Viņš piekrītoši pamāja. Tad piecēlās un bez trokšņa pazuda tumsā, nedzirdēju pat nočabam lapas. Biju ļoti izbrīnījies un gandrīz vai nodomāju, ka indiānis sadusmojies par manu atteikšanos dot degvīnu. Viņš atgriezās tikpat pēkšņi un klusu kā aizgājis. Tam rokās bija daži jauni kāpostpalmas asai dzinumi, no kuriem brazīlieši izgatavo savu iecienīto palmito. Klusēdams viņš apsēdās savā vietā un sāka košļāt dzinumus. Tad sadrupināja tabakas lapas pīpē un pie mazas oglītes aizsmēķēja.
— Lūk, ko man stāstīja tēvs, kas par šo notikumu dzirdējis no savas pirmās sievas vecākā brāļa, — thukahame sāka savu gauso un kā tabakas dūmi miglaino vēstījumu.
Leģenda par stikla zemi un sudraboto nezvēru
Tur, kur Manisaua Misu ieplūst varenajā Šingū, atrodas neliels ūdenskritums. Starp melnajiem, glumajiem akmeņiem, ūdenskrituma mļglas puteklīšu aprasinātas, aug pašas lielākās orhidejas. Gaiss tur vienmēr mitrs un karsts, bet svaigs kā negaisa elpa. Duļķainā Manisaua Misu nes uz ūdenskritumu koku stumbrus un zaļas liānu apvītu krūmu saliņas, ziedošus zarus, beigtus kroko- dilus un ūdensrožu karalienes [24] milzīgās lapas. Tas viss nonāk pie melnajiem akmeņiem, sablīvējas, un upes dūņas to sasaista kopā. Tā izveidojas aizsprostojums, kas liek Manisaua Misu meklēt apkārtceļus uz Šingū. Tikai lietus periodā, kad upes iziet no krastiem, Manisaua Misu saņem spēkus, izkustina aizsprostu un iegāž to mutuļojošā Šingū. Citādi tā visu gadu dodas uz Šingū pa apkārtceļiem, pāri bezgalīgiem, nepārejamiem purviem.
Vienā tādā attekā reiz tika ierauts baisas koka plosts ar trim karaibiem. Straume griezdama nesa plostu pa tumšo, tējai līdzīgo ūdeni, neļaudama karaibiem piestāt krastā.
Krastu jau arī nemaz nebija. Atteka pārdalīja smirdošo purvu divās bezgalīgās daļās. Visapkārt, straumes nestas, peldēja čūskas, izcēlušas virs ūdens savas trīsstūrainās, lakotās galvas, krokodili, bruņurupuči un lielie bruņneši kačikamo. Taču nevienu no tiem nevarēja noķert, tik ātri traucās plosts. Tikai čūskas reizēm pašas uzlīda uz plosta baļķiem pasildīties saulē, bet karaibi nepriecājās par čūskām un negribēja tās lietot pārtikai. Viņi tās ar šauteņu laidēm grūda atpakaļ ūdenī, un čūskas peldēja tālāk.
Taču ēdamā karaibiem bija maz. Gandrīz visi milti bija apēsti, un neatlika vairs pat cukurniedru, ko pakošļāt, kad gribas kaut kā salda. Izsalkušām acīm viņi raudzījās uz bruņurupučiem, kam ir tik garšīga zaļgana gaļa un tik maigas, treknas olas. Bet ko gan viņi varēja padarīt straumei, kas grozīja plostu uz visām pusēm? Un varbūt viņi nemaz nebija tik izsalkuši? Bez miltiem un gaļas karaibiem taču mēdz būt daudz citu sātīgu lietu. Droši vien tie nemaz nebija pārāk izsalkuši. Citādi viņi būtu mēģinājuši satvert līdzās peldošos zarus ar urukuri augļiem. Bet viņi to nedarīja, jo zināja, cik mānīgi ir šie augļi. Ēdot tie liekas sulīgi un aromātiski, bet vēderā kļūst ellišķīgi un prasās ārā.
Brīžiem plosts aizķērās aiz mangroves gaisa saknēm un iestrēga starp kopā savītiem zariem un stumbriem. Bet ikreiz straume to atkal atrāva un nesa tālāk. Karaibi jutās ļoti
noguruši. Sevišķi viens no viņiem, kas bija slims un stipri kliboja. Visdūšīgāk turējās vecais karaibs, garš kā stārķis žaribu. Taču arī viņš nejutās labi. Mieru nelika piutne mušiņu bari, kas cilvēkiem kož gaišā dienas laikā, un bites tiube, kas lien ausīs un degunā un neļauj atvērt muti. Pat speciālie tīkliņi, ko karaibi izdomājuši, lai aizsargātos no moskītiem, nespēja viņus paglābt no tiube.
Tikai nakti, kad lielais Ūdensvīra zvaigznājs liec savu kausu pretī ūdenim, straume kļuva gausāka un pierima plosta trakais skrējiens pa karsto un staigno muklāju, kurā mīt anakondas un kaimani.
