— Un ja nu es nepārkāpšu sāpju slieksnim? Ja es tā arī palikšu sāpēs?
— Man jau ir apnicis atkārtot — viņi prot spīdzināt, kaut ari to, ko dara, viņi nemaz nesauc par spīdzināšanu. Viņi teiks, ka vēlas tikai vienu — izdzīt no tevis velnu. Izdzīšana notiek ar ūdeni un uguni. Par ūdeni es jau stāstīju. Bet ar uguni viņi spēlējas visdažādākajos veidos. Piemēram, tevi izģērbj, sasien un nogulda uz grīdas. Pēc tam izkau
sētā sērā pamērc zoss spalvas, aizdedzina un uzmet tev virsū. Spalvas pielīp tev pie ādas, deg un izšvirkstina izkausēto sēru. Ja ari tad nelabais nepamet tavu miesu, viņi starp kāju pirkstiem sasprauž glīti sagrieztus skaliņus un aizdedzina, bet tev pāri iekar degošu lāpu tā, lai sīcošās sēra lāses pilētu uz tavas kailās ādas… Un, to darīdami, viņi tev uzdos savus vājprātīgos jautājumus. Viņi tev nejautās tā, kā pašlaik jautāju es tev, — vai tas cilvēks, kura dēļ tu šeit nokļuvi, bija vīrietis?
— Kāds cilvēks?
— Es jau teicu — tas, kura dēļ tu šeit nokļuvi… — Bezvārde dobji ieķiķinājās.
— Kā tu zini, kā dēļ esmu šeit nokļuvusi?
— Es nezinu. Tāpēc ari jautāju. Atbildi taču beidzot, pietiek izlocīties! Vai viņš bija vīrietis?
— Protams, ka vīrietis…
— Kāpēc — protams? — Bezvārde iespurcās. — Tā varēja būt tava māte, māsa, tēvs, brālis, draudzene vai bērns. Burvestības var piekopt kopā ar jebkuru… Vai šis vīrietis bija tavs virs?
— Nu, nē… Taču es viņu mīlēju.
— Un ari tagad tu vēl aizvien viņu mīli?
— Jā… — M. V. ar plaukstām aizklāja seju, kaut ari bija tumšs kā kapā. — Nē… Bet varbūt — jā. Es nezinu. Bet gribu viņu aizmirst.
— Vai viņš tevi mīlēja?
— Dieva dēļ… es nezinu… galu galā, tas nav svarīgi.
— Jā! Tas patiešām nav svarīgi. Kas viņš tāds bija?
— Vieni viņu uzskatīja tikai par vientuļnieku, kurš spēj darīt brīnumus. Otri — pat par svēto. Tagad inkvizīcija katrā ziņā pasludinās viņu par velnu. Viņu sauc par Pāvilu Putninieku.
— Pāvils Putninieks! Ir nu gan viņam jocīgs vārds! — Bezvārde savā plašajā smieklu reģistrā tagad izvēlējās sīku smiekliņu zemā krūšu balsī.
— Viņam visapkārt allaž uzturējās milzums savādu putniņu. Šajos novados es nekad tādus neesmu redzējusi. Viņi bija pamazi un ar griezīgu balsi. Sevišķi spilgtās krāsās — gluži kā Paradīzes puķes
svētbildēs. Dzelteni, zili un zaļi. Ar melniem vilnīšiem uz spārniem un baltu krūtežiņu. Ar lielu, smagu knābi un milzonlgi garu asti. “Bestiārijā” lasīju, ka šos putnus, kamēr tie vēl jauni, varot pat iemācīt cilvēku valodā. Marciāls raksta, ka esot redzējis šādu putnu, kurš izrunā Ave Caesarl
— Un kā tu tādu putnu sauc?
— Papagailis!
— Ha, ārkārtīgi interesanti! — Bezvārde labpatikā iekrekšķējās.
— Kur un kā tu šo Putninieku atradi?
