Acis atkal pievērsās lappusei. Viņš ievēroja, ka, nevarīgi sēžot un domājot, bija rakstījis, kustinādams roku kā automāts. Bet tas vairs nebija sīkais, kricelīgais rokraksts, kādā viņš brīdi iepriekš bija rakstījis. Spalva ar baudu bija slīdējusi pār gludo papīru, lieliem, glītiem burtiem veidodama vārdus, rindu pēc rindas piepildot pusi lapas:
NOST AR LIELO BRĀLI!
NOST AR LIELO BRĀLI!
NOST AR LIELO BRĀLI!
NOST AR LIELO BRĀLI!
NOST AR LIELO BRĀLI!
Neviļus viņu sagrāba bailes. Tas bija bezjēdzīgi, jo rakstīt šos vārdus nebija bīstamāk kā vispār sākt dienasgrāmatu. Bet mirkli viņš juta vilinājumu izplēst saskrīpātās lapas un atmest visu pasākumu.
Taču viņš to neizdarīja, zinādams, ka tas būtu veltīgi. Vai viņš rakstīja Nost ar Lielo Brāli!" vai atturējās no rakstīšanas, bija gluži vienalga. Gluži vienalga, vai dienasgrāmatu turpināja vai neturpināja. Domu policija viņu tik un tā noķers. Viņš bija izdarījis būtisko noziegumu, kas sevī ietvēra visus citus, - būtu to izdarījis arī tad, ja nekad nebūtu ar spalvu pieskāries papīram. To sauca par domu noziegumu. Domu noziegums bija pārkāpums, ko nevarēja mūžīgi noslēpt. Varēja sekmīgi slapstīties kādu laiku, varbūt pat dažus gadus, bet agrāk vai vēlāk sekoja apcietināšana.
Tā vienmēr notika naktī - visi aresti notika vienīgi naktī. Pēkšņi gulētāju uzrāva no miega, rupja roka sapurināja plecu, acīs iespīdināja kabatbateriju gaismu, ap gultu rēgojās skarbas sejas. Vairumā gadījumu tiesas nemaz nebija, par arestu nekur netika ziņots. Cilvēki gluži vienkārši pazuda, un tas vienmēr notika naktī. Vārdu izsvītroja no sarakstiem, visas ziņas par to, ko šis cilvēks kādreiz darījis, izdzēsa, viņa kādreizējā dzīve tika noliegta un aizmirsta. Cilvēks bija iznīcināts, padarīts par nebijušu: parasti to sauca par likvidēšanu vai vaporizāciju.
Mirkli viņam uznāca kaut kas histērijai līdzīgs. Viņš sāka steigā juceklīgi skribelēt:
… mani nošaus ak vienalga man iešaus lodi pakausī man vienalga nost ar lielo brāli parasti lodi šauj pakausī man vienalga nost ar lielo brāli…
Sakaunējies pats no sevis, viņš atlaidās krēslā un nolika spalvu. Nākamajā mirklī viņš spēji satrūkās. Kāds klauvēja pie durvīm.
Jau! Vinstons sēdēja kluss kā pelīte aušīgā cerībā, ka klauvētājs, lai tas būtu kas būdams, pēc pirmā mēģinājuma aizies. Bet nekā, klauvēja atkal. Kavēšanās būtu ļaunāka par visu. Viņš skaidri dzirdēja sirdi sitamies, bet seja aiz ilga pieraduma droši vien bija rāma un neizteiksmīga. Viņš piecēlās un smagiem soļiem tuvojās durvīm.
Durvju rokturi satverot, Vinstons pamanīja, ka atstājis dienasgrāmatu vaļā uz galda. Visa lappuse bija pierakstīta ar teikumu "Nost ar Lielo Brāli!" tik lieliem burtiem, ka tos varēja salasīt, pie durvīm stāvot. Tā bija neaptverama muļķība. Bet viņš atskārta, ka pat izbailēs nebija gribējis notraipīt iedzelteno papīru, aizverot grāmatu, kamēr tinte nav nožuvusi.
Vinstons dziļi ievilka elpu un atvēra durvis. Un tūliņ viņu pāršalca silta atvieglojuma sajūta. Aiz durvīm stāvēja bāla, nonīkuši sieviete šķipsnainiem matiem un grumbainu seju.
- Biedri, - viņa iesāka žēlā, gaudulīgā balsī, - es tā kā dzirdēju jūs pārnākam. Vai jūs nevarētu ienākt pie mums un apskatīt izlietni mūsu virtuvē? Tā ir aizķepējusi un…
Tā bija Pārsona kundze, kaimiņiene tajā pašā stāvā. ("Kundzes" vārdu partija gan lāgā necieta - ieteiktā uzruna bija "biedrs" vai "biedrene" -, bet dažas sievietes instinktīvi nevarēja uzrunāt citādi kā šajā apnicinātajā vārdā.)