Straume iznesa plostu lielā, melnā ezerā, kurā lēni šūpojās zvaigznes. Pagrozījies plosts apstājās pašā vidū. Karaibiem vajadzēja stumties, lai tiktu krastā. Aiz noguruma grīļodamies, viņi izkāpa uz karstajiem akmeņiem. Pat uguni tie nemēģināja iekurt un tūdaļ apgūlās. Kad cilvēks ir stipri satraukts, miegs no viņa bēg. Vecais karaibs vēroja, kā no debessjuma atraujas zvaigznes un pazūd aiz melnajām, tikko saskatāmajām kalnu kontūrām. Neliels vējiņš gaiņāja pie debesīm mākoņus. Vērojot, kā zvaigznes dziest un atkal iedegas, karaibs noprata, ka vējš traucas uz tālajiem Andiem.
Viņš jau grasījās aizvērt acis un ciešāk ietīties siltajā apmetnī, kad tālu priekšā pamanīja savādu blāzmu. Un lai kā arī karaibs bija dienā nokusis, viņš piecēlās un gāja šās gaismas virzienā. Arī viņa ceļabiedri, kas jau sāka laisties miegā, piecēlās un devas līdzi. Viņi ilgi gāja pa asajiem akmeņiem. Ieroči un nastas likās sevišķi smagas. Mirdzums priekšā kļuva arvien spožāks un pacēlās virs līnijas, kur zeme saplūst ar debesīm.
Iet kļuva arvien grūtāk. Turklāt viens karaibs kliboja un bieži apstājās atpūsties. Lai sevi uzmundrinātu, viņš košļāja gvarani lapas, bet beidzot arī tas vairs nelīdzēja. Tad viņi nolēma likties gulēt un agri no rīta doties tālāk. Taču rīts bija tik karsts, ka visu dienu vajadzēja pavadīt ēnā. Tikai pret vakaru varēja turpināt ceļu. Visapkārt rēgojās melni akmeņi, un no melno ezeru nedzīvā ūdens pret debesīm stiepās saules izbalinātas koku saknes. Ūdens ezeros bija gluds kā obsidians. Tikai retumis uzvirmoja loki, iz- klīzdami uz visām pusēm. Tur uzpeldēja ieelpot gaisu ezeru dibenā dzīvojošās aklās zivis.
Jau bija nakts, kad ceļotāji nonāca pie augstas, tornim līdzīgas klints, kas bija nosēta ar aukstām, violetām uguntiņām. Tādas ugunis reizēm iedegas augstu koku galotnēs vai virs svēto totēmu galvām. Neviens vēl tās nav redzējis uz klintīm, taču uz šās vientuļās klints tās parādījās katru nakti.
Vecajam karaibam bija aparāts, kas rāda ceļu. Pie klints šis aparāts vairs neklausīja. Tas virpuļoja kā jaguārs, kas izbaudījis dzeloņcūkas adatas. Tomēr vecais karaibs neskuma. Viņš priecājās kā bērns un apgalvoja, ka mērķis esot tuvu un neesot vairs tālu jāiet. Ne jau pirmo reizi viņam vajadzēja iztikt bez aparāta. Viņš prata atrast ce]u pēc zvaigznēm ne sliktāk par indiāni.
Nevar zināt, uz kuru pusi no šās klints karaibi būtu gājuši, ja neatskanētu tāla dunoņa. Tā atgādināja ugunsvēmēju kalnu draudus, kad tie, iekams sāk spļaut šķidru uguni, izmet gaisā smagus akmeņus un pelnus. Izdzirdis dunoņu, vecais karaibs kļuva nemierīgs un sacīja, ka jāiet tieši šīs skaņas virzienā. Un viņi devās uz ziemeļiem no torņa, tikai mazliet novirzīdamies uz austrumu pusi.
Sestajā dienā tie nonāca pie straujas upes, kas traucās starp klintīm, nesdama līdzi nelielus akmeņus. Vecais karaibs atkal nopriecājās un teica, ka viss esot pareizi: upe plūstot uz lielo ūdenskritumu, pie kura paceļoties selvas dievu rakstiem izrotātā klints.
Karaibi nolēma izdedzināt labu vienkoci. Viņi sameklēja piemērotu koku, nocirta to un ķērās pie darba.
Desmit dienas viņi nopūlējās gar laivu, līdz tā kļuva derīga braukšanai pa strauju upi. Iestūmuši vienkoci ūdenī, tie devās ceļā, cenzdamies turēties tuvāk krastam, lai, tiklīdz parādīsies ūdenskritums, ātrāk varētu piestāt malā un izkāpt laukā.
Taču viss iznāca citādi, nekā bija domāts. Straume viņus tūdaļ satvēra un aiznesa. Laiva tika ierauta virpuļos un mētāta no krasta uz krastu. Kādā krācē tā apgāzās, un cilvēki iekrita ūdenī. Visas viņu mantas tūlīt nogrima. Tikai vecā karaiba dēls paguva satvert savu vinčesteru. Aizpeldēt līdz krastam nebija iespējams. Straujā upe nesa cilvēkus arvien ātrāk. Vajadzēja sasprindzināt visus spēkus, lai tikai noturētos virs ūdens.