Maija pēdējā nedēļa vēl nebija klāt, bet visi koki, izšķiroti pēc pasugām un peldspējas, simetriski sakārtoti, jau gulēja krastmalā. Tieši šeit vajadzēja tapt milzu plostam — žangadai, kas ar daudzajām apkalpei un ekipāžai paredzētajām ēkām atgādinās īstu peldošu ciematu. Bet, kad upe pavasara palos pārplūdīs, tās/ ūdeņi noteiktā stundā plostu aizraus līdzi un aiznesīs simtiem jūdžu tālumā uz Atlantijas okeāna piekrasti.
Visu šo laiku Žoāms Garrals bija ļoti aizņemts. Viņš pats vadīja darbus — sākumā izcirtumā, pēc tam upmalā pie fazendas, kur plašajā, smilšainajā liedagā bija sakrauti plosta baļķi.
Jakita ar Sibēlu rosīgi gatavojās ceļam, kaut gan vecā nēģeriete nekādi nespēja izprast, kāpēc jābrauc prom, ja viņiem šeit pat ir labi.
— Tu apskatīsi to, ko nekad vēl neesi redzējusi, — Jakita viņai nemitīgi apgalvoja.
— Bet vai tas būs labāks par to, ko esam paraduši redzēt? — Sibēla arvien atbildēja.
Toties Minja un viņas mīlule Lina domāja gandrīz vienīgi par sevi. Ceļojums taču nebūs gluži parasts —
Drīz no meža paliek pāri tikai augsti, kaili stabi.
viņas aizbrauc no mājām uz visiem laikiem un tāpēc nedrīkst aizmirst neskaitāmus sīkumus, kas būs nepieciešami, iekārtojoties svešajā zemē, uz kurieni gatavojās pārcelties arī jaunā mulate, sirsnīgi pieķērusies savai saimniecei. Ja Minjai sirds bija smaga, tad vienmēr jautrā Lina par šķiršanos no Ikitosas neskuma nemaz. Pie Minjas Valdesas viņai neklāsies ļaunāk kā pie Min- jas Garralas. Lai iemācītu valdīt smieklus, Linu laikam vajadzētu šķirt no viņas kundzes, taču nevienam nenāca ne prātā to darīt.
Tēvam darbos cītīgi palīdzēja Benito. Tā viņš mācījās saimniekot fazendā, par kuras īpašnieku, protams, ar laiku pats kļūs, bet ceļojumā pa Amazoni viņam būs jāapgūst tirgotāja iemaņas. Manoels dzīvoja vai nu mājās, kur Jakita ar meitu velti nešķieda ne mirkli, vai arī izcirtumā, uz kurieni Benito draugu vilka līdzi biežāk, nekā viņš pats to vēlētos. Vārdu sakot, Manoela laika sadalījums bija ļoti nenoteikts, un tas saprotams pats par sevi.
VII
SEKOJOT LIĀNAI
Pienāca svētdiena, divdesmit sestais maijs, un jaunieši nolēma mazliet izklaidēties. Laiks bija lielisks. No Kor- diljeriem pūta spirgts vējiņš, atvēsinādams svelmaino gaisu.
Benito un Manoels aicināja Miņju līdzi uz lielo mežu Amazones labajā krastā iepretī fazendai.
Viņi gribēja atvadīties no jaukās Ikitosas apkaimes. Jaunekļi nepiemirsa paņemt arī šautenes, kaut gan bija solījušies nemedīt un savas ceļa biedrenes ne brīdi nepamest, — uz Manoelu šai ziņā varēja paļauties, — un tātad abas meitenes — Lina no savas kundzes nebija šķirama — varēja droši doties kopā ar viņiem vienkārši pastaigā, divu trīs jūdžu pārgājiens viņām taču bija pa spēkam.
Žoāms un Jakita bija pārāk aizņemti, lai jauniešiem piebiedrotos. Pirmkārt, vēl nebija gatavs žangadas plāns, bet ar tās būvi nedrīkstēja kavēties. Otrkārt, Jakita un
Laiva piestaja pie dabiskas lapenes zem augstām papardēm.
