Jau pie iztekas Amazonei netrūkst pieteku, kurām ūdeņus bagātīgi piegādā neskaitāms daudzums sīku upīšu un strautu. Viena no kreisās puses pietekām, kas nāk no ziemeļaustrumiem, ir Činčipe. Labajā pusē no dienvidaustrumiem Amazonē ietek Čačapuija. Pie Lagūnas misijas no kreisās puses lielajā upē ieplūst Marona un Pastuka, bet no labās — Gvaljaga. No kreisās šurp traucas arī Čam- bira un Tigre, no labās, divi tūkstoši astoņi simti jūdžu attālumā no Atlantijas, Amazonei pievienojas Valjaga; tā kuģojama vairāk nekā divsimt jūdžu posmā un aizved pašā Peru centrā. Un, beidzot, labajā pusē, Omagvas Svētā Jēkaba misijas tuvumā, kur beidzas Augšamazones baseins, cauri Sakramento pampām viļņus veļ skaistā, majestātiskā Ukajali, šī milzu artērija, kuras neskaitāmo pieteku pirmsākums meklējams Arikas ziemeļaustrumos Ču- kuito ezerā.
Tādas ir Amazones galvenās pietekas augšpus Ikitosas. Lejastecē šīs upes kļūst tik ūdeņu pārpilnas, ka Eiropas upju gultnēs tām, bez šaubām, būtu par šauru. Ar šo pieteku grīvām Garralu ģimene iepazīsies ceļojumā pa Amazoni.
Jāpiemin, ka šai vienreizēji skaistajai upei, kas apūdeņo viskrāšņāko zemi pasaulē un gandrīz bez novirzēm tek dažus grādus zem ekvatora, piemīt zināma īpatnība, kādas trūkst Nīlai, Misisipi un Livingstonai, kura senāk saucās
Kongo Zaīra Lualaba. Proti, pretēji nekompetentu ceļotāju apgalvojumiem tajā Dienvidamerikas daļā, kurai cauri tek Amazone, ir visveselīgākais klimats. Upe te šķērso nevis zemu ieleju kalnu iežogojumā, bet plašu līdzenumu, kas stiepjas jūdzes trīssimt piecdesmit no ziemeļiem uz dienvidiem un tikai vietumis klāta nelieliem pakalniem, kuri gaisa straumēm neliedz brīvu plūdumu.
Profesors Agasīzs pamatoti iebilst pret uzskatu, ka zemē, kurai nākotnē nenoliedzami jākļūst par vienu no dzīvākajiem tirdzniecības centriem, būtu veselībai kaitīgs klimats. Pēc viņa domām, «šeit vienmēr strāvo maigas vēsmas, kas veicina iztvaikošanu, tāpēc temperatūra krītas un zeme nesasilst vienmērīgi. Šā pastāvīgā atvēsinošā vēja dēļ klimats Amazones baseinā ir patīkams, var teikt, pat viens no visjaukākajiem.»
Arī Brazīlijas bijušais misionārs abats Dirāns konstatējis, ka temperatūra šajā baseinā nekad nav zemāka par divdesmit pieciem grādiem un ne augstāka par trīsdesmit "trim, tātad gada vidējā temperatūra mēdz būt divdesmit astoņi divdesmit deviņi grādi, bet svārstības nepārsniedz astoņus grādus.
Pēc šādiem atzinumiem varam droši apgalvot, ka Amazones baseinā nav tā svelmainā karstuma, kas līdzīgās paralēlēs valda Āzijas un Alrikas apgabalos.
Plašais līdzenums, pa kuru aizvijas upes gultne, viscaur pieejams jūras vējiem, kuri nāk no Atlantijas okeāna.
Tāpēc Amazones provinces katrā ziņā drīkst uzskatit par visveselīgākā klimata zemi, kas turklāt pieder pie skaistākajām pasaulē.
Tikai neiedomājieties, ka Amazones hidrogrāfiskā sistēma vēl pārāk maz izpētīta!
