— Puiši, jums noteikti ir jāņem nauda! — no augšas sauca Brēks.
Mazais piecēlās, paslīdēja un iegāzās ūdenī, tāpēc ka laiva sasvērās uz vienu sānu un atkal atguva līdzsvaru.
— Pie velna naudu! — atbildēja Mazais. — Stiepiet šurp viskiju. Tagad viss ir cauri un man sāk salt. Tas ir droši, ka esmu saaukstējies.
Nākamajā rītā viņi, kā parasti, bija vieni no pēdējiem, kas posās ceļā. Brēks, kaut gan viņa laiva nebija kārtībā un viņam palīdzēja tikai sieva un brāļadēls, bija nojaucis savu nometni, piekrāvis laivu un mazā gaismiņā izbrauca. Turpretī Stains un Spregs nesteidzās, viņi, kā šķita, nespēja pat iedomāties, ka kuru katru brīdi var uznākt sals. Viņi izlikās slimi, maisījās pa kājām, novilcināja izbraukšanu un izrādīja neapmierinātību ar Kita un Mazā darbu.
— Esmu zaudējis cieņu pret dievu, kopš pazīstu šos divus viņa radītos pārpratumus cilvēka izskatā, — šādiem zaimojošiem vārdiem savu riebumu izteica Mazais.
— Toties tu esi īsts dievs, — smaidīdams sacīja Kits. — Kopš skatos uz tevi, esmu sācis vēl vairāk cienīt dievu.
— Tātad kaut ko viņš no manis ir iztaisījis, vai ne? — ar šo jautājumu Mazais centās apslēpt mulsumu, ko bija radījis biedra kompliments.
Viņiem veicamais ūdensceļš šķērsoja Lebarža ezeru. Te nebija ātras straumes, toties bija četrdesmit jūdžu garš nogurdinošs posms, kuru vajadzētu nobraukt airējot, ja talkā nenāktu vējš. Bet ceļavēja laiks jau bija pagājis, un viņiem tieši pretī no ziemeļiem drāzās ledainas sīpas. Tāpēc ezerā cilājās lieli viļņi un gandrīz vai nebija iespēt jains tikt uz priekšu. Ar šīm raizēm vēl nepietika: sāka birt biezs sniegs, un uz airu lāpstiņām nepārtraukti sasala ūdens, tā ka vienam cilvēkam visu laiku ar cirvi bija jākapā nost ledus. Spiesti savu reizi sēsties pie airiem, Spregs un Stains demonstratīvi lāpīja slinkumu. Kits bija iemācījies rīkoties ar airi, kā pienākas, un ievēroja, ka saimnieki izliekas cilājam airus un tikai skata pēc skar ūdeni ar tiem.
Pēc trim stundām Spregs nosvieda airi un paziņoja, ka jāgriežas atpakaļ uz upes ieteku, lai tur pārnakšņotu. Stains piekrita viņam, un tā aizgāja zudumā vairākas ar lielām pūlēm nobrauktas jūdzes. Otrā un trešajā dienā neveiksmīgie mēģinājumi atkārtojās. Laivas, kas nepārtraukti ieradās no Baltā Zirga, veidoja ietekā flotili, kurā to bija vairāk nekā divi simti. Katru dienu pienāca klāt pa četrdesmit piecdesmit laivām, bet tikai divas trīs sasniedza ezera ziemeļrietumu krastu un vairs neatgriezās. Laivas sasala pa vairākām kopā. Nebija šaubu, ka drīz visu upi klās ledus.
— Mēs būtu tikuši pāri, ja viņiem būtu iekšā, — Kits teica Mazajam trešās dienas vakarā, kad viņi sēdēja pie uguns un žāvēja mokasīnus. — Šodien mēs būtu tur, ja viņi nebūtu griezušies atpakaļ. Vēl kādu stundu pastrādātu, un rietumu krasts būtu klāt. Viņi ir… nudien viņi ir ņergas!
— Vārds vietā, — piekrita Mazais. Viņš pagrieza mokasīnu pret uguni un brīdi klusēja. — Paklausies, Smouk. Līdz Dausonai ir ap simts jūdžu. Ja negribam te nosalt, mums kaut kas ir jādara. Ko tu par to saki?
Kits skatījās uz viņu un gaidīja.
— Mēs uz mūžu esam sapinušies ar šiem ņergām, — turpināja Mazais. — Viņi prot pavēlēt un muldēt, bet, kā tu saki, ir īsti ņergas. Ja gribam tikt Dausonā, mums pašiem jāparūpējas par šīm mantām.
Viņi saskatījās,.
— Lai notiek, — teica Kits un par apstiprinājumu sniedza Mazajam roku.
Otrā dienā labu laiku pirms rītausmas Mazais deva signālu.
— Augšā! — viņš ieaurojās. — Lieniet laukā, miegamices! Te jums būs kafija. Dzeriet mudīgi! Mēs dodamies prom!
Kurnēdami un īgņādamies Stains un Spregs bija spiesti doties ceļā divas stundas agrāk nekā parasti. Sniegputenis bija kļuvis stiprāks, un pēc neilga laika visu četru sejas bija pārklātas ar ledu, bet apsnigušie airi grūti cilājami., Trīs stundas un tad vēl ceturto stundu viņi, nomainīdami cits citu, rāvās melnās miesās: viens stūrēja, viens kapāja nost ledu, bet divi airēja. Ziemeļrietumu krasts rēgojās aizvien tuvāk un tuvāk. Vējš pūta vēl stiprāk, un beidzot Spregs ievilka savu airi, gatavs padoties. Mazais pieklupa viņam klāt, lai gan tikko bija sācis atpūsties.
— Kapājiet ledu! — viņš uzsauca, iespiezdams Spre- gam rokā cirvi.
— Bet kāda tam jēga? — Spregs gaudulīgi jautāja. — Tikpat no tā nekas neiznāks. Mums būs jāgriežas atpakaļ.
— Mēs iesim uz priekšu, — sacīja Mazais. — Kapājiet ledu, bet, kad jutīsieties labāk, nomainīsiet mani.
Darbs bija nogurdinošs, tomēr viņi sasniedza ziemeļrietumu krastu, kas bija tā nosēts ar viļņu apskalotiem klinšu bluķiem un akmeņiem, ka nevarēja atrast vietu, kur piestāt.
— Es taču jums teicu! — pārmeta Spregs.
— Jūs pat neiepīkstējāties, — atbildēja Mazais.
— Mums jābrauc atpakaļ.
Neviens neatbildēja, un Kits, atstādams neviesmīlīgo krastu, virzīja laivu uz upes vidu. Dažreiz viņš netika uz priekšu vairāk par vienu pēdu, dažreiz divi vai trīs vēzieni ar mokām noturēja viņus uz vietas. Kits darīja, ko spēja, lai uzmundrinātu abus mīkstčauļus. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka laivas, kurām bija izdevies sasniegt šo krastu, nekad neatgriezās. Viņš mēģināja pierādīt, ka laivas varbūt atradušas patvērumu kaut kur augstāk. Viņi nostrādāja vēl pāris stundu.
— Ja jūs, puiši, izliesiet uz airiem kaut daļu no kafijas, ko esat iztempuši, suzdami segās, mēs panāksim savu, — tā saimniekus mudināja Mazais. — Jūs it kā strādājat, bet īstenībā no jums nav nekāda labuma.