Džordžs Orvels
1984
PIRMĀ NODAĻA
I
Bija skaidra, auksta aprīļa diena, pulksteņi sita trīspadsmit. Zodu krūtīs iespiedis, glābdamies no dzeļošā vēja, Vinstons Smits ātri iemetās pa Uzvaras nama stikla durvīm, tomēr vēl par gausu, lai aizkavētu līdzi iešauties smilš-putekļu virpulim.
Gaitenī oda pēc skābiem kāpostiem un veciem lupatu kājslauķiem. Vienā gaiteņa galā pie sienas bija piesprausts krāsains plakāts, krietni par lielu novietošanai iekštelpās. Tajā bija attēlota tikai milzīga, vairāk nekā metru plata seja: ap četrdesmit piecu gadu veca vīrieša seja kuplām, melnām ūsām un rupjiem, taču glītiem vaibstiem. Vinstons devās uz kāpnēm. Liftu nemaz nebija vērts mēģināt. Pat labākos laikos lifts reti darbojās, bet tagad dienā bija izslēgta elektriskā strāva. Tas piederējās pie taupības kampaņas, gatavojoties Naida nedēļai. Dzīvoklis bija astotajā stāvā, un Vinstons, kam bija trīsdesmit deviņi gadi uz pleciem un paplašinātu vēnu čūla virs labās potītes, kāpa lēnām, vairākkārt atpūzdamies. Katrā kāpņu laukumiņā no sienas pretī lifta šahtai raudzījās plakāts - milzīgā seja. Tā bija viena no ģīmetnēm, kas tik prasmīgi zīmētas, ka acis jums sekos, kurp vien griežaties. Apakšā bija uzraksts: "Lielais Brālis tevi vēro!"
Dzīvoklī sulīga balss lasīja skaitļus, kuriem bija kāds sakars ar neapstrādāta čuguna iegūšanu. Balss skanēja no garenas, nespodram spogulim līdzīgas metāla plāksnes, kas bija iedarināta istabas sienā pa labi no durvīm. Vinstons pagrieza slēdzi, un balss mazliet pazeminājās, lai gan vārdus aizvien vēl varēja saprast. Šo instrumentu (to sauca par tālekrānu) varēja nogriezt klusāk, bet pavisam izslēgt nebija iespējams. Viņš piegāja pie loga - pasīks un izstīdzējis, vājumu vēl uzsvēra zilais virsvalks - partijas formas ģērbs. Mati viņam bija ļoti gaiši, seja sārta, āda sliktu ziepju, neasu žilešu un tikko pagājušās ziemas aukstuma iespaidā likās kļuvusi raupja.
Ārā pat caur aizvērta loga rūtīm pasaule izskatījās auksta. Ielā sīkas vēja sīpas grieza smilšu un papīru virpuļus, un, lai gan saule spīdēja un debess bija spilgti zila, šķita, ka krāsainību neredz nekur citur kā vienīgi malu malās izliktajos plakātos. Melnūsainā seja raudzījās lejup no katras augstākas vietas, no katra stūra. Viens plakāts bija tieši pretī pie mājas sienas. Uzraksts pauda: "Lielais Brālis tevi vēro!" - un tumšās acis cieši lūkojās Vinstona sejā. Lejā uz ielas kāds norauts plakāts lāgiem paplandījās vējā, pārmaiņus gan atsedzot, gan aizsedzot vienu pašu vārdu: "Angsocs". Krietni tālāk starp jumtiem nolaidās helikopters, brīdi kā zilā muša padīca uz vietas, tad slaidā lokā aizlaidās tālāk. Tā bija policijas patruļa, kas glūnēja ļaužu logos. Taču patruļas nebija sevišķi svarīgas. Svarīga bija tikai domu policija.
Balss tālekrānā Vinstonam aiz muguras joprojām murmināja par neapstrādāto čugunu un devītās trijgades plāna pārsniegumu. Tālekrāns uztvēra un pārraidīja vienlaikus. Tas uztvēra Vinstona istabā katru skaņu, kas vien bija skaļāka par ļoti klusiem čukstiem; vēl vairāk - kamēr Vinstons palika redzeslokā, ko pārvaldīja metāla plāksne, viņu varēja tiklab redzēt, kā arī dzirdēt. Protams, nebija iespējams pateikt, vai attiecīgajā brīdī jūs novēro vai ne. Cik bieži vai pēc kādas metodes domu policija pieslēdzas katram atsevišķam vadam, to varēja tikai minēt. Bija pat iespējams, ka tā nemitīgi novēro visus. Lai būtu kā būdams, bija skaidrs, ka tā var pieslēgties katram vadam, kad vien vēlas. Bija jādzīvo, un aiz ieraduma, kas bija pārvērties instinktā, ikviens arī dzīvoja pārliecībā, ka jebkuru skaņu un vārdu kaut kur dzird un, izņemot tumsas brīžus, ik kustību novēro.
