(Paraksts) Džons Smaukers»
Aploksne bija adresēta (atstāta tukša vieta) Velleram, eskvairam, pie mistera Pikvika, un kreisajā stūrī iekavās bija vārdi «virtuves durvis» - kā instrukcija vēstules nesējam.
- Jā, - Sems noteica, - tas ir diezgan spēcīgi sacīts. Es nekad agrāk nav dzirdējs, ka vārītu jēra cisku sauc par suarīju. Diezin kā viņi sauc ceptu.
Tomēr, netērēdams laiku ar šī jautājuma apcerēšanu, Sems tūliņ devās pie mistera Pikvika un izlūdzās atļauju šovakar iziet, ko viņam nekavējoties atvēlēja. Ar šo atļauju un ielas durvju atslēgu Sems Vellers īsi pirms noliktā laika devās ceļā un palēnām gāja uz Kvīnskvēru. Tikko to sasniedzis, viņš apmierināts ieraudzīja, ka turpat netālu misters Džons Smaukers, atspiedis savu pūderēto galvu pret laternas stabu, smēķē cigāru dzintara iemutī.
- Kā jums klājas, mister Veller? - misters Džons Smaukers teica, ar vienu roku graciozi paceldams cepuri un ar otru labvēlīgā pārākuma apziņā viegli pamādams. - Kā jums klājas, ser?
- Nu, iet uz jau labo pusi, - Sems atbildēja. - Kā jums sviežas, mans dārgais draugs?
- Ne šā, ne tā, - misters Džons Smaukers atteica.
- A, jūs par daudz strādā, - Sems aizrādīja. - Es jau bīstījās, ka jūs pārpūlēsies. Tā, vai zin, nevar. Jums nevajg dot vaļu savam nelokāmam raksturam.
- Tas, mister Veller, nav tik daudz no tā, - misters Džons Smaukers paskaidroja, - bet no slikta vīna. Es bīstos, ka esmu pārāk uzdzīvojis.
- Ak tādas tās lietiņas? - Sems nobrīnījās. - Tā nudie ir makten nelāga kaite.
- Bet jūs taču, mister Veller, saprotat, - visādi kārdinājumi, - misters Džons Smaukers piezīmēja.
- Tas nu gan tiesa, - Sems teica.
- Jūs saprotat, mister Veller, es vienmēr atrodos sabiedrības virpulī, - nopūzdamies piebilda misters Džons Smaukers.
- Nudie briesmīgi, - Sems piekrita.
- Bet tā vienmēr notiek, - misters Džons Smaukers turpināja, - ja liktenis jūs ievedis sabiedriskajā dzīvē un piešķīris sabiedrisku amatu, jums jāsagatavojas uz kārdinājumiem, no kādiem citi cilvēki mister Veller, ir brīvi.
- Taisni tā teica mans tēvocis, aiziedams pa sabiedrisko līniju, - Sems piezīmēja, - un vecajam džentelmeņam bij pilnīgi taisnība; jo viņš nepilnos trīs mēnešos nodzērās līdz nāvei.
Misters Džons Smaukers izskatījās dziļi sašutis par to, ka viņu jebkādā veidā salīdzina ar minēto nelaiķa džentlmeni, bet, tā kā Sema seja bija nesatricināmi mierīga, viņš pārdomāja un atkal izskatījās draudzīgs.
- Varbūt iesim, - misters Smaukers ieminējās, paskatījies vara pulkstenī, kas atradās dziļas pulksteņkabatas dibenā un ko dienas gaismā izcēla aiz melnas saitītes ar vara atslēdziņu otrā galā.
- Varbūtās gan, - Sems atbildēja, - citādiņ viņi to suarīju pārvārīs un samaitās.
- Vai jūs, mister Veller, ūdeņus esat dzēruši? - biedrs jautāja, kad abi gāja uz Haistrītas pusi.
- Vienu reizi, - Sems atbildēja.
- Ko jūs, ser, par tiem domājat?
- Es domā, ka tie ir gaužām nelādzīgi, - Sems atsacīja.
- Ā!- misters Džons Smaukers teica, - jums laikam nepatika kālija garša?
- No tā mans maz ko jēdz, - Sems sacīja. - Man izlikās, ka tiem ir stipra karstu pletīzeru piegarša.
- Tas taču ir kālijs, mister Veller, - nicīgi piezīmēja misters Džons Smaukers.
- Nu, ja tā, tad tas vienkārši ir vārds, kas neko nepasaka, - Sems attrauca. - Var jau būt, ka tā ar ir, bet es pats ķemijā nav visai stiprs, tāpēc nekā nezin sacīt.
Un tad, par lielām šausmām misteram Džonam Smaukeram, Sems Vellers sāka svilpot.
- Lūdzu piedošanu, mister Veller, - teica misters Džons Smaukers, ko šīs ārkārtīgi prastas skaņas dzina izmisumā. - Vai drīkstu jums piedāvāt savu roku?
