nogalē neviens vairs nešaubījās, ka kriptogrammā ir Dakostas attaisnojums.
Jāpiebilst, ka atšifrēt noslēpumaino dokumentu varēja mēģināt kurš katrs. Tas precīzi bija iespiests vietējā avīzē Diario d'o Grand Para. Bez tam pilsētā tika izplatīti ar' roku rakstīti eksemplāri, par ko gādāja Manoels, nolēmis izmantot visu, kas varētu līdzēt mīklas atrisinājumam, pat nejaušību, aiz kuras dažkārt slēpjas likteņa pirksts.
Turklāt tam, kas meklēto šifru atklās un dokumentu izlasīs, tika solīta simts konto atlīdzība. Tā bija vesela bagatība, tāpēc dažādu šķiru ļaudis, ne ēduši, ne dzēruši, dienām un naktīm lauzīja galvas pie neizprotamā raksta.
Nekādu panākumu pagaidām gan nebija, un droši vien pat visgudrāko analītiķu pūles un bezmiegā pavadītās naktis būtu veltas.
Mīklas atrisinājumu bija piekodināts nekavējoties nogādāt tiesnesim Žarrikesam viņa mājās Dieva Tēva ielā, tomēr līdz divdesmit devītā augusta vakaram nekas nebija saņemts — un bezcerīgi šķita vēl kaut ko gaidīt.
Atklāti sakot, no visiem galvas lauzītājiem lielāko nožēlu pelnīja tiesnesis Žarrikess. Gluži dabisku pārdomu ceļā viņš beidzot bija pievienojies vispārējam spriedumam, ka dokumentam patiesi ir sakars ar Tižuko lietu, ka to rakstījis īstais vainīgais un ka tas attaisno Zoāmu Dakostu. Šā iemesla dēļ tiesnesis Žarrikess jo dedzīgāk meklēja šifra atslēgu. Viņš darīja to ne vien sava prieka dēļ, bet gan aiz godīguma un līdzjūtības pret nevainīgi notiesātu cilvēku. Ja smadzeņu darbībai patiesi nepieciešams fosfors, tad grūti būtu aplēst, cik daudz sava organisma fosfora strādājot izlietoja tiesnesis, — viņa smadzenes bija veikušas milzu darbu, kaut gan nekas nebija panākts, nē, itin nekas!
Par spīti tam, Žarrikess pat nedomāja atteikties no uzdevuma. Tagad viņš paļāvās tikai uz nejaušību, karsti vēlēdamies, lai tā nāk viņam talkā. Viņš to meklēja ar dažādiem iespējamiem un neiespējamiem līdzekļiem. Viņš trakoja, ārdījās un — jo ļaunāk — darīja to nevarīgās dusmās.
Cik neaptverami daudz dažādu, joprojām patvaļīgi izvēlētu skaitļu tiesnesis izmēģināja dienas otrajā pusē! Ak, ja būtu vairāk laika, viņš nekavējoties ķertos klāt desmit ciparu sistēmai un sāktu veidot miljoniem kombi-
Žarrikess, morāli un fiziski paguris, vairs nejaudāja ne pakustēt.
nāciju. Viņš tam veltītu visu savu dzīvi, riskējot sajukt prātā pirms laimīgā atrisinājuma. Sajukt prātā? Jā, bet vai tik tas jau nebija noticis?
Pēkšņi tiesnesis iedomājās, ka dokuments varētu būt lasāms no labās uz kreiso pusi. Sagriezis to otrādi un pielicis tuvāk gaismai, viņš atsāka iepriekšējos mēģinājumus.
Jauna neveiksme! Tie paši jau pārbaudītie skaitļi arī šoreiz nedeva nekādu rezultātu. Bet varbūt jālasa no lejas uz augšu, no pēdējā burta līdz pirmajam, — vai autors nevarēja izgudrot šādu kombināciju, lai vēl vairāk sarežģītu lasīšanu?