Vinstons stāvēja, muguru pret tālekrānu pagriezis. 1a bija drošāk, lai gan viņš labi zināja, ka arī mugura var nodot. Kilometru tālāk augsta un balta pār nokvēpušo ainavu pacēlās viņa darbavieta - Patiesības ministrija. "Šī te nu ir Londona, Pirmā aerodroma galvenā pilsēta," viņš pusneapzinātā riebumā nodomāja. "Pirmais aerodroms pēc apdzīvotības savukārt ir trešā Okeānijas province." Viņš pūlējās uzrakņāt prātā bērnības atmiņas, kas vēstītu, vai Londona vienmēr bijusi gluži tāda pati kā tagad. Vai vienmēr te rindojušies šie pūstošie deviņpadsmitā gadsimta nami šķērsbaļķiem nostiprinātām sienām, ar papi aizlāpītiem logiem, ar sarūsējušu skārdu salabotiem jumtiem un šķībeniskajām sienām sētas pusē? Un izbumbotie rajoni, kur gaisā griežas putekļi un uz krāsmatām aug spilvas; un vietas, kur bumbas nolīdzinājušas prāvākus laukumus un kur kā putnu kūtis saradušās netīras dēļu būceņu apmetnes? Bet tās bija veltīgas pūles, viņš neatcerējās; no bērnības nekas nebija atmiņā palicis, vienīgi virkne nesakarīgu, spilgti apgaismotu ainu, aiz kurām rēgojās tukšums un kuras pašas lielāko tiesu bija neizprotamas.
Patiesības ministrija - jaunrunā to sauca par Patminu - krasi atšķīrās no visiem citiem redzamiem objektiem. 1a bija milzīga, piramīdai līdzīga mirdzoši balta betona celtne, kas daudzām citu par citu augstākām terasēm slējās debesīs trīssimt metrus. No vietas, kur Vinstons stāvēja, varēja salasīt tās baltajā fasādē skaistiem burtiem iecirstos trīs partijas saukļus.
KARŠ IR MIERS
BRĪVĪBA IR VERDZĪBA
NEZINĀŠANA IR SPĒKS
Runāja, ka Patiesības ministrijā esot trīs tūkstoši istabu virs zemes un atbilstoši telpu sazarojumi pazemē. Londonā izklaidus pacēlās vēl tikai trīs tāda paša izskata un apmēru ēkas. Ar savu lielumu tās tik ļoti atšķīrās no visas pārējās celtniecības, ka no Uzvaras nama jumta tās varēja redzēt visas četras reizē, lur bija iemitinātas četras ministrijas, kurās dalījās viss valdības aparāts: Patiesības ministrija, kas pārraudzīja ziņu dienestu, izpriecas, audzināšanu un mākslas; Miera ministrija, kas pārzināja kara lietas; Mīlestības ministrija, kas uzturēja likumību un kārtību; un Pārpilnības ministrija, kas bija atbildīga par saimnieciskām lietām. To vārdi jaunrunā bija: Patmina, Mier-mina, Mīlmina un Pilnmina.
Visbaismīgākā bija Mīlestības ministrija. Tās ēkai nemaz nebija logu. Vinstons nekad nebija spēris kāju Mīlestības ministrijā, pat ne piegājis tai tuvāk par puskilometru. Tā bija vieta, kur varēja iekļūt tikai oficiālās darīšanās - un tad arī tikai caur veselu dzeloņstiepļu režģu sistēmu, pa tērauda durvīm, gar paslēptām ložmetēju ligzdām. Pat pa ielām, kas veda uz tās ārējiem nožogojumiem, staigāja gorillām līdzīgi sargi melnos formas tērpos, bruņojušies policistu rundziņām.
Vinstons spēji pagriezās atpakaļ. Viņš bija savilcis seju rāmā optimisma izteiksmē, kāda bija ieteicama, atrodoties pret tālekrānu. Viņš devās caur istabu uz šauro, mazo virtuvi. Aizejot no ministrijas šajā stundā, viņš bija zaudējis pusdienas ēdnīcā un zināja, ka virtuvē nav nekā ēdama, tikai rupjmaizes doniņa, kas jāpataupa rītdienas brokastīm. Viņš paņēma no plaukta bezkrāsas šķidruma pudeli ar vienkāršu, baltu etiķeti - "Uzvaras degvīns". Tas izplatīja nelabu, smadzīgu smaku kā ķīniešu rīsu spirts. Vinstons pielēja gandrīz pilnu tējas tasi, saņēma dūšu un norija šķidrumu kā zāļu porciju.
Viņa seja acumirklī pietvīka tumši sarkana un acīs saskrēja asaras. Dzēriens bija kodīgs kā slāpekļskābe, turklāt, to norijot, bija tāda sajūta, it kā kāds ar gumijas rungu iesistu pa pakausi. Taču nākamajā mirklī dedzinātājs vēderā aprima un pasaule ieguva priecīgāku izskatu. Viņš izvilka cigareti no saņurcītas paciņas ar uzrakstu "Uzvaras cigaretes" un neuzmanīgi paturēja to stāvus, tāpēc tabaka nobira uz grīdas. Ar nākamo cigareti viņam veicās labāk. Vinstons iegāja atpakaļ dzīvojamā istabā un apsēdās pie galdiņa, kas stāvēja tālekrānam pa kreisi. Tad viņš izņēma no atvilktnes spalvaskātu, tintes pudelīti un biezu, nepierakstītu sējumu kvarta formātā ar sarkanu muguriņu un raibiem, marmorētiem vākiem.