Pēkšņi apkārtnes puskrēslā Benito uzmanību saistīja kāda melna, neskaidra masa. Tās apveids atgādināja ūdensaugu puduri iestrēgušu cilvēka ķermeni.
Benito pārņēma liels uztraukums. Viņš devās tajā virzienā. Ar nūju sakustināja tumšo masu.
Izrādījās, ka tas ir milzīgs jau skeletā pārvērties kai- mans, kuru Amazonē ienesusi Rionegro straume.
Benito atkāpās, un, atceroties loča apgalvojumus, viņam iešāvās prātā, ka upes dzelmē pie Friasa aizsprosta varētu būt ielavījies arī kāds dzīvs kaimans.
Taču, atvairījis šo domu, jauneklis devās tālāk, nolēmis sasniegt pašu dziļāko vietu.
Viņš jau atradās deviņdesmit vai simt pēdu zem līmeņa un bija pakļauts trīs atmosfēru spiedienam. Ja ieplaka padziļinātos vēl vairāk, meklējumus drīz nāktos pārtraukt.
Pieredze rādīja, ka simt divdesmit līdz simt trīsdesmit pēdu zem. ūdens patiesi ir galējā robeža, ko pārkāpt bīstami: pie tāda spiediena cilvēka organisms vairs normāli nefunkcionē, turklāt arī sūknis vairs vienmērīgi nepiegādā gaisu.
Un tomēr Benito bija apņēmies iet uz priekšu, kamēr vien netrūks morālā un fiziskā spēka. Kaut kāda neizskaidrojama priekšnojauta vilka viņu šajās dzīlēs; viņam šķita, ka līķis aizvēlies līdz pašam dibenam, un, ja Tor- resam bija klāt smagi priekšmeti, kā josta ar iešūtu naudu, zeltu vai ieročiem, tad šis svars varēja pienaglot ķermeni pie zemes.
Pēkšņi kādā tumšā iedobē Benito pamanīja cilvēka līķi! Nudien, tur it kā cieši aizmidzis, izstiepies, zem galvas saliektām rokām, gulēja līķis, kura drēbes vēl nebija pavisam sairušas.
Vai tas būtu Torress? Biezajā pakrēslī to bija grūti noteikt, taču tas neapšaubāmi bija nekustīgi guļošs cilvēka ķermenis nepilnu desmit pēdu attālumā no Benito.
Benito pārņēma šausmīgs satraukums. Sirds mirkli stājās pukstēt… Viņam šķita, ka tūlīt zaudēs samaņu. Ar pārdabisku gribas spēku jauneklis saņēmās. Viņš tuvojās līķim.
Piepeši viņu ķēra negaidīti spēcīgs sitiens. Ap viņu apvijās kāda gara siksna, un cauri biezajam skafandram viņš sajuta stipras sāpes.
•— Elektriskais zutis! — Benito iesaucās.
Vairāk viņš nepaguva izteikt.
Līķis uzpeldēja Amazones viispusē.
Patiešām, viņam bija uzbrucis pirakč, kā Brazīlijā dēvē elektriskos zušus.
Kā zināms, tā ir īpaša zušu suga ar melnu glumu ādu; mugura līdz pat astei tiem bruņota asiem zobiem, kas savukārt savienoti sīkiem vertikāliem zobiņiem, kurus darbina neparasti spēcīga muskulatūra. Šim zutim piemīt dīvainas spējas — tas izstrāvo elektrību. Šie dzīvnieki mēdz būt gan parasta zuša lielumā, gan arī desmit pēdu garumā; retāk sastopami pāri par piecpadsmit vai divdesmit pēdu gari un astoņi līdz desmit sprīžu plati elektriskie zuši.
Amazonē, tāpat kā tās pietekās, šie dzīvnieki sastopami diezgan bieži, un tieši tāds dzīvs ap desmit pēdu garš «kamols», spēji atritinājies un izliecies, kā bulta negaidot metās virsū ūdenslīdējam.
Benito saprata, cik bīstams ir briesmīgā zuša uzbrukums. Drēbes viņu no tā neaizsargāja. Zuša elektriskie lādiņi kļuva aizvien spēcīgāki un nemitētos, līdz zutim neizsīktu enerģija.
Nespēdams pretoties, Benito sakņupa smiltīs. Elektriskā strāva pamazām paralizēja jaunekļa locekļus, bet zutis, tīdamies ap ķermeni, aizvien ciešāk to sažņaudza. Jauneklis vairs nespēja kustināt rokas. Pēc brītiņa viņš palaida vaļā nūju, nespēdams pat paraustīt zvana auklu, lai dotu briesmu signālu.
Benito juta, ka ir pagalam. Ne Manoels, ne pārējie biedri virspusē nespēja iedomāties smago cīņu, kas norisa zem ūdens starp bīstamo pirakē un nelaimīgo nirēju, kurš tik tikko vairs turējās pretī, nejaudādams aizstāvēties.
Un tam vajadzēja notikt tieši tobrīd, kad bija atradies līķis, bez šaubām, Torress!
Ļaujoties pašaizsardzības instinktam, Benito lūkoja kliegt… Balss pamira metāla ķiverē, kas nelaida cauri skaņu.
Tajā mirklī zutis divkāršoja uzbrukumus; viņš izstrā- voja tādus lādiņus, ka Benito raustījās smiltīs kā gabalos sacirsts tārps un viņa muskuļi sastinga zem dzīvnieka sitieniem.
Taču Benito vēl nebija galīgi zaudējis redzi un apziņu, kad notika negaidīta, neizskaidrojama parādība.
Blīvajā ūdens slānī izplatījās apslāpēts eksplozijas troksnis. Tas atgādināja pērkona grāvienu, kas atbalsojās
Benito bija zaudējis samaņu.
elektriskā zuša sitienu saviļņotajā dzelmē. Benito šķita, ka viņu apņem varenas skaņas, draudīgi atbalsodamās pašās upes dzīlēs.
Un pēkšņi jauneklim izlauzās kliedziens! ,.. Acu priekšā iznira drausmīga, spokaina parādība.
Slīkonis,_līdz šim mierīgi gulējis smiltīs, pēkšņi sakustējās! … Ūdens viļņošanās dīvaini sašūpoja tā rokas, it kā Torress būtu atdzīvojies . .. Konvulsīvās kustības šķita piešķiram dzīvību šausmīgajam mironim.
Tas patiesi bija Torress! Saules stars, izlauzies cauri ūdens slānim, to apgaismoja, un Benito pazina uzpūsto, zaļgano seju, pazina nelieti, kuru pats bija nonāvējis un kura pēdējo elpas vilcienu apslāpēja šie ūdeņi.
Un, kamēr Benito vairs nespēja cilāt paralizētos locekļus, kamēr smagie papēži pienagloja viņu pie upes smilšainā dibena, līķis piecēlies māja ar galvu un, atbrīvojies no bedres, kur viņu saistīja ūdenszāles, izslējās visā augumā un baismīgā izskatā stāvus uzpeldēja Amazones virspusē.