Nekā! Arī šīs kombinācijas iznākums bija tikai mīklains burtu savirknējums.
Astoņos vakarā tiesnesis Žarrikess, galvu atbalstījis rokās, gluži salauzts, morāliski un fiziski paguris, vairs nejaudāja ne pakustēt, ne parunāt, ne vairs gudrot, ne sakarīgi saistīt domas.
Pēkšņi lejā atskanēja troksnis. Un drīz pēc tam, kaut arī tas bija stingri aizliegts, spēji atdarījās kabineta durvis.
Ienāca Benito un Manoels. Benito izskatījās baismīgi; nelaimīgais jauneklis gandrīz nespēja nostāvēt; Manoels viņu saturēja.
Tiesnesis pietrūkās kājās.
-— Kas noticis, kungi, kas jums vajadzīgs? — viņš vaicāja.
— Skaitlis! … Skaitlis! … — ka sajucis aiz bēdām, Benito iesaucās. — Dokumenta šifrs! …
— Jūs atradāt to? — tiesnesis nesaprata.
— Nē, tiesneša kungs, — Manoels atbildēja. — Bet jūs?…
— Arī ne.
— Neatradāt? — Benito iekunkstējās.
Un galīgā izmisumā, izrāvis dunci no jostas, grasījās durt sev krūtīs.
Tiesnesis un Manoels metās viņam klāt un tikai ar mokām atbruņoja.
— Benito, — cenzdamies runāt ļoti mierīgi, tiesnesis teica, — ja jūsu tēvam neglābjami draud netaisns sods, tad jums gan pienāktos darīt ko svarīgāku, nevis nonāvēties!
— Ko tad? — Benito iesaucās.
— Mēģināt viņu glābt.
— Bet kā?
— Uzminiet pats, — tiesnesis atbildēja. — Man neklājas jums to sacīt.
XVI
SAGATAVOŠANĀS
Nākamajā dienā, trīsdesmitajā augustā, Benito un Manoels pārrunāja rīcības plānu. Abi bija sapratuši tiesnesi, kurš negribēja viņiem atklāti izteikt savas domas. Tagad viņi apsvēra, kā notiesātajam, kuram draudēja nāves sods, palīdzēt bēgt.
Cits nekas neatlika.
Patiesi visiem bija skaidrs, ka Riodežaneiro varas vīri tādu nesalasāmu dokumentu, uzskatīdami to par tukšu neaprakstītu lapu, neņems vērā un pirmo tiesas spriedumu, kas Zoāmu Dakostu atzīst par vainīgu Tižuko noziegumā, neatcels, bet nekavējoties pavēlēs izpildīt nāves sodu, ko nebija iespējams mīkstināt.
Tātad Zoāmam Dakostam vēlreiz vajadzēja bēgt, lai glābtos no netaisnā sprieduma.
Abi jaunekļi vispirms nolēma savu nodomu turēt pilnīgā slepenībā un neizpaust neko pat Jakitai un Minjai. Viņi negribēja modināt cerības, kuras varbūt nepiepildīsies. Kas zina, vai kādi neparedzēti apstākļi nelaimīgā kārtā neizjauks šo bēgšanu?
Pašlaik, bez šaubām, ļoti noderīgs būtu Fragozo. Tāds attapīgs un uzticams palīgs jaunekļus lieliski varētu atbalstīt; taču Fragozo vēl nebija pārradies. Arī Linai nebija ne jausmas, kas ar Fragozo noticis un kāpēc viņš, nevienam neko nesakot, aizgājis no žangadas.
Protams, ja Fragozo būtu paredzējis, kā notikumi ievirzīsies, viņš nebūtu pametis Dakostas ģimeni kaut kādu mēģinājumu dēļ, kas neko noteiktu nesolīja. Viņš patiesi labāk būtu palīdzējis organizēt 2oāma Dakostas bēgšanu, nevis meklējis Torresa senos biedrus.