- Paldiesiņ, jūs ir ļoti lādzīgs, bet es jums to negrib nolaupīt, - Sems atbildēja. - Ja jums viens algs, tad man labāk patīk turēt savas rokas kabatās.
To pasacījis, Sems pārvērta savus vārdus darbos un sāka svilpot vēl daudz skaļāk.
- Pa šejieni, - teica viņa jaunais draugs, acīm redzot, ļoti atvieglots, kad viņi iegriezās kādā šķērsielā, - mēs drīz būsim klāt.
- Vai no tiesas? - Sems atteica, nemaz neuztraukdamies par to, ka atrodas tik tuvu izmeklētajiem Batas sulaiņiem.
- Jā, - misters Džons Smaukers sacīja. - Neuztraucieties, mister Veller!
- O nē, - Sems atmeta.
- Jūs, mister Veller, redzēsit dažus ļoti glītus formas tērpus, - misters Džons Smaukers turpināja, - un sākumā jums varbūt liksies, ka daži no džentlmeņiem ir, vai zināt, diezgan augstprātīgi. Bet drīz viņi kļūs pielaidīgāki.
- Tas ļoti laipni no viņiem, - Sems atbildēja.
- Un, vai zināt, - misters Džons Smaukers turpināja ar aizbildniecisku pārākumu, - tā kā jūs šeit esat svešinieks, sākumā viņi varbūt pret jums izturēsies diezgan stingri.
- Viņi tak nebūs pārāk cietsirdīgi, ko? - Sems pajautāja.
- Nē, nē, - misters Džons Smaukers atsaucās, izvilkdams lapsas galvu un džentlmeniski iešņaukdams. - Mūsu vidū ir daži jautri puikas, un tiem, vai zināt, katrā ziņā vajag taisīt jokus, bet jums par to nav jāapvainojas, par to nav jāapvainojas.
- Es mēģinās kauč kā noturēties pret šitiem satricinošajiem talantiem, - Sems apliecināja.
- Pareizi, - misters Džons Smaukers teica, ielikdams kabatā lapsas galvu un paceldams savējo. - Es jūs atbalstīšu.
Šajā brīdī viņi sasniedza mazu sakņu tirgotavu, kurā misters Džons Smaukers iegāja, bet Sems tam sekoja un, tikko palicis tam aizmugurē, ļāvās visneviltotākajiem un plašākajiem smaidiem, izrādīdams arī vēl citas pazīmes, kas liecināja, ka viņš pārdzīvo visai apskaužamu iekšēju prieku.
Izgājuši cauri tirgotavai un nolikuši savas cepures uz kāpnēm mazajā gaitenītī aiz tās, viņi ienāca mazā viesistabā, un šeit mistera Vellera skatieniem atklājās apžilbinoša aina.
Istabas vidū bija kopā sabīdīti divi galdi, apklāti ar trijiem vai četriem dažāda vecuma un dažādos laikos mazgātiem galdautiem, kas bija sakārtoti tā, lai izskatītos tik līdzīgi vienam veselam, cik nu šādos apstākļos tas iespējams. Uz tiem bija salikti naži un dakšiņas kādiem sešiem vai astoņiem cilvēkiem. Dažiem nažiem bija zaļi spali, dažiem sarkani un dažiem dzelteni, un, tā kā visas dakšiņas bija melnas, tad krāsu kombinācija bija ārkārtīgi iespaidīga. Šķīvji atbilstošam vietu skaitam sildījās aiz kamīna režģiem, bet paši viesi sildījās kamīna režģu priekšā. No viņiem pats galvenais un visiespaidīgākais likās būt kāds paresns džentlmenis gaišos aveņkrāsas svārkos ar garām stērbelēm, spilgti sarkanās biksēs un trīsstūrainā cepurē. Viņš stāvēja ar muguru pret uguni un, kā likās, nupat bija ieradies, jo ne tikai nebija noņēmis cepuri, bet vēl turēja rokā arī garu spieķi, kādus viņa profesijas džentlmeņi parasti slīpi paceļ virs kariešu jumtiem.
- Smauker, draugs, dod ķepu! - džentlmenis ar trīsstūraino cepuri teica.
Misters Smaukers ielika labās rokas mazā pirkstiņa galu džentlmeņa rokā un izsacīja savu sajūsmu par viņa labo izskatu.
- Jā, man stāsta, ka man esot ziedošs izskats, - teica vīrs ar trīsstūraino cepuri, - un par to tiešām jābrīnās. Pēdējās divās nedēļās man katru dienu divas stundas jāstaigā līdzi mūsu vecenei, un, ja ar to, ka pastāvīgi jāvēro, kā viņa aizmugurē saāķējusi savu sasodīto, veco lavandas krāsas kleitu, vēl nepietiek, lai katru uz visu mūžu iedzītu izmisumā, tad neizmaksājiet man algu par veselu ceturksni.