Arī tagad Žoāms Garrals bija nolēmis rīkoties tāpat. Tikai šoreiz, gatavojot plostu karavānu, viņš šā lielā pasākuma komerciālo pusi domāja pilnīgi uzticēt Benito. Vilcināties vairs nedrīkstēja. Pats izdevīgākais laiks
plostu pludināšanai ir jūnija sākums, kad upes līmenis baseina augšgala palu ūdeņu ietekmē ceļas, jo pēc tam līdz oktobrim tas pakāpeniski krītas.
Tātad nekavējoties vajadzēja sākt darbus, it īpaši tāpēc, ka šogad plostu karavānai bija jābūt neparasti lielai. Šim nolūkam vajadzēja izcirst puskvadrātjūdzes meža, proti, veselu fazendas piekrastes joslu pie Amazones un Naneijas satekas, un izveidot milzīgu plostu vai žangadu nelielas salas apjomā.
Un tieši uz šādas žangadas, daudz drošākas par jebkuru vietējo upju satiksmes līdzekli, daudz ietilpīgākas nekā simts kopā sasietu igaritē vai vižilingu, Žoāms Garrals bija nolēmis doties ceļā ar visu savu ģimeni, strādniekiem un kravu.
— Lieliska ideja! — uzzinājusi tēva ieceri, Minja, sasizdama plaukstas, iesaucās.
— Bez šaubām, — piekrita Jakita, — šādos apstākļos mēs sasniegsim Belemu bez briesmām un noguruma.
— Bet pa ceļam varēsim pamedīt piekrastes mežos, — piebilda Benito.
— Diemžēl tas vilksies pārāk gausi, — piezīmēja Manoels. — Vai braucienam pa Amazoni nevarētu izvēlēties kādu ātrāku satiksmes līdzekli?
Protams, paredzamais ceļojums ieilgs, taču Manoela subjektīvo iebildi neviens neatbalstīja.
Žoāms Garrals ataicināja indiāni — fazendas galveno pārvaldnieku.
— Mēneša laikā žangadai jābūt gatavai ceļojumam, —- viņš pārvaldniekam teica.
— Mēs ķersimies pie darba šodien pat, Garrala kungs, — pārvaldnieks atbildēja.
Uzdevums bija nopietns. Ap simts indiāņu un nēģeru, strādādami bez atelpas visu maija pirmo pusi, veica īstus brīnumus. Viens otrs labsirdīgs cilvēks, redzēdams tik nežēlīgu meža postīšanu, kad mežinieku cirvji un zāģi divās trīs stundās citu pēc cita nogāž simtgadīgus milzeņus, varbūt smagi nopūstos. Taču abos upes krastos un uz tās salām, gan augšpus, gan lejpus fazendas, līdz pat apvārsnim šo koku bija tik neaptverami daudz, ka pus- kvadratjūdze cirsmas mežā neatstāja manāmu robu.
Saņēmis saimnieka rīkojumu, pārvaldnieks vispirms lika strādniekiem attīrīt mežu no liānām, zālēm un krūmiem. Pirms ķeršanās pie zāģa un cirvja strādnieki ap
bruņojās ar īpašiem nažiem, kādi nepieciešami katram, kas vēlas iekļūt Amazones mežos: tie ir pie rokturiem stingri piestiprināti plati, mazliet liekti, divas trīs pēdas gari asmeņi, ar kuriem iezemieši prot ļoti veikli rīkoties. Ar tāda zobena palīdzību strādnieki dažās stundās izcērt pamežu, attīra zemi un izveido platas stigas dziļi meža biezoknī.
Tā šis darbs mēdz sākties. Mežinieki vispirms sagatavo sev darba lauku. Pēc tam no veco koku stumbriem notrauc liānu, kaktusu, paparžu, bromēliju un sūnu ietērpu. Atklājas kaila koka miza, bet arī to drīz vien noplēš kā ādu no dzīvas miesas.
