XII
FRAGOZO DARBĀ
Vārds «braza» — kvēlošas ogles — spāņu valodā ieviesies kopš divnadsmitā gadsimta. No tā atvasināts nosaukums brazil, kas apzīmē koku, no kura iegūst sarkanu krāsu. Šajā vārdā tika nosaukts plašs Dienvidamerikas apgabals —- Brazīlija, kuru šķērso ekvators un kur šis koks bieži sastopams. Starp citu, brazilkoks ilgu laiku bija svarīga tirdzniecības prece, ko eksportēja uz Normandiju. Kaut gan apgabalos, kur tas aug, to sauc par ibirapitungu, saglabājies arī nosaukums brazil, kas vēlāk apzīmēja šo tropu saulē sakveldēto, milzīgai kvēlošai oglei līdzīgo zemi.
Pirmie Brazīliju okupēja portugāļi. Sešpadsmitā gadsimta sākumā portugāļu īpašumiem to pievienoja Alva- ress Kabrals. Kaut vēlāk Brazīlijā daļēji nostiprinājās arī franči un holandieši, tā tomēr palika īsti portugāliska zeme ar visām šai mazajai, varonīgajai tautai raksturīgajām īpatnībām. Tagad Brazīlija kļuvusi par vienu no lielākajām Dienvidamerikas valstīm — un tās priekšgalā atrodas pats gudrākais un talantīgākais karalis dons Pedro.
— Kādas tiesības tev ir tavā ciltī? — Monteņs reiz vaicājis kādam indiānim, kuru sastapis Havrā.
— Pirmajam doties karā, — indiānis vienkārši atbildējis.
Karš, kā zināms, ilgu laiku bija visdrošākais un ātrākais kultūras izplatītājs. Tāpēc arī brazīlieši sekoja šā indiāņa paraugam: karojot, aizsargājot savus iekarojumus un paplašinot tos, viņi soļoja kultūras nesēju pirmajās rindās.
1824. gadā, sešpadsmit gadus pēc Luzo-Brazīlijas impērijas nodibināšanas, dons Huāns, kuru franču armija bija padzinuši no Portugāles, pasludināja Brazīlijas neatkarību.
Atlika izšķirt robežu jautājumu starp jauno impēriju un tās kaimiņvalsti Peru.
Tas nebija viegli.
Brazīlija tiecās izplesties līdz Napo upei rietumos, bet zemes līdz Egas ezeram, astoņus grādus tālāk rietumos, savukārt pieprasīja Peru.
Tajā laikā Brazīlijai radās nepieciešamība aizkavēt Amazones indiāņu nolaupīšanu, ko savā labā veica spāņu misijas. Lai šāda veida tirdzniecību novērstu, tika nolemts nocietināt Rondas salu, kas atrodas mazliet augstāk par Tabatingu, un novietot tur robežsargu garnizonu.
Tas bija labākais jautājuma atrisinājums, un kopš tā laika caur šo salu iet abu valstu robeža. Tās augšpusē upe, kā jau minēju, tiek saukta par Maranjonu un pieder peruāņiem.
Lejaspusē tā dēvētā Amazoņu upe ir brazīliešu īpašums.
Divdesmit piektā jūnija vakarā žangada piestāja Amazones kreisajā krastā pie pirmās brazīliešu pilsētas Ta- batingas līdzīga nosaukuma upes grīvā.
Žoāms Garrals gribēja palikt te pusotras dienas, lai ekipāža mazliet atvilktu elpu. Nolēma aizbraukt divdesmit septītā jūnija rītā.
Šoreiz Jakita ar meitu izteica vēlēšanos apskatīt
Tabatinga.
pilsētu, kur no moskītiem bija jābīstas varbūt pat mazāk nekā Ikitosā.
Tabatingas četrsimt iedzīvotāji tolaik bija gandrīz vienīgi indiāņi, ieskaitot nomadus, kuri gan biežāk klejoja Amazones un tās pieteku krastos nekā dzīvoja uz vietas.
Kopš vairākiem gadiem patruļas postenis no Rondas salas bija pārcelts uz Tabatingu. Tātad to var dēvēt par garnizona pilsētu. Taču šajā garnizonā bija tikai, deviņi zaldāti, gandrīz visi indiāņi, un seržants, kas skaitījās arī cietokšņa komandants.
Aizsargvalni nelielā forta priekšā veido augstais krasts, uz kuru ved klintī iecirstas ne visai drošas kāpnes. Komandanta mājoklis — divas viena otrai tieši iepretī novietotas būdas, bet simt soļu tālāk iegarenā barakā liela koka pakājē mīt zaldāti.
Šī būdu grupa krastmalā atgādinātu jebkuru citu Amazones ciematu vai miestu, ja no pārējiem to neatšķirtu brazīliešu karogs augstā mastā virs mūžīgi tukšās sarg- būdas un ja tur nerēgotos četri bronzas akmeņmetēji lielgabali, gatavi apšaudīt katru satiksmes līdzekli, kas, neievērojot noteikumus, tuvotos krastam.
Pats ciemats atrodas ielejā otrpus cietokšņa. Ceļš, īstenībā gumijkokiem un mirtēm aizēnota grava, aizved turp nedaudz minūtēs. Visapkārt centrālajam laukumam uz cietās, sasprēgājušās mālzemes slejas ducis palmu lapām apjumtu būdu.
Visumā te nav nekā sevišķi interesanta, taču Tabatingas apkārtne ir skaista, it īpaši pie Zavari grīvas, kas ir pietiekami plata, lai ietvertu Aramasas salu arhipelāgu. Šajā vietā aug lieliski koki, starp tiem daudz palmu, no kuru lokanajām šķiedrām pin guļamos un zvejas tīklus vietējās tirdzniecības vajadzībām. Šis ir viens no skaistākajiem nostūriem Amazones augštecē.
Jāpiebilst, ka Tabatingai tuvākajā nākotnē lemts kļūt par diezgan lielu, nozīmīgu ostu, un tad šeit droši vien sāksies straujš uzplaukums. Te piestās Brazīlijas tvaikoņi, braucot pa Amazoni uz augšu, un peruāņu kuģīši ceļā uz lejasteci. Tabatingā notiks kravas apmaiņa un pārsē- dīsies pasažieri. Kādam angļu vai amerikāņu, ciematam ar to pilnīgi pietiktu, lai dažos gados izvērstos par dzīvu tirdzniecības centru.
Šajā posmā Amazone ir ļoti krāšņa. Bez_ šaubām, Tabatingā, kas atrodas vairāk nekā sešsimt jūdžu attālumā no Atlantijas okeāna, jūras paisumi un bēgumi nav manāmi. Citādi ir ar pororoku, šo milzu ūdens valni, kas lielā paisuma laikā trīs dienas pēc kārtas sabangotos Amazones ūdeņus dzen atpakaļ ar septiņpadsmit kilometru ātrumu stundā. Apgalvo, ka upes līmenis tad ceļoties no grīvas līdz pat Brazīlijas robežai.
Nākamajā dienā, divdesmit sestajā jūnijā, pirms brokastīm Garralu ģimene gatavojās apskatīt pilsētu.
Žoāms, Benito un Manoels jau bija redzējuši vairākas Brazīlijas pilsētas, bet Jakita un Minja vēl nevienu. Viņām tā bija pirmā tikšanās ar šo zemi.