Bet, kad liāna atkal nolaidās lejup, bezgala grūti bija to atrast visā šajā pasifloras biezoknī starp liellapainajām helikonijām, kaliandru rožainajiem cekuliem, ripsā- lēm, kuras tinās ap liānu kā izolācijas lenta, starp lielo, balto ipomeju mezgliem, zem treknajiem vaniļas stieb
riem, aiz meža vīnogulājiem un visdažādākajiem staipekņiem.
Taču, kad liānas pavedienu izdevās atrast, cik dedzīgi un ar kādiem prieka saucieniem jaunieši atsāka uz brīdi pārtraukto gājienu!
Tā viņi jau bija nosoļojuši vismaz stundu, taču nekas vēl neliecināja par iecerētā mērķa tuvošanos. Brīžam viņi spēcīgi raustīja liānu, bet tā nepadevās, tikai gaisā uz visām pusēm uzspurdza simtiem putnu un pērtiķi bēgot lēca no zara uz zaru, it kā rādīdami ceļu.
Bet ja biezoknis pēkšņi aizšķērsoja ceļu? Tādā gadījumā mačete izcirta šauru eju — un viss pulciņš devās tālāk. Un, kad priekšā izslējās augsta, zaļiem augiem klāta klints, pa kuru kā čūska aizlocījās liāna, ceļotāji uzrāpās klintī un šo šķērsli pārvarēja.
Pēc brīža viņi nonāca plašā meža klajumā. Tur svaigā gaisā, kas kokiem tikpat nepieciešams kā saule, auga vientuļš banānkoks, viens no ievērojamākajiem siltzemju kokiem, galvenais tropu iemītnieku barotājs, kurš, Humbolta vārdiem runājot, «kalpo cilvēcei kopš tās bērnības». Vīdamās augšup pa banānkoka zariem, garās liānas stīgas sasniedza tā galotni, tad nolaidās atkal lejup un, šķērsojušas klajumu, atgriezās meža biezoknī.
— Vai beidzot nemetīsim mieru? — ieminējās Manoels.
— Nē, nekādā ziņā! — Benito iesaucās. — Iekāms nebūs sasniegts liānas gals — neapstāsimies!
— Un tomēr mums taču drīz jādodas atpakaļ, — piezīmēja Minja.
— Ak nē, dārgā kundze, vēl ne! — lūdzās Lina.
— Uz priekšu! Uz priekšu! — Benito neatlaidās.
Un pārgalvnieki atkal ienira mežā, kas kļuva retāks un ļāva pielikt soli.
Turklāt liāna pagriezās uz ziemeļiem, it kā tiekdamās uz upi. Tātad sekot tai varēja bez bēdām, jo, tikuši pie labā krasta, viņi ērti pārcelsies upei pāri.
Pēc ceturtdaļstundas, sasnieguši kādu gravu pie sīkas upītes — Amazones pietekas, gājēji apstājās. Pār šo st rautu veda no liānām un koku zariem savi j ies tiltiņš, bet ceļvede liāna, sadalījusies divās stīgās, kā tilta margas stiepās uz pretējo krastu.
Benito pirmais spēra kāju uz līganās zaru laipas.
Manoels grasījās aizturēt Minju.
Jaunā mulate droši devās pa Benito pēdām.
— Palieciet, Minja, neejiet, — viņš teica. — Ja Benito vēlas, lai staigā tālāk viens pats, mēs viņu šeit pagaidīsim.
— Nē, nē! Iesim tik tālāk! Nāciet, mīļā kundze! — sauca Lina. — Nebīstieties! Liāna jau kļūst tievāka. Drīz mēs sasniegsim tās galu!
Un nevilcinādamās jaunā mulate droši devās pa Benito pēdām.
— Kā īsti bērni! — Minja noteica. —- Iesim, mīļo Ma- noel! Sekosim viņiem!
Un, pārgājuši pār laipu, kas viegli šūpojās zem kājām, viņi no jauna nozuda mežā zem augsto koku kupoliem.
Sekodami bezgalīgi garajai liānai upes virzienā, viņi vēl nebija gājuši ne desmit minūtes, kad pēkšņi apstājās — un šoreiz ne bez iemesla.
— Vai liānas gals beidzot klāt? — Minja iejautājās.
— Nē, — Benito atbildēja, — bet mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Vai redzat?
Benito norādīja uz liānu, kas, nozudusi augsta gumij- koka zaros, stipri raustījās, it kā to kāds spēcīgi purinātu.
— Kas to rausta? — vaicāja Manoels.
— Iespējams, kāds zvērs, mums jātuvojas ļoti piesardzīgi.
Unt uzvilcis šautenes gaili, Benito, pagājies soļus desmit uz priekšu, deva mājienu nesekot.
Manoels, abas meitenes un nēģeris palika uz vietas.
Pēkšņi Benito iekliedzās un skrēja uz koku. Pārējie metās viņam pakaļ.
Kāds negaidīts un briesmīgs skats!
Cilpā, kas bija sasieta no liānas tievā, auklai līdzīgā gala, krampjaini raustīdamies pēdējā agonijā, koka zarā karājās cilvēks.
Piesteidzies pie nelaimīgā, Benito ar naža cirtienu pārgrieza liānas saiti.
Pašnāvnieks nokrita zemē. Manoels noliecās, lai sniegtu viņam palīdzību un lūkotu viņu atdzīvināt, kamēr nav par vēlu.
— Nabaga cilvēks! — Minja nočukstēja.
— Manoela kungs, Manoela kungs! — iesaucās Lina. — Viņš vēl elpo! Sirds sitas! Viņš jāglābj!
— Tiesa gan! — Manoels noteica. — Šķiet, ka esam ieradušies pašā pēdējā mirklī.
Manoels svešo drīz vien atgrieza dzīvē.
Izglābtais bija baltais, gadus trīsdesmit vecs, diezgan slikti ģērbies, visai novārdzis un, acīm redzot, daudz pārcietis.
Viņam pie kājām zemē gulēja tukša blašķe un palm- koka bilbokets, kam bumbiņas vietā pie aukliņas bija piesieta bruņurupuča galva.
— Pakāries. .. Pakāries … — atkārtoja Lina. — Un tik jauns vēl! Kas viņu tik tālu novedis?
Taču Manoels svešo drīz vien atgrieza dzīvē, un, atvēris acis, šis nelaimīgais izdvesa tik negaidīti skalu nopūtu, ka Lina bailēs neviļus iekliedzās.
— Kas jūs esat, mans draugs? — Benito svešajam vaicāja.
— Ka redzat, izbijis pašnāvnieks.
— Bet jūsu vārds? …
— Pag, ļaujiet atminēties… — pielicis roku pie pieres, svešais teica. —. A! Mani sauc Fragozo, esmu jūsu rīcībā; ja vien būšu spējīgs, varēšu jūs apcirpt, noskūt, sasukāt pēc visiem mana aroda mākslas likumiem. Esmu bārddzinis, pareizāk sakot, visnelaimīgākais Figaro pasaulē . ..