spēja. Paldies Dievam, viņa joprojām to spēja. Tas bija glābiņš. Patvērums, kad nebija vairs, kur slēpties.
Atspiedusie pret balsta stabu, Kerolaina gremdējās mūzikā, spēlējot to savā prātā, piepildot apziņu ar tik bagātīgu melodiju, ka pat nedzirdēja piebraucam vēl vienu automašīnu.
– Sveiki visapkārt! – Džosija uzsauca un aizcirta savas automašīnas durvis. Ēzdama vēl palikušo ķiršu sulas saldējumu, viņa tuvojās mājas lievenim. – Sveicināti! – viņa atkal teica un veltīja draudzīgu, tomēr arī ziņkārīgu smaidu Kerolainai, kura tobrīd pacēla galvu. – Te nu gan valda kņada. – Viņa kāru mēli nolaizīja saldējuma kociņu. – Es braucu uz mājām un pamanīju, ka visas tās mašīnas iegriežas šajā ceļā, un nolēmu apskatīties, kas īsti te notiek.
Kerolaina veltīja viņai tukšu skatienu. Bija tik savādi, gandrīz neķītri vērot kādu tik dzīvespriecīgu un sparīgu, kad nāve vēl kavējās tepat tuvumā. – Atvainojiet, kā, lūdzu?
– Nav nepieciešams atvainoties, mīļā. – Turpinādama smaidīt, Džosija kāpa augšup pa lieveņa kāpnēm. – Es vienkārši esmu ziņkārīga. Tas arī viss. Nespēju izturēt, ka tuvumā kaut kas notiek, bet man par to nav ne jausmas. Džosija Longstrīta. – Viņa pastiepa sveicienam plaukstu. Pirksti joprojām bija mazliet lipīgi no izkusušā saldējuma.
– Kerolaina. Kerolaina Veiverlija. – Sarokojusies ar viešņu, viņa atskārta, cik dziļi iesakņojušās ir pieklājīgas manieres, cik dabiskas un absurdi automātiskas.
– Vai te kaut kas atgadījies? – Džosija nolika saldējuma kociņu uz lieveņa margām. – Es redzēju Bērka automašīnu. Brīnišķīgs cilvēks, vai ne? Vairāk nekā septiņpadsmit gados ne reizi nav krāpis savu sievu. Es nekad neesmu sastapusi nevienu, kurš laulību uztvertu tik nopietni. Bet tā nu tas ir. Un arī doktors Šeiss ir te. – Džosija paraudzījās uz automašīnām pilno pievedceļu. – Personība. Un tie mati kurpju vaska melnumā, saveidoti uz augšu un pieķemmēti piecdesmito gadu rokenrola zvaigznes cienīgā frizūrā… Mazliet atgādina Mikipeli, vai ne?
– Jā. Atvainojos, vai tu gribētu apsēsties?
– Par mani neraizējies. – Džosija izņēma no somiņas cigareti, ko aizdedzināja ar zeltītām gāzes šķiltavām. – Tev te sabraukuši visi, bet es neredzu nevienu pašu.
– Viņi ir… – Kerolaina paraudzījās uz kokiem un smagi norija siekalas. – Tur jau nāk šerifs.
Džosija mazliet pamainīja pozīciju, nedaudz pagriezās un iztaisnoja plecus. Nekautrīgais smaids, ko viņa veltīja Bērkam, pagaisa, kad viņa ieraudzīja šerifa acis. Džosijas balss tomēr joprojām saglabāja možumu. – Ei, Bērk, es esmu greizsirdīga! Pie mums Svītvoterā tu tikpat kā nekad nerādies, bet, paskat, te tu esi klāt.
– Darba pienākumi, Džosij.
– Nu, nu.
– Mis Veiverlij, man ar jums jārunā. Vai varam ieiet iekšā?
– Protams.
Kad viņš devās uz priekšu, Džosija satvēra viņa roku. Ķircinošā izteiksme bija pazudusi no viņas sejas. – Bērk?
– Pašlaik es nevaru ar tevi runāt. – Bērks apzinājās, ka vajadzētu likt Džosijai doties projām, taču iedomājās, ka vēlāk, kad viņš būs beidzis sarunu ar Kerolainu, viņai varētu būt nepieciešama kādas sievietes klātbūtne. – Vai tu vari pagaidīt? Varbūt pat palikt kādu brīdi kopā ar Kerolainu?
Džosijas roka nodrebēja. – Cik ļauni viss ir?
– Tik ļauni, cik vien var būt. Varbūt aizej uz virtuvi un pagatavo mums kaut ko vēsu. Es būšu pateicīgs, ja tu tur paliksi līdz brīdim, kad tevi pasaukšu.