Viņai varēja būt ap trīsdesmit gadu, bet viņa izskatījās daudz vecāka. Pavirši paveroties, likās, ka viņas sejas grumbās sakrājušies putekļi. Vinstons gāja viņai līdzi pa gaiteni. Šie amatieriskie remontdarbi bija ikdienišķa mocība. Uzvaras nams bija veca ēka, celta ap 1930. gadu, un acīmredzami bruka kopā. Apmetums pastāvīgi bira no griestiem un sienām, tiklīdz uzsniga sniegs, sāka tecēt jumts, un katrā sala vilnī sasprāga ūdensvadi; apkure parasti darbojās ar pustvaiku, ja taupības dēļ nebija pavisam noslēgta. Remontiem, ko nevarēja veikt pašu spēkiem, bija jādabū augstu komiteju atļauja, tā ka pat uz loga rūts iestiklošanu dažkārt bija jāgaida pāris gadu.
- Tas viss, zināms, tikai tāpēc, ka Toma nav mājās, - Pārsona kundze bikli piebilda.
Pārsonu dzīvoklis bija lielāks par Vinstona dzīvokli, bet tikpat noplucis, tikai mazliet citādā veidā. Viss te izskatījās apdauzīts, samīdīts, it kā telpā nupat būtu iemaldījies kāds liels, nikns dzīvnieks. Sporta piederumi - hokeja nūjas, boksa cimdi, pārplīsusi kājbumba, ar iekšpusi uz āru apgriezts sasvīdušu sporta bikšu pāris - mētājās pa grīdu, uz galda sakrauta netīru trauku kaudze un skolas grāmatas saņurcītām lapām. Pie sienas karājās sarkani Jaunatnes līgas un Spiegu karogi un plakāts ar Lielā Brāļa attēlu dabiskā lielumā. Tāpat kā visā namā, arī šajā dzīvoklī oda pēc skābiem kāpostiem, bet cauri spiedās vēl asāka sviedru smaka, un savādi - lai gan grūti bija pateikt, kāpēc, bet tūliņ varēja uzminēt, ka šo smaku te atstājis cilvēks, kura te pašlaik nebija. Blakusistabā kāds ar ķemmi un tualetes papīru centās izpūst marša melodiju, kas arvien vēl skanēja no tālekrāna.
- Bērni, - Pārsona kundze čukstēja un pameta bailīgu mirkli uz durvīm.
- Viņi šodien nav bijuši ārā. Un, protams…
Viņai bija paradums vidū pārtraukt teikumus. Izlietne virtuvē bija līdz malai pilna ar netīru, zaļganu ūdeni, kas oda vēl nelāgāk par kāpostiem. Vinstons nometās ceļos un aplūkoja apakšējo cauruļvadu sadūri. Viņam derdzās notraipīt rokas un nepatika liekties, jo liecoties gandrīz vienmēr bija jāklepo. Pārsona kundze nevarīgi noskatījās.
- Protams, ja Toms būtu mājās, viņš to uzreiz sataisītu, - viņa teica.
- Tādi darbi viņam ļoti patīk. Toms ir tik veikls un izdarīgs.
Pārsons bija Vinstona darbabiedrs Patiesības ministrijā. Tas bija paresns, bet kustīgs vīrelis, kura raksturīgākās īpašības bija gluži neticama prāta aprobežotība un milzīga nelgas sajūsma, - viens no tiem padevīgajiem, pilnīgi nedomājošajiem pakalpiņiem, uz kuriem vēl vairāk nekā uz domu policiju balstījās partijas stabilitāte. Trīsdesmit piecu gadu vecumā viņš tikai pret paša gribu bija izslēgts no Jaunatnes līgas, un pirms iestāšanās Jaunatnes līgā viņš arī Spiegos bija pratis noturēties veselu gadu ilgāk, nekā reglamentā paredzēts. Ministrijā viņš strādāja kādā zemākā vietā, kur inteliģence nebija vajadzīga. Toties viņš bija vadoša persona sporta komitejā un visās citās komitejās, kas vispār nodarbojās ar ekskursiju, spontānu demonstrāciju, taupības kampaņu un brīvprātīgu nodarbību rīkošanu. Mierīgā lepnumā starp diviem pīpes dūmiem viņš mēdza apliecināt, ka beidzamos četros gados ne reizes neesot iztrūcis kopas sanāksmēs, kas notika ik vakaru. Kur vien viņš devās, visur viņam sekoja neciešama sviedru smaka kā neapzināta viņa pūlēm bagātā mūža liecība, un tā palika telpā arī tad, kad viņš aizgāja.
- Vai jums nav uzgriežņa atslēgas? - Vinstons pajautāja, darbodamies gar cauruļu sadures uzmavu.
- Uzgriežņa atslēga? - Pārsona kundze nevarīgi atkārtoja. - Nezinu, nu-;:en nezinu. Varbūt bērni…
Bērniem dzīvojamajā istabā iedrāžoties, noklaudzēja zābaki un atkal ietū-::nājās ķemme ar papīru. Pārsona kundze atnesa uzgriežņa atslēgu. Vinstons izlaida ūdeni un ar riebumu izvilka matu vīkšķi, kas bija aizsprostojis cauruli. Kā varēdams viņš nomazgāja rokas aukstajā ūdeni zem krāna un tad iegāja istabā.