Saule bija pagriezusies, un, tā kā Patiesības ministrijas logu miriādē vairs neatspulgojās gaisma, tie izskatījās tumši un drūmi kā cietokšņa šaujamlūkas. Viņa sirds nodrebēja milzīgās, piramīdai līdzīgās celtnes priekšā. Tā bija par stipru, to nevarēja ieņemt. To nenoārdītu pat tūkstoš raķešbumbu. Vinstons atkal jautāja, kam viņš raksta savu dienasgrāmatu. Nākotnei, pagātnei - laikmetam, kas varēja pastāvēt tikai viņa iedomās. Un viņam pašam nesekos nāve, bet galīga iznīcība. Dienasgrāmata pārvērtīsies pelnos un viņš pats -tvaikā. To, ko viņš uzrakstīs, lasīs tikai domu policija, lai pēc tam to izdzēstu no esības un atmiņas. Kā viņš varēja uzrunāt nākotni, ja nebija nekā, kas viņu pārdzīvotu, pat ne anonīma vārda uz papīra lapas?
Tālekrāns nosita četrpadsmit. Pēc desmit minūtēm bija jāiet. Pusdienas pārtraukums beidzās četrpadsmitos trīsdesmit minūtēs.
Savādi, likās, ka stundu sitieni viņā pamodinātu jaunu drosmi. Viņš bija vientuļš rēgs, kurš izsaka patiesību, ko neviens nedzirdēs. Bet, kamēr viņš to izteica, nepārtrauktība noslēpumainā kārtā nepārtrūka. Lai saglabātu :.vēces mantojumu, nemaz nebija jāaizsniedz dzirdīgas ausis, pietika, ja pats saglabāja veselu prātu. Viņš atgriezās pie galda, iemērca spalvu un rakstīja:
Sākotnei vai pagātnei, laikam, kur doma brīva, kur cilvēki atšķiras cits no cita un nedzīvo vientuli, - laikam, kur pastāv patiesība un kur bijušo nevar padarīt nebijušu:
Sveiciens no vienveidības laikmeta, no vientulības laikmeta, no Lielā Brāļa . iubultdomas laikmeta!
Es taču jau esmu miris," viņš apdomāja. Likās, ka tikai tagad, atrodot ēju sakarīgi izteikt savas domas, viņš spertu izšķirošo soli. Katras rīcības ;ekas ir ietvertas pašā rīcībā. Vinstons rakstīja:
Domu noziegumam neseko nāve: domu noziegums pats ir nāve.
Kad nu viņš sevi bija atzinis par mirušu, bija svarīgi palikt dzīvam, cik vien ilgi iespējams. Divi labās rokas pirksti bija notraipīti ar tinti. Tas bija tieši tāds sīkums, kas varēja nodot. Kāds centīgs okšķeris ministrijā (droši vien sieviete, tāda kā sīkā ierēdne ar smilšpelēkajiem matiem vai tumšmate no Daiļliteratūras nodaļas) varētu sākt interesēties, kāpēc viņš pusdienas laikā rakstījis, kāpēc lietojis vecmodīgo spalvu, tieši ko rakstījis, - un tad pačukstēt savus novērojumus attiecīgā vietā. Vinstons iegāja vannasistabā un rūpīgi noberza pirkstus ar asām, drupanām, tumšbrūnām ziepēm, kas plēsa ādu kā smilšpapīrs un tāpēc viņa nolūkam labi noderēja.
Vinstons ielika dienasgrāmatu atvilktnē. To slēpt būtu gluži veltīgas pūles, bet tā viņš vismaz varēja pārliecināties, vai tās esamība atklāta vai ne. Lappušu malām pārlikts mats pārāk durtos acīs. Viņš pacēla ar pirkstgalu bālganu, robmalainu putekļu krislīti un uzlika to uz vāