— Papagaili?
— Nē, kliju. Latīniski — vultur A. volato tardo — lēns lidojums. Šis lēni planējošais putns ir ārkārtīgi redzīgs un plēsīgs. īpaši labi tas redz visu, kas saistīts ar nāvi. Plīnijs apgalvo, ka klijas, kas lido nopakaļ karapulkiem, kuri dodas kaujā, jau iepriekš zinot kritušo skaitu. Klija var cilvēkam pareģot viņa nāves stundu. Bet no sava lidojuma tas pamana visus līķus, pat tādus, kas atrodas dziļi zem ūdens. “Bestiārija” autors saskata dīvainu paralēli starp kliju un Pestītāju. Gluži tāpat kā klija no augstumiem redz visu, kas ir ar nāvi apzīmogots, tā ari Pestītājs ir nolaidies mirstīgo pasaulē. Vēl brīnumainākas lietas rakstītas par klijas mātīti. Kā izrādās, viņa pat varot nonākt grūtniecības stāvoklī, arī tēviņa neapaugļota. Ambrozijs šeit saskata līdzību ar Jaunavas Marijas nevainīgo ieņemšanu. Un vēl! Klijas mātīte zina brīnumakmeni, kas veicina dzemdēšanu un atvieglina sāpes…
— Vai tikai tu neesi devusies pie Pāvila Putninieka maziņā dēļ? Varbūt viņam bija jāatdod tev cerība, ka kļūsi grūta?
— Varbūt… Nesteidzini un nepārtrauc mani pusvārdā. Viss, ko es izlasīju, mani stipri satrauca. Tomēr nogurums bija stiprāks pat par satraukumu. Man nebija spēka ne aizkurt pavardu, ne novilkt drēbes. Ar visām drēbēm iekritu mitrajā guļvietā, kas oda pēc pelējuma. Miegs nenāca. Nezinu, vai biju aizsnaudusies uz īsu brītiņu. Svīda gaisma. Ligzdiņā iečiepstējās bezdelīdzēni, bet viņu gādīgie vecāki šaudījās pa logu uz priekšu un atpakaļ. Zvani skandināja mūku stundas — Aus
mas stundu, Rita stundu un Pirmo stundu. Austošās saules gaismā manas celles sienas krāsojās sārtenas. Piecēlos un izgāju ārā.
Rita spirgtums bija vārdos neizsakāms. Pa pagalmu tekalēja basie, darbiem apkrāvušies noviči. Es nezināju, vai man, sievietei, klājas atrasties viņu vidū. Pagrūdu glezni režģotos vārtiņus, tie nočīkstēja un ielaida mani lielā augļudārzā. Ziedēja ābeles, ķirši un bumbieres. Zemē bija sabiris tāds klājiens ziedlapiņu, ka varēja brist pa tām kā pa sniegu, kas sniedzas līdz potītēm, bet vietām — līdz ceļgaliem. Neko līdzīgu nekad nebiju redzējusi. Piepeši mani pārņēma sajūta, ka uz mani kāds skatās. Palūkojos visapkārt. Protams, neviena nebija. Tikai kļuva vēl neomulīgāk. Man pārskrēja drebuļi. Izsteidzos laukā no šī dārza un aizgāju uz dievnamu. Pirmais, ko es tajā ieraudzīju, bija klijas. Akmeni izkaltas, tās tupēja uz katra pīlāra kapiteļa. Tieši tādas pašas kā manā “Bestiārijā” zīmētās. Vienīgi akmeni izkaltās savā varenajā knābī vēl turēja pa zīdainītim.
— Ahā, tātad tu patiešām biji devusies pie Putninieka mazulīša dēļ?
— Pagaidi! Nesteidzini un nepārtrauc mani pie katra vārda! Es biju pārsteigta, atradusi dievnamu gandrīz tukšu. Tajā bija iegrimuši lūgšanā daži mūki un nebija neviena svētceļnieka, kuru, pēc nostāstiem, šeit vajadzētu būt simtiem. Pie manis pienāca Mazais Brālis, gluži kā izkāpis no bildītes, kas attēlo Svētā Franciska dzīvi, un sacīja:
— Kundze, jūs nokavēsiet! Katru ritu, tikko uzlēkusi saule, un katru vakaru, tai norietot, Pāvils Putninieks parādās dievlūdzējiem. Varbūt jūs vēl paspēsiet. Klajums, kuru cilvēki dēvē Cerības vārdā, no šejienes nepavisam nav tālu.
Un viņš man parādīja ceļu.
Sāku justies ļoti, ļoti vientulīga. Steidzos pa daudzu kāju izmalto ceļu, bet neizskaidrojama ilgošanās un skumjas spieda man krūtis, nevēlējos sev atzīties, bet es jau nožēloju, ka esmu šeit ieradusies. Metos skriešus — itin kā tā es varētu nomierināt aizvien pieaugošos sirdsēstus. Uzkāpu pakalniņā un sastingu, jo manu acu priekšā spēji pavērās milzīgs ļaužu pārpilns laukums. Viņi bija tik nemierīgi, ka šķita aizmiguši vai pat beigti. Es nokāpu lejā un sajutu, ka itin nemaz
nevēlos nokļūt šajā pūlī. Nekas, izņemot rīta spirgtumu, neizsmaržoja cerības. Redzēju vienīgi muguras un dažādu krāsu plīvuriem segtās sieviešu galvas. Un visas šīs mēmās cilvēciskās būtnes līgojās kā apses, uzpūšot vējam. Piepeši mani apsvilināja karsts satraukums, un, gluži kā briesmīgas varas vajāta, es sāku spraukties cauri sieviešu blīvai uz priekšu. Biju pārliecināta, ka cilvēki kurnēs un ķerstīs mani aiz drēbēm un rokām, bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Visi klusēdami deva man ceļu, un nezin kāpēc es jutos kā sapnī. Beidzot nokļuvu priekšējās rindās. Man iepretim aizlīkločojās strauja upīte, aiz tās pletās purvaina nora, bet vēl tālāk — tumši zils mežs. Cauri melnajām koku galotnēm spraucās sarkanie, nupat uzlēkušās saules stari un skanēja skaļas putnu čalas. Pavēros apkārt — visas sievietes nolūkojās uz mani, bet viņām acīs atspīdēja saule. Skatiens viņām sarkani dzirksteļoja, teiksim, kā plēsīgām, mežonīgām kaķenēm. Es novērsos. Saspringti lūrēju uz mežu, it kā tas būtu priekškars, bet es negaidītu neko citu kā vienīgi izrādes sākumu. Nekas, itin nekas šajā klajumā neliecināja par cerību, bet sievietes raudulīgās balsīs sāka vilkt Svētās Jaunavas Marijas litāniju:
— …Svētā Dieva radītāja māte Kristus māte Dieva žēlastības māte šķīstā māte nevainīgā māte neskartā māte neaptraipītā māte mīļā…
Nezin kāpēc man iešāvās prātā vakarvakarā “Bestiārijā” lasītais par klijas mātīti. Man aiz muguras pāršalca savāda skaņa, gluži kā lietus izskalotai kraujai nogrūstot, lejup slīdēja velēnas, krūmi un zeme. Pagriezos atpakaļ. Visi, kas vien atradās šajā klajumā, nokrita ceļos. Arī es nometos un tikai šajā brīdī ieraudzīju pāri purvam nākam cilvēku. Tas bija viņš. Pāvils Putninieks. Gremzos, ka neesmu pamanījusi to mirkli, kad vientuļnieks iznāk no meža, bet par visu visstiprāk nožēloju, ka šajā sevišķajā mirklī mani nepārņem atbilstoši dievbijīgs noskaņojums.
Pāvilam Putniniekam mugurā bija melnas platas drēbes ar lielu kapuci, kas pilnīgi aizsedza seju. Bija redzama tikai gara, kupla un iesirmojusi bārda. Vaļīgais, ne ar ko neapjoztais apģērbs aizklāja viņa augumu. Skaidrs bija vienīgi tik daudz, ka viņš ir garāks par vidus
mēra vīrieti. Rokas viņš bija sakrustojis uz krūtīm, bet plaukstas turēja paslēptas platajās melnās abitas piedurknēs. Putni, kas spurdza viņam apkārt kā biezi noausts dzelteni zaļizils plīvurs, arī traucēja nopētīt vientuļnieku pamatīgāk. Ievēroju, ka pāri piemirkušajam purvam, virs kura cēlās spokaini miglas vāli, Putninieks iet, nemaz neiestigdamies, — gluži kā pa marmora grīdu.
Iestājās pilnīgs klusums. Apklusa pat meža putni, vienīgi papagaiļi brēca griezīgā, skaļā balstiņā. Nonācis pie upītes, Pāvils Putninieks uz brītiņu apstājās, nolaida, bet pēc tam pacēla rokas, kā svētību dodams. Putni satupās viņam uz galvas un pleciem. Es redzēju, kā tie ar varen lielajiem nagiem ieķeras melnajā, raupjajā audeklā. Tad — kā pats par sevi saprotams — vientuļnieks pārnāca pa ūdens virsu, lai gan pavisam tuvu bija sanaglota dēļu laipiņa.
Pāri pūlim aizvilnīja dievbijīga nopūta, bet šur un tur atskanēja histēriski iekliedzieni. Vientuļnieks stāvēja man diezgan tuvu, un es skaidri varēju redzēt viņa basās pēdas un lielās skaistās rokas ar zilganajām, piebriedušajām dzīslām. Papagaiļi satupās zemē, un šķita, ka leknā zāle pēkšņi atplaukusi kā Paradīzē. Pāvils Putninieks pārmeta krustu un ar krusta zīmi svētīja visu Cerības klajumu. Pūlī atskanēja kliedzieni, raudas, vaimanas un pārlieku skaļi skaitītas lūgšanas.
Mani sāka kratīt drebuļi. Pacēlu acis uz Pāvilu Putninieku, itin kā cauri zemu nolaistajai melnajai galvassegai būtu iespējams ielūkoties viņam sejā. Negaidīti uzbrāzies vējiņš uz mirkli pacēla vientuļnieka kapuci, un man šķita, ka viņš skatās tieši uz mani. Tikai vēlāk, parunājusies ar svētceļniekiem, es uzzināju, ka ik reizi katrs sajūt to pašu. Pat tāds, kas stāv visattālākajā Cerības klajuma malā, ir svēti pārliecināts, ka vienīgais Pāvila Putninieka skatiens, kuru, pateicoties vējiņam, kas nejauši atmaldījies, ir izdevies uztvert, ir veltīts tikai viņam vienīgajam. Tikai viņai vienīgajai. Tāpēc retais centās izlauzties tuvāk tā, kā biju rīkojusies es. Ikviens ilgojās tikt pamanīts pašā pūļa biezumā un izredzēts no pārējiem. Tikai viņš vienīgais. Tikai viņa vienīgā. Bet šajā reizē es vēl neko nezināju un nemēģināju remdēt savu iedomību, domās divkosīgi čukstēdama: tā nevar būt patiesība, ka svētais skatiens