Medīt piekrastes mežos Benito, protams, nevarēja, jo plosts nemitīgi brauca uz priekšu, taču medījumu aizstāja bagātīgi zivju lomi.
Patiesi, viņi nozvejoja daudz dažādu lielisku zivju: gardās pako, surubi, gamitanas un pat vairākas lielas rajas, tā sauktās duridari ar sārtiem vēderiem, melnām, indīgiem dzeloņiem klātām mugurām; ķērās arī milzum daudz sīko samu dzimtas kandiru — daži no tiem ir gluži mikroskopiski un blīvi pielīp pie šo zivju barā nokļuvuša nepiesardzīga peldētāja stilbiem.
Amazones ūdeņos netrūka arī cit i dzīvu radību, kuras nereti stundām ilgi sekoja žangadai.
Starp tām bija milzīgās desmit un divpadsmit pēdu garās piraruku, bruņojušās platām zvīņām ar koši sarkanām maliņām, taču šo zivju gaļu cienī tikai iezemieši, tāpēc ceļotāji tās necentās noķert, tāpat kā graciozos delfīnus, kuri ielenca žangadu, draiski sizdami astes pret plosta baļķiem, iznirdami te priekšā, te aizmugurē un
Viņi nozvejoja daudz dažadu lielisku zivju,
atdzīvinādami ūdeni košām strūklām un šļakatām, kurās, zaigodami visās varavīksnes krāsās, lūza saules stari.
Sešpadsmitajā jūnijā, laimīgi izvairījusies no dažiem sēkļiem, žangada, manevrēdama no viena krasta uz otru, nonāca pie lielās Sanpaulo salas, bet nākamajā vakarā piestāja kreisajā krastā pie Moromorosas ciemata. Divdesmit četras stundas vēlāk, pabraukuši garām Atakoari un Kočas grīvām, pēc tam arī kanālam, kas Amazoni savieno ar Kaveljo-Kočas ezeru, — viņi sasniedza Kočas misijas ostu.
Tā bija marahuāņu zeme; šiem indiāņiem bija gari, plīvojoši mati, muti vēdekļveidīgi ieskāva sprīžus sešus gari palmu dzelkšņi, kas viņiem piešķīra kaķa izskatu; kā novērojis Pols Marsuā, šīs cilts pārstāvji grib līdzināties tīģerim, kura drosmi, spēku un viltību apbrīno vairāk par visu. Kopā ar vīriem te redzēja arī dažas sievietes, kas smēķēja cigārus, turot aizdegto galu zobos.
Toreizējais Kočas misijas vadītājs, kāds franciskāņu mūks, vēlējās satikt Pasanjas tēvu.
Žoāms Garrals ļoti laipni uzņēma viesi un lūdza palikt uz pusdienām.
Todien žangadas ēdienu karte indiāņu virtuvenei darīja godu.
Tradicionālais buljons ar aromātiskām garšvielu saknītēm; plācenis, kas Brazīlijā mēdz aizstāt maizi, pagatavots no gaļas mērcē un tomātu biezenī iejauktiem maniokas miltiem; rīsiem pildīts putns pikantā etiķa un piparu mērcē; piparoti sakņu salāti; auksts kanēļa pīrāgs — tāda maltīte varēja iekārdināt nabaga mūku, kas radis pārtikt no draudzes trūcīgā ēdiena. Visi neatlaidīgi lūdza viņu palikt. Jakita ar meitu centās cik spēdamas viesi aizturēt. Taču franciskāņu mūkam vēl bija jāaprauga kāds slimnieks Kočā. Tāpēc, pateicies viesmīlīgajai ģimenei, viņš aizgāja, paņemdams līdzi dāvanas, ar kurām cerēja iepriecināt ticībai jaunpiegrieztos.
Daudz raižu locim Araužo sagādāja divas nākamās dienas. Upes gultne pamazām paplašinājās; ceļā gadījās aizvien vairāk salu, bet šo šķēršļu dēļ straumes ātrums nemitīgi auga. Braucot starp Kaveljo-Kočas, Tarpotes un Kakao salām, vajadzēja krietni uzmanīties un bieži apstāties, lai atbrīvotu žangadu, kas nereti uzskrēja uz sēkļa. Tādos gadījumos gāja talkā visi ceļotāji; beidzot pēc diezgan smaga, nemierīga brauciena divdesmitā jūnija vakarā tālumā parādījās Loreto.
Reiz Loreto bija pēdējā peruāņu pilsēta Brazīlijas pierobežā, upes kreisajā krastā. Tagad šai vietā palicis tikai neliels ciemats ar diviem desmitiem māju paugurainā piekrastē, kur nogāzes veido gan dzeltena, gan brūna mālzeme.
Loreto misiju dibinājuši jezuītu misionāri 1770. gadā. Tikunas cilts indiāņiem, kas dzīvo šajā apkaimē uz ziemeļiem no upes, ir iesarkana āda, biezi mati, svītrām izraibinātas sejas; kā vīri, tā sievas ģērbjas vienkārši, valkā kokvilnas apsējus ap krūtīm un gūžām. Atakoari krastos tagad viņu nav vairāk kā pāris simtu — viss, kas atlicis no senās ziedošās tautas, kura te reiz dzīvojusi savu vareno valdnieku laikos.
Loreto ciematā apmetušies arī daži peruāņu zaldāti un divi trīs portugāļi — kokvilnas audumu, sālītu zivju un salsapariljas tirgotāji.
Benito izkāpa krastā, lai nopirktu vairākus saiņus salsapariljas, pēc kuras Amazones tirgos allaž liels pieprasījums. Zoāms Garrals, kā parasts, iedziļinājies darbā, kam ziedoja visu savu laiku, neizgāja no mājas. Uz plosta Manoela sabiedrībā kavējās arī Jakita ar meitu. Loreto bija pietiekami izslavēta ar saviem moskītiem, kuri atbaida iebraucējus, kas nevēlas upurēt ne pilītes asiņu draudīgajiem divspārņiem.
Manoels nule bija stāstījis par šiem kukaiņiem, un neviens nekāroja ļauties to dzēlieniem.
— Stāsta, — Manoels turpināja, — ka Loreto ciematā sastopamas visas deviņas moskītu sugas, kuras apsēdušas Amazones krastus. Es tam ticu un nevēlos to pārbaudīt uz savas ādas. Dārgā Minja, šeit jūs sagaida plaša izvēle: pelēkais moskīts, pūkainais, baltkājis, pundurītis, fanfarists, fleitists, arlekīns un rudais meža gars; taču, atklāti sakot, šī izvēle nebūs atkarīga no jums — moskīti paši jūs izvēlēsies sev par upuri, un jūs atgriezīsie- ties mājās gluži nepazīstama. Īstenībā šie negantie kukaiņi Brazīlijas robežas sarga daudz modrāk nekā nabaga bālie, izģindušie zaldāti, kuri klīst šeit upmalā.
— Bet, ja dabā visam ir savs uzdevums, — ievaicājās Minja, •— kādēļ vajadzīgi moskīti?
— Lai aplaimotu entomologus, — Manoels atbildēja, — labāku izskaidrojumu diemžēl grūti atrast.
Manoela stāsts par moskītiem bija patiess. Un, kad pārnāca Benito ar pirkumiem, viņa seja un rokas bija klātas sārtiem punktiņiem, nemaz nerunājot par ērcēm, kuras cauri ādas zābaku stulmiem bija iesūkušās kājās.