Bārddzinim bija tikai biLbokets.
bilbokets — taču cik veikli šī spēlīte lēkāja viņa rokās! Cik izveicīgi viņš uzsprauda roktura smailei bruņurupuča galvu, kas bumbiņas vietā karājās aukliņā! Šī bumbiņa graciozi lidoja pa tik precīzu loku, kādu nespētu aplēst pat tie matemātiķi, kuri noteikuši daudzināto līkni, - «pa kuru suns tek pakaļ savam saimniekam».
Skatīdamies bārddzinī abām acīm, klausīdamies abām ausīm, laukumā pulcējās visi vietējie iedzīvotāji — vīri, sievas, veči un bērni savos primitīvajos tērpos. Pa pusei portugāļu, pa pusei indiāņu valodā jautrais burvju mākslinieks, kā allaž, melsa dažādus niekus un, šķelmīgi lūkodamies ļaudīs, jokoja.
Viņš runāja tieši tā, kā, piedāvājot savus pakalpojumus, mēdz runāt šarlatāni, vai nu tie būtu spāņu, vai franču «Figaro». Viņam netrūka līdzīgas pašapziņas, cilvēcisko vājību pazīšanas, nodrāztu asprātību un veiklu, uzjautrinošu triku, bet iezemieši klausījās un blenza viņā ar tādu izbrīnu, ziņkāri un lētticību, kā to darītu arī civilizētās pasaules dīkdieņi.
Un tāpēc desmit minūtes vēlāk sajūsminātie indiāņi apstāja šo klejojošo «Figaro», kas bija iekārtojies lo- džijā, proti, paviljonā, kurā atradās neliels krodziņš.
Paviljons piederēja kādam brazīlietim, kas bija apmeties Tabatingā. Par dažiem vatemiem — vietējo monētu divdesmit reisu vai sešu santīmu vērtībā — tur varēja iegādāties nacionālos dzērienus, galvenokārt asaji — pabiezu, no palmas augļiem gatavotu liķieri, ko pasniedz no izdobta ķirbja pagatavotajos puskalebasos, tā saucamajos kuī, kas Amazones baseinā nlaši izplatīti.
Kā vīrieši, tā sievietes ar līdzīgu nepacietību steidzās apsēsties uz friziera taburetes. Bez šaubām, Fragozo grieznes šeit bija liekas, jo par krāšņo matu kodeļu apcirpšanu nevarēja būt ne runas, gandrīz visas tās izcēlās ar smalkumu un kuplumu; toties bezgala daudz darba gaidīja friziera ķemmes un cirtojamās šķēres, kuras jau karsa uz ogļu poda lodžijas kaktā.
Un kā šis meistars prata pūli uzmundrināt!
— Skatieties! Vai redzat, draugi? — viņš teica. — Tas turēsies lieliski, ja vien uz tā negulsieties. Šī sasuka ne- izjuks veselu gadu, tā ir Belemas un Riodežaneiro jaunākā mode! Skaistāks matu sakārtojums nav pat karalienes galma dāmām! Un lieciet vērā, pomādi es netaupu!
Nē, ar to viņš tiešām neskopojās! Pomāde bija paga
Laukuma gaidīja gara rinda nepacietīgu kiientu.
tavota tikai no kausētiem taukiem un aromātiskas ziedu sulas, bet šis maisījums sastinga kā cements.
Tad Fragozo kabatās sāka plūst gan vatemi, gan reisi — vienīgās monētas, pret kurām Amazones indiāņi apmaina savas preces, — un frizieris tās saņēma ar neslēptu labpatiku. Taču skaidrs bija, ka līdz tumsai viņš nepagūs apkalpot visus klientus, kuri nemitīgi nāca klāt. Lodži- jas durvju priekšā drūzmējās ne tikvien Tabatingas iezemieši. Vēsts par Fragozo ierašanos bija ātri izplatījusies. Indiāņi plūda šurp no malu malām — no upes kreisā krasta, no labā; nāca ļaudis arī no Kažuru piekrastes un Žavari ciematiem.
Laukumā gaidīja gara rinda nepacietīgu klientu. Laimīgie un laimīgās, kurus jau bija apstrādājušas Fragozo rokas, lepni staigāja no mājas uz māju, lielīdamies ar savām sasukām, taču viņi kustējās ļoti uzmanīgi, gluži kā lieli bērni, kādi tie patiesībā arī bija.
Kad nozvanīja pusdienu, pārslogotais frizieris apmierinājās ar nedaudz malkiem asaji liķiera, manioku un dažām bruņurupuču olām, kuras viņš, nepārtraukdams darbu, ātri norija.
Labi nopelnīja arī krodzinieks, jo katrs klients savu sasuku bagātīgi apslacīja ar dzērieniem no lodžijas pagraba. Nudien, Amazones augšteces cilšu parastā un reizē neparastā friziera slavenā Fragozo ierašanās Taba- tingā bija izcils notikums.
XIII
TORRESS
Piecos vakarā Fragozo joprojām vēl strādāja un, pagalam noguris, bažījās, vai nevajadzēs palikt te pa nakti, lai apmierinātu visus gaidītājus.
Pēkšņi laukumā ieradās kāds svešinieks un, ieraudzījis indiāņu pūli, tuvojās lodžijai.
Kādu brīdi svešais ar zināmu neuzticību uzmanīgi vēroja Fragozo. Apskate viņu droši vien nomierināja, jo viņš iegāja krodziņā.
Svešais varēja būt gadus trīsdesmit vecs. Viņa stalto stāvu izcēla diezgan elegants ceļojuma uzvalks. Taču melnā, biezā bārda, kurai grieznes, šķiet, sen nebija pieskārušās, un pārmērīgi garie mati prasīt prasīja tūlītēju friziera iejaukšanos.
— Esi sveicināts, draugs! — viegli uzsizdams Fragozo uz pleca, viņš teica.
Izdzirdis šo sveicienu nevis jauktajā vietējā izloksnē, bet tīrā brazīliešu valodā, Fragozo atskatījās.
— Tautietis? — joprojām darbodamies ap indiānietes nepaklausīgajām sprogām, frizieris vaicāja.
— Jā, — svešais atbildēja, — tautietis, kuram nepieciešama jūsu palīdzība.
— Acumirklīti, — Fragozo atbildēja, — tiklīdz beigšu apkalpot šo dāmu, būšu jūsu rīcībā.
Vēl pāris karsto šķēru pagriezienu — un sasuka bija gatava.
Kaut gan jaunajam atnācējam nebija tiesību uz brīvo vietu, viņš tomēr to ieņēma, bet indiāņi, kuri bija spiesti zaudēt savu kārtu, neiebilda.
Nolicis cirtojamās šķēres, Fragozo paņēma grieznes un vaicāja:
— Ko pavēlēsiet?
— Apcērpiet man bārdu un matus, — svešais atbildēja.
— Klausos! — laizdams ķemmi cauri klienta biezajiem matiem*, Fragozo sacīja.