Jau sešpadsmitajā gadsimtā Oreljana, Francisko Pi- zarro [10] leitnants, devās uz leju pa Rionegro, 1541. gadā sasniedza Amazoni un, bez pavadoņa apceļojis tās piekrastes apgabalus, pēc astoņu mēnešu ilga brauciena pa šo upi, ko brīnumaini attēlojis savos stāstos, nonāca tās grīvā.
1636.—1637. gadā portugālis Pedro Tekseira ar četrdesmit septiņu pirogu flotili, ceļodams pa Amazoni uz augšu, sasniedza Napo.
1743. gadā Lakondamīns\ izmērījis meridiāna loku līdz ekvatoram, pameta savus ceļa biedrus — Bugēru [11] un go- dēnu de Odonē, lai dotos ar kuģi pa Činčipi līdz tās ietekai Maranjonā, un 31. jūlijā sasniedza Napo grīvu; tieši tad, kad kļuva novērojams pirmais Jupitera pavadonis, kas ļāva Lakondamīnam, šim «astoņpadsmitā gadsimta Humboltam», precīzi noteikt savas atrašanās vietas koordinātes; pēc tam viņš izpētīja ciematus abos Amazones krastos un sestajā septembrī nonāca pie Paras cietokšņa. Garajam ceļojumam bija izcili panākumi: kartē tika atzīmēta Amazones izcelšanās vieta un gandrīz pilnīgi pierādīts, ka Amazone ir savienota ar Orinoko.
Piecdesmit piecus gadus vēlāk Humbolts un Bonplāns[12]turpināja Lakondamīna vērtīgos pētījumus, papildinot Ma- ranjonas karti līdz Napo upei.
Kopš tā laika vairs nemitējās ceļojumi gan pa Amazoni, gan pa tās nozīmīgākajām pietekām.
Listermovs 1827. gadā, Simts 1834.—1835. gadā, lranču «Bulonnietes» komandieris 1844. gadā, brazīlietis Valdess 1840. gadā, francūzis Pols Markuā no 1818. gada līdz 1860. gadam, fantasts un gleznotājs Biārs 1859. gadā, profesors Agasīzs no 1865. gada līdz 1866. gadam, brazīliešu inženieris Francis Kellers Lincengers 1867. gadā un, beidzot, doktors Servo 1879. gadā — tie visi ceļoja pa Amazoni, pētīdami tās baseinu un noteikdami ievērojamāko pieteku kuģojamību.
Taču pats svarīgākais fakts, kas dara godu Brazīlijas valdībai, ir tāds:
1857. gada 31. jūlijā pēc garām diskusijām starp Franciju un Brazīliju Gvajānas robežu dēļ Amazone tika pasludināta- par brīvi kuģojamu visām valstīm, bet, lai prakse saskanētu ar teoriju, Brazīlija noslēdza līgumus ar kaimiņvalstīm, dodot tām tiesības izmantot it visus Amazones baseina ūdens ceļus.
Mūsdienas tiešu satiksmi ar Liverpūli uztur ērti
tvaikonīši, izmantojot Amazoni no grīvas līdz Manausai, bet daži iet pat līdz Ikitosai; beidzot vēl citi pa Tapažosu, Madeiru, Rionegro un Purusu ielaužas pašā Peru un Bolīvijas centrā.
Nav grūti iedomāties, cik plaša drīzumā izvērtīsies tirdzniecība šajā milzīgajā, bagātajā baseinā, kuram līdzīga nav visā pasaulē.
Taču vilinošajai nākotnes perspektīvai ir vēl otra puse. Parasti par šādu progresu maksā iezemieši.
Patiesi, Amazones augštecē ne mazums indiāņu cilšu — tai skaitā kurisikuru un sorimao ciltis — jau iznīkušas. Ja Putumajo vēl sastopami juri cilts pārstāvji, tad javas šo apvidu pilnīgi pametuši un pārcēlušies pie attālākām pietekām, bet nedaudzie maoro aizgājuši no dzimtajiem krastiem un nelielās grupiņās klejo Žapuras mežos.