Kerolaina apsēdināja Bērku priekšējā viesistabā uz svītrota dīvāna. Priecīgi tikšķēja mazais pulkstenis ar dzeguzi. Kerolaina sajuta gaisā aromātu no mēbeļu pulēšanas līdzekļa, ar kuru no rīta bija spodrinājusi kafijas gadiņu. Jautās arī viņas sviedru smārds.
– Mis Veiverlija, man patiešām ir ļoti žēl, ka jāiztaujā jūs tieši tagad, kad noteikti esat ļoti satraukta. Tomēr būs labāk, ja visu paveiksim ātri.
– Es saprotu. – ”Kā gan es to varētu saprast?” viņa izmisīgi nodomāja. ”Nekad iepriekš taču es vēl nebiju atradusi mirušu cilvēku.” – Vai jūs zināt… Vai jūs zināt, kas viņa ir?
– Jā, kundze.
– Jūsu vietnieks… Džonsons? – Kerolainas plauksta bija piespiesta kaklam, un viņa to berzēja, kā vēlēdamās palīdzēt vārdiem izkļūt brīvībā. – Viņš teica, ka tā sieviete nav noslīkusi.
– Taisnība, kundze. – Bērks no kabatas izņēma piezīmju grāmatiņu un pildspalvu. – Diemžēl ir jāpavēsta, ka viņa nonāvēta.
Kerolaina tikai pamāja ar galvu. Viņa nejutās satriekta. Daļēji viņa jau bija to zinājusi brīdī, kad ieskatījās platajās, nedzīvajās acīs. – Kas man tagad jādara?
– Izstāstiet man visu, ko redzējāt un ko dzirdējāt pēdējo četrdesmit astoņu stundu laikā.
– Bet nekā stāstāma jau nav, patiešām. Es tikko esmu ieradusies un mēģināju iekārtoties, salikt visu pa vietām…
– Saprotu. – Viņš pastūma cepuri augstāk un ar apakšdelmu noslaucīja sviedrus no pieres. – Pamēģiniet atsaukt atmiņā nakti. Varbūt jūs dzirdējāt, ka jūsu pievedceļā iegriežas kāda mašīna? Vai dzirdējāt kaut ko tādu, kas jums likās neierasts?
– Nē… Tā kā esmu pieradusi pie pilsētas trokšņiem, tad šeit man visas skaņas pagaidām liekas svešādas. – Kerolainas drebošā roka pārslīdēja matiem. Viņa sacīja sev, ka nu jau drīz viss atkal būs labi, jo viņi ir nonākuši līdz jautājumu un atbilžu daļai, likuma un kārtības sargāšanas mehānismi ir iedarbināti. – Klusums izklausās ļoti skaļš, ja saprotat, ko es vēlējos pateikt. Putni un kukaiņi. Pūces… – Kerolaina apklusa, un piepeši vēl pēdējās sārtuma paliekas pagaisa no viņas sejas. – Iepriekšējā naktī… pirmajā, ko pavadīju šeit… Mans Dievs…
– Nesteidzieties, kundze.
– Man likās, ka dzirdu sievietes kliedzienu. Tas mani pamodināja. Es nobijos. Un tad es atcerējos, kur atrodos. Atcerējos par pūcēm. Par spalgi klaigājošajām pūcēm. – Viņa aizvēra acis, vainas apziņas pārņemta. – Es atgriezos gultā. Tā varēja būt viņa, kas sauca pēc palīdzības. Bet es vienkārši aizgāju atkal gulēt…
– Vai arī tā patiešām bija pūce. Ja arī kliedza tā sieviete, mis Veiverlija, jūs viņai nekādi nevarējāt palīdzēt. Vai pateiksiet, cik bija pulkstenis, kad jūs pamodināja šis kliedziens?
– Nē. Piedodiet. Man nav ne jausmas. Es nepaskatījos pulkstenī.
– Vai jūs uz to vietu ejat bieži?
– Kādas pāris reizes esmu turp aizgājusi. Reiz, kad biju atbraukusi ciemos, vectēvs veda mani tur makšķerēt.
– Es arī tur esmu noķēris vienu otru lielisku samu, – Bērks ikdienišķi piebilda. – Vai jūs smēķējat?
– Nē. – Kerolaina atcerējās par pieklājību un raudzījās pēc pelnutrauka. – Lūdzu, smēķējiet!
Viņš paņēma cigareti, taču domāja par to izsmēķi, ko bija atradis pie nokritušā koka dīķa malā. Arī Eda Lū nesmēķēja. – Vai nemanījāt kādu te apkārt klaiņojam? Pie jums neviens nebija iegriezies?
– Kā jau sacīju, šeit es esmu pavisam neilgi. Atbraukšanas dienā es saskrējos ar kādu. Viņš teica, ka mana vecmāmiņa esot ļāvusi viņam te nākt, lai pavērotu ūdeni.