Sibēla velti nezaudēja ne stundu, kaut gan viņām talkā nāca ari visas fazendas sievietes.
Min ja ar prieku pieņēma uzaicinājumu. Un tā pēc brokastīm, ap vienpadsmitiem, abi jaunekļi un meitenes devās uz zemesragu, kur satek kopā divu upju straumes. Jauniešu pavadonis bija viens no fermas nēģeriem. Viņi sakāpa ubā, kuru mēdza lietot fazendas ļaudis, un, izbraukuši starp Ikitosas un Pariantas salām, sasniedza Amazones labo krastu.
Laiva piestāja pie dabiskas lapenes zem lieliskām trīsdesmit pēdu augstām kokveida papardēm; it kā oreols tās vainagoja sīku, samtaini zaļu zaru kronis, apvīts smalkām lapu mežģīnēm.
— Un tagad, Manoel, — Minja teica, — uzskatu par savu pienākumu iepazīstināt jūs ar šo mežu, jo Amazones augštece jums sveša. Toties mums šeit ir mājas, tāpēc ļaujiet man rīkoties kā namamātei.
— Dārgā Minja, — jauneklis atbildēja, — namamāte jūs būsiet arī pie mums Belemā, tieši tāpat kā Ikitosas fazendā, un kā šeit, tā tur …
— Paklausieties, jūs abi! — Benito viņus pārtrauca. — Ceru, ka nenācāt šurp, lai apmainītos maigiem vārdiem .. . Lūdzu, vai tiešām jūs nevarat kaut uz neilgu laiku aizmirst, ka esat saderinātie! .. .
— Pat ne uz stundu, ne uz minūti! — Manoels iebilda,
— Bet ja to pavēlētu Minja?
— Viņa to nedarīs.
— Kas zina? — iesmējās Lina.
— Linai taisnība! — sacīja Minja, sniegdama Mano- elam roku. — Pacentīsimies aizmirst! . . . Darīsim to! Mans brālis tā pavēl! . .. Starp mums visam beigas! Pastaigas laikā mēs vairs neesam saderinātie. Es vairs neesmu Benito māsa. Jūs abi vairs neesat draugi.
— Ko vēl ne! — iesaucās Benito.
— Lieliski! Mēs cits citu nepazīstam! — sasizdama plaukstas, piebalsoja Lina.
— Mēs esam sveši un tiekamies pirmo reizi, — Minja turpināja, — sasveicināsimies, iepazīsimies .. .
— Jaunkundz … — zemu klanīdamies Minjas priekšā, iesāka Manoels.
— Ar ko man tas gods, cienītais? — Minja vislielākajā nopietnībā vaicāja.
Ar Manoelu VaIdesu, kurš ļoti priecātos, ja jūsu braļa kungam labpatiktos stādīt viņu priekšā …
— Pie velna šīs sasodītās ceremonijas! — Benito iesaucās. — Beidziet tik muļķīgi ākstīties! … Tad labāk palieciet saderinātie, mani draugi! Palieciet, cik ilgi vien to vēlaties! Kaut visu mūžu!
— Visu mūžu?.! — Minja iesaucās, un tas skanēja tik neviltoti, ka Lina iesmējās vēl skaļāk.
Par šo neviļus pasprukušo jautājumu Manoels līgavai pateicās ar maigu skatienu.
— Ejot cilvēks mazāk pļāpā. Tātad — uz priekšu! — lai glābtu māsu no neveiklā stāvokļa, Benito uzsauca.
Bet Minja nesteidzās.
— Acumirkli, brālīt! — viņa teica. — Vai redzi, es biju gatava tevi paklausīt. Tu vēlējies, lai mēs ar Manoelu aizmirstam, kas esam, un nesabojājam tavu pastaigu. Bet, lai netiktu sabojāta ari manējā, es savukārt gaidu kādu upuri no tevis. Kā gribi, Benito, bet solies aizmirst.. .