Bez šaubām, Zoāms Dakosta apgalvos, ka nav vainīgs, sūdzēsies, ka sodīts nepareizi. Tiesnesim, par spīti paša domām, nāksies Dakostu uzklausīt. Jāvaicā tikai, kādus
Tiesnesis Žarrikess.
pierādījumus sev par labu notiesātais spēs dot. Ja to nebija pirmā tiesas procesa laikā, ko viņš iesāks tagad?
Tieši to vajadzēs noskaidrot pratinātājiem.
Taču jāatzīst, ka tāds gadījums, kad uz nāvi notiesātais, kas laimīgi un bezrūpīgi dzīvojis ārzemēs, labprātīgi atgriežas dzimtenē un ierodas tiesā, no kuras, ņemot vērā pagātnes pieredzi, viņam vajadzētu tikai vairīties, tāds rets gadījums saistītu pat blazētu tiesnesi, kuru nekādi negaidīti pagriezieni tiesas procesā vairs nepārsteidz. Kas zina, vai Tižuko noziedznieks, kuram līdzšinējā slapstīšanās beidzot apnikusi, tikai muļķīgi izlec vai apzināti vēlas par katru cenu pierādīt, ka spriedums bijis netaisns? Problēma bija neparasta, to nevarēja noliegt. . Otrajā dienā pēc Žoāma Dakostas apcietināšanas tiesnesis Žarrikess devās uz cietumu Dieva Dēla ielā, kur nelaimīgais bija ieslodzīts.
Cietums atradās senā misionāru klosterī pie viena no pilsētas galvenajiem kanāliem. Vecajā celtnē, kas nebija visai piemērota savam pašreizējam uzdevumam, kādreizējos brīvprātīgos gūstekņus bija nomainījuši ar varu ieslodzītie. Žoāmam Dakostam ierādītā telpa neatgādināja drūmu kameru, kādā izcieš sodu mūsdienu cietumnieki. Tā bija agrākā mūku celle ar restotu logu bez aizvirtņa un skatu uz tuksnesīgu klajumu, ar soliņu vienā stūri, salmu maisu un dažiem nepieciešamības piederumiem otrā, tas bija viss.
No šīs celles divdesmit piektajā augustā ap vienpadsmitiem rītā Žoāmu Dakostu izsauca un aizveda uz izmeklētāja kabinetu klostera bijušajā ēdamzālē.
Augstā atzveltnī pie galda viņu jau gaidīja tiesnesis Žarrikess, pagriezis muguru pret logu tā, lai viņa seja paliktu ēnā, bet gaisma kristu tieši uz apcietināto. Rakstvedis, apsēdies galda galā, aizbāzis spalvu aiz auss, vienaldzīgs kā visi tiesas ierēdņi, bija gatavs pierakstīt jebkuru jautājumu vai atbildi.
Kad Žoāms Dakosta ienāca kabinetā, sargi, ieslodzītā pavadoņi, pēc tiesneša mājiena aizgāja.
Tiesnesis Žarrikess ilgi pētīja apsūdzēto. Dakosta paklanījies nostājās viņa priekšā un, izturēdamies, kā pienākas, ne izaicinoši un arī ne pazemīgi, cienīgi gaidīja jautājumus, lai uz tiem atbildētu.
Jūsu vārds? — tiesnesis Žarrikess vaicāja.
Jā, esmu Žoāms Dakosta.
— Žoāms Dakosta.
— Vecums?
— Piecdesmit divi gadi.
— Kur jūs dzīvojat?
— Perū, Ikitosas ciematā,
— Ar kādu uzvārdu?
— Ar uzvārdu Garrals, kas pieder manai mātei.
— Kāpēc jūs tā saucaties?
— Tāpēc, ka divdesmit trīs gadus slēpos no Brazīlijas policijas.
Atbildes bija tik tiešas un tik skaidri liecināja par Zoāma Garrala apņemšanos visā atzīties — kā savā pagātnē, tā tagadnē, ka tiesnesis Žarrikess, neradis pie tādas izturēšanās, izslēja augstāk, nekā parasts, savu garo degunu.
— Bet kāpēc Brazīlijas policija jūs meklēja?
— Tāpēc, ka 1826. gadā man Tižuko dimantu zādzības lietā bija piespriests augstākais soda mērs.
— Tātad jūs atzīstaties, ka esat Zoāms Dakosta?
—- Jā, esmu Zoāms Dakosta.
Visas atbildes bija ļoti mierīgas un vienkāršas. Taču tiesneša šaurās ačeles aiz puspievērtajiem plakstiem šķita runājam: «Šī lieta ies kā pa taukiem!»
Tuvojās brīdis, kad vajadzēja uzdot parasto nemainīgo jautājumu, uz kuru visi apsūdzētie mēcīz tikpat nemainīgi atbildēt, ka noliedz savu vainu.
Tiesneša Zarrikesa pirksti klusītiņām bungoja pa galdu.
— Zoām Dakosta, — viņš teica, — ar ko jūs nodarbojāties Ikitosā?
— Man pieder fazenda,- esmu. diezgan lielas lauku saimniecībās īpašnieks.
— Vai tā ir ienesīga?
— Ļoti.
— Un vai sen jūs to atstājāt?
— Aptuveni pirms deviņām nedēļām.
— Kāpēc?
— Tam bija savs iemesls, tiesneša kungs, kaut gan mana ceļojuma īstais nolūks bija cits.
— Kāds bija šis iemesls?
— Aizpludināt uz Paras provinci lielu baļķu plostu ar dažādu Amazones krastos ražotu preču kravu.
— Tā! — tiesnesis Žarrikess noteica. — Un kāds bija jūsu brauciena īstais nolūks?
Uzdevis šo jautājumu, tiesnesis nodomāja: «Nu tik sāksies visādas izlocīšanās un meli!»
— Mans nolūks bija, — Žoāms Dakosta noteikti atbildēja, — atgriezties dzimtenē un stāties tiesas priekšā.
— Stāties tiesas priekšā?! — pietrūkdamies no krēsla, tiesnesis iesaucās. — Stāties tiesas priekšā … Labprātīgi?
— Jā, labprātīgi.
— Un kāpēc?
— Tāpēc, ka biju paguris, vairs nejaudāju paciest dzīvi melos un vajadzību slēpties ar svešu uzvārdu; tāpēc, ka nevarēju sievai un bērniem dot to vārdu, kas viņiem patiesībā pienākas; un, beidzot, tāpēc, tiesneša kungs…
— Kāpēc? …
— Es neesmu vainīgs!
«Tieši to es gaidīju!» Žarrikess nodomāja.
Un, kamēr viņa pirksti uz galda izsita kaut ko līdzīgu maršam, viņš Žoāmam Dakostam deva mājienu, kas skaidri nozīmēja: «Klājiet vien vaļā savu pasaku! Jau iepriekš zinu, ko man teiksiet, bet, lūdzu, runājiet vien.»