— Katram no mums mūžā ir tāds tukšs un melns laika sprīdis, kad šķiet, ka nav palikušas vairs nekādas cerības. Es ari biju iekritusi pašā melnākajā vilšanās dzelmē, kad uzzināju, ka esot kāds brīnumdaris, kurš atgriežot cilvēkiem cerības. Viņš, Pāvils Putninieks, dzīvoja tālu, nomaļā vietā, mežu un purvu vidū. Mājoklis viņam bija iekārtots alā — starp akmeņiem un koku saknēm. Tuvumā atradās milzīgs franciskāņu klosteris un dievnams. Kad sāka izplatīties valodas par daudzajiem Pāvila Putninieka veiktajiem brīnumdarbiem, visi, kas bija zaudējuši cerības, gāzās vismaz paskatīties uz brīnumdari pa gabalu. Daudzajiem svētceļniekiem franciskāņi atdeva vienu sava klostera flīģeli, pēc tam ari otru. Trešo, kurā bija visstingrākā klauzūra, Mazie Brāļi atdalīja ar augstu, cietoksnim atbilstošu mūri, ar vieniem pašiem vārtiem un pat paceļamo tiltu. Pāvils Putninieks mēdza nākt uz dievnamu pirmajā Ziemsvētku nakti paklausīties Jaunpiedzimušā misi, Trejkungu dienā, nezin kāpēc — Pelnu dienā un divreiz Lieldienās — Lielajā Piektdienā un Lielajā Sestdienā. Dievu viņš pielūdza sevišķi koncentrējies, tik pilnīgā ekstāzē, ka pat dažu pirkstu augstumā pacēlās virs zemes. Visi to ir redzējuši. Viņa putni nekad nelaidās iekšā, lai gan pie baznīcas griestiem mitinājās daudz baložu, tikpat pelēku kā akmeni kaltie tēli. Papagaiļi piemetās virs durvīm, centrālajā timpanonā, kas ataino Pastaro tiesu. Es devos uz turieni pavasarī. Jau pēc Lieldienām. Ziedēja dārzi. Tāpat kā tagad…
— Vai patiešām tagad zied dārzi?
— Jā, zied.
— Ak, pastāsti man par pavasari!
— Es nezinu, kā lai stāstu par pavasari… Kad saplaukst dārzi, mani allaž pārņem tik salda un stipra vēlēšanās dzīvot, kura sajaukusies ar vainas sajūtu…
— Vainas sajūtu? Kas tad tas nu tagad?
— Ak, nu kā lai tev to paskaidro? Vai gan nekad neesi izbaudījusi tādu stāvokli, kad itin viss, lai arī ko tu dari, liekas nepareizi… Dzīve it kā sairst sīkās, nesalasāmās lauskās, un katrā no tām ir tev pārmetums. Kā kad tu censtos atsaukt atmiņā pravietisku sapni — kā taustoties tu jūti, ka pietrūkst tikai sīka nieciņa, lai apjēgtu, ko gan no tevis tik nelokāmi prasa. Taču nevari apjēgt un, vainas tirdīta, staigā pa ziedošo dārzu un smaržīgajām pļavām…
— Dīvaini. Man nekad tā nav bijis… Stāsti tālāk!
— Klosterī ierados pievakarē. Pēc divām dienām un divām naktīm ceļā es biju neizsakāmi nogurusi. Man ierādīja nelielu celli, pa kuras logu neredzēju neko, vienīgi augstu, no akmeņiem mūrētu sienu, uz kuras sazēlušas pelēkas, dzeltenas, zaļas un melnas sūnas. Logs bija bez stikla, tikai ar metāla tīklu. Bet cellei pie griestiem, tajā vietā, kur sanāk kopā kaļķiem izbalsinātās velves, karājās bezdelīgu ligzdiņa. Man ienākot cellē, divi lieli putni izspruka ārā, bet ligzdā bailīgi iečiepstējās mazuļi. Bija ļoti mitrs, bet sienas vairāku olekšu augstumā no grīdas bija noklātas ar baltu un kā zvērāda pūkainu pelējumu. Bezdelīgas atgriezās, bet, kad divi pavisam jauni mūciņi ienesa lādi ar manām mantām un klēpi malkas kamīnam, satrauktie putni atkal aizlaidās. Iedunējās lielais dievnama zvans, un dziedošā balsī tam atsaucās mazākie. Drīz bija jāsākas vakarlūgšanai. Jutos drausmīgi nogurusi, tāpēc izlēmu, ka uz to neiešu. Pārlūkoju savu jauno mitekli. Stūra nišā stāvēja kapara bļoda un balta krūze ar ūdeni. Turpat noliku spoguli, ko biju paņēmusi līdzi…
— Tev patīk spoguļi?
— Jā, man patīk. Vēl es izvilku no lādes grāmatu, kuru arī visur ņēmu sev līdzi. “Bestiāriju”. Man patika pēc tās zīlēt. Katra mana jaunā diena atlavās kā neredzēta dzīva būtne, atlido kā putns, bet reizēm
mēdz būt patīkama kā labi pazīstama radība. “Bestiārijs” ik rītu man palīdzēja uzminēt jaunās dienas vārdu. Noliku grāmatu uz galda, kas stāvēja pie paša loga un vairākās vietās bija bezdelīgu apķēzīts. Tik spēji kā sāpe mani sagrāba sajūta, ka atkal, atkal un atkal visu daru nepareizi. Vaina mani nogāza uz ceļiem liela un melna krucifiksa priekšā, kas karājās pie gultas. Lūdzu Dievu un nevarēju tikt vaļā no iespaida, ka Krustā sistais ar riebumu novērš no manis savu bēdīgo vaigu. Es piecēlos, aizdedzu sveci un atšķīru grāmatu. Šoreiz es gribēju uzzināt nevis par vienu dienu, bet par visu man atvēlēto laiku. Es uzšķīru putnu.