Tad kokos līdz pašai galotnei uzrāpjas meža cirtēji, iztraucējot neskaitāmus pērtiķu barus, ar kuriem viņi gandrīz var sacensties veiklībā, un nozāģē milzīgos zarus, kas turpat tiek apstrādāti. Drīz vien no nāvei nolemtā meža paliek pāri tikai augsti, kaili stabi, bet mežā līdz ar svaigo gaisu ielaužas gaismas straumes un saules stari skar miklo zemi, kuru tie varbūt nekad vēl nav glāstījuši.
Ik koks šajā mežā noderīgs lieliem namdaru vai galdnieku darbiem. It kā ziloņkaula kolonnas, apjoztas brūniem gredzeniem, tur slienas divdesmit pēdu augstās vaska palmas ar četru pēdu diametru pie pamatnes; no tām iegūst ļoti izturīgu būvmateriālu; blakus aug trijstūraino riekstu ražotāji kastaņkoki ar ļoti cietu koksni; turpat ir vērtīgais lietaskoks murīči un arī barigudo, kura apkārtmērs pie pamatnes sasniedz divas tuāzes, bet pāris pēdu augstāk stumbrs kļūst vēl resnāks, tā rūsganā, spīdīgā miza klāta pelēkiem izciļņiem, bet smailā galotne balsta horizontālu, lietussargam līdzīgu lapotni; līdzās slejas bombaksu gludie, baltie, neparasti slaikie stāvi. Reizē ar šiem lieliskajiem Amazones mūžamežu floras pārstāvjiem zemē gāžas ari kvatibas, kuru sārtās lapotnes izplešas kā kupoli pāri blakus augošajiem kokiem., bet augļi atgādina mazas vāzītes ar ciešās rindās guļošiem kastaņiem; šā koka gaiši mēļā koksne it īpaši noderīga kuģu būvniecībā. Netrūkst arī dažādu dzelzs koka pasugu, galvenokārt ibiriratejas ar gandrīz melnu un tik stipru koksni, ka indiāņi no tās pagatavo kaujas cirvīšus, un rožu koka, kas vēl vērtīgāks par sarkankoku, turpretī cezalpīnijas atrodamas vienīgi vecos biezokņos, kuriem vēl nav piekļuvusi meža cirtēja roka;
Tad kokos uziapjas meža cirtēji.
simt piecdesmit pēdu augstajām sapukaijām par balstu noder pašu dzītās atvases, kuras aug metrus trīs no pakājes, bet trīsdesmit pēdu augstumā, apvijušās stumbram, pārvērš koku it kā vītā kolonnā, kuras virsotne nozūd zaru mudžeklī, ko parazītaugi krāso dzeltenās, purpursarkanās un sniegbaltās krāsās.
Trīs nedēļas pēc darba sākuma mežainajā zemesragā starp Amazoni un tās pieteku Naneiju nepalika neviena koka. Mežs bija pilnīgi izcirsts, Žoāms Garrals neļāva saudzēt pat jaunaudzi, kas divos trijos gadu desmitos varēja pārvērsties jaunā mežā. Meža cirtēji netaupīja nevienu kociņu, ne jaunu, ne vecu, neatstāja pat nevienu mietiņu, kas iezīmētu izcirtuma robežas; viss tika nolīdzināts līdz ar zemi. Tagad koki tika nozāģēti līdz saknēm, bet pienāks laiks, un tiks izrakti arī celmi, kuri nākamajā pavasarī draudēja no jauna dzīt zaļas atvases.
Nē, šis izcirtums, kuru no divām pusēm apskaloja Amazone un tās pieteka, bija lemts kam citam: tas tiks uzarts, apstrādāts, apdēstīts, apsēts, un nākamajā gadā augsni, kuru vēl nesen aizēnoja biezs tropu mežs, klās maniokas lauki, kafijas, batāšu, cukurniedru, kukurūzas un zemesriekstu plantācijas.