Noskatīdamies viņam pakaļ, Žarrikess papurināja galvu.
— Hm, hm… Lieta rādās daudz sarežģītāka, nekā biju iedomājies! — viņš nomurmināja.
VI
PĒDĒJAIS TRIECIENS
Kamēr Žoāmu Dakostu pratināja, Jakita ar Manoela palīdzību dabūja zināt, ka ap četriem pēcpusdienā viņai un bērniem ļaus tikties ar apcietināto.
Kopš iepriekšējā vakara Jakita nebija pametusi savu istabu. No viņas neatkāpās Minja un Lina, gaidot brīdi, kad varēs doties uz tikšanos. Vienalga, vai Jakita sauktos Garrala vai Dakosta, viņa paliks Žoāmam uzticīga un drosmīga dzīves biedre līdz kapa malai.
Todien ap vienpadsmitiem, uzmeklējis Manoelu, kas žangadas priekšgalā sarunājās ar Fragozo, Benito teica:
— Manoel, gribu lūgt, lai tu izdarītu man kādu pakalpojumu.
— Pakalpojumu?
— Arī jums, Fragozo.
— Esmu jūsu rīcībā, Benito kungs, — bārddzinis atbildēja.
— Kas noticis? — ieskatīdamies drauga sejā, kurā izpaudās cieša apņēmība, Manoels vaicāja.
— Jūs taču vēl neesat zaudējuši ticību mana tēva nevainībai, vai nav tiesa? — Benito sacīja.
— Bet protams! — iesaucās Fragozo. — Drīzāk es ticētu, ka pats esmu vainīgs.
— Tādā gadījumā jau šodien jāīsteno mans vakardien iecerētais plāns.
— Jāsameklē Torress? — Manoels jautāja.
— Jā, un jānoskaidro, kā viņam izdevās uzzināt tēva slēptuvi. Visā šajā lietā ir daudz neizprotama. Vai Torress jau agrāk pazinis tēvu? Rādās, ka tas nebūtu iespējams, jo tēvs nav pametis Ikitosu vairāk nekā divdesmit gadu, bet Torresam ir ap trīsdesmit. Ja šodien pat visu neizdibināšu, beigas būs šim nelietim!
Benito bija noskaņots tik kareivīgi, ka nepieļāva nekādus iebildumus. Tāpēc ne Manoels, ne Fragozo nedomāja viņu atrunāt.
— Es lūdzu jūs abus mani pavadīt, — Benito turpināja. — Dosimies ceļā tūlīt! Kavēties nedrīkstam, citādi Torress vēl aizbrauks no Manausas. Tas viņam var ienākt prātā, jo nu vairs nav neviena, kam iztirgot savu klusēšanu. Ejam!
Benito, Manoels un Fragozo staigāja, iztaujādami garāmgājējus.
Visi trīs izcēlās Rionegro krastā un gāja uz pilsētu. Manausa nebija tik liela,' ka to nevarētu izstaigāt dažās stundās. Ja būs nepieciešams, viņi ies no mājas uz māju, meklēdami Torresu; taču vispirms derēja apvaicāties viesnīcās un iebraucamās vietās, vai dēkainis nav tur apmeties. Droši vien bijušais mežu uzraugs sargās nosaukt savu vārdu, un ļoti iespējams, ka viņam ir kāds pamats vairīties no tiesas. Bet, ja Torress nebija pametis Manausu, no meklētāju nagiem viņam neizsprukt! Protams, policijā griezties jaunekļi nedrīkstēja, jo kas zina — un lasītājam tas jau skaidrs — ja nu ziņojums bijis anonīms?
Benito, Manoels un Fragozo veselu stundu staigāja pa pilsētas galvenajām ielām, iztaujādami veikalu pārdevējus, krodziniekus dzērienu zālēs un pat garāmgājējus, taču neviens nebija redzējis cilvēku, kura pazīmes viņi ļoti precīzi attēloja.
Vai Torress būtu aizbraucis no Manausas? Vai tiešām būs jāatmet visas cerības notvert viņu?
Manoels velti lūkoja nomierināt karstgalvi Benito. Lai maksā ko maksādams, Torress bija jāatrod!
Tad talkā nāca nejaušība — Fragozo beidzot uzgāja īstās pēdas.
Kādā iebraucamajā vietā Svētā Gara ielā viņam pavēstīja, ka meklētais tur vakar apmeties.
— Vai viņš pie jums pārnakšņoja? — Fragozo vaicāja.
— Jā, — saimnieks atbildēja.
— Un pašreiz atrodas šeit?
— Nē, viņš aizgāja. .
— Vai norēķinājās ar jums pilnīgi, it kā gatavotos
aizbraukt?
—- Tieši otrādi; viņš devās prom pirms stundas un droši vien uz vakariņām būs atpakaļ.
— Vai nezināt, pa kādu ceļu viņš gāja?
— Viņš devās Amazones virzienā cauri pilsētas lejas daļai, un var gadīties, ka jūs viņu tajā pusē satiksiet.
Vairāk Fragozo nejautāja. Pēc brītiņa, sameklējis savus draugus, viņš teica:
— Sadzinu pēdas Torresam.
— Viņš ir šeit?! — Benito iesaucās.
— Nē, nesen aizgājis, un ļaudis viņu redzējuši ejam pāri laukiem Amazones virzienā.
—- Steigsimies turp! — mudināja Benito.
Tie bija Torress un Benito.
Vajadzēja atgriezties pie Amazones pa īsāko ceļu, gar Rionegro kreiso krastu līdz tās grīvai.
Benito un draugu aizmugurē drīz vien palika pilsētas pēdējās mājeles, tad viņi turpināja ceļu gar krastu, taču ar līkumu, lai no žangadas neviens viņus nemanītu.
Klajums tobrīd bija tukšs. Cik tālu skatiens sniedza, agrākos mežus šajā līdzenumā bija aizstājuši iekopti lauki.
Benito, nespēdams izteikt ne vārda, klusēja. Manoels un Fragozo klusumu nepārtrauca. Tā, trijatā soļojot, viņi uzmanīgi vēroja apkārtni no Rionegro krastmalas līdz Amazonei.
Pēc trim ceturtdaļstundām, kopš puiši pameta Manausu, nekas vēl nebija atrasts.
Pāris reižu ceļā gadījās indiāņi, kas strādāja uz lauka. Manoels viņus iztaujāja, un beidzot viens no tiem pastāstīja, ka redzējis gājēju, līdzīgu meklētajam, kurš nozudis abu upju satekas virzienā.
Tālāk neprašņādams, Benito spēji metās uz priekšu, un abiem ceļa biedriem nācās pielikt soli, lai neatpaliktu.
Līdz Amazones kreisajam krastam vēl bija apmēram ceturtdaļjūdze. Stāvas, smilšainas krastmalas kāpas aizsedza apvārsni, ierobežojot redzamību pāris simtu soļu attālumā. Benito sāka iet vēl ātrāk, un nozuda aiz kāda smilšu paugura.
— Veicīgāk, veicīgāk! — Manoels mudināja Fragozo. — Tagad ne mirkli nedrīkstam pamest Benito!
Abi steidzās viņam nopakaļ, kad pēkšņi atskanēja kliedziens.
Vai Benito būtu pamanījis Torresu? Vai arī Torress ievērojis viņu? Varbūt abi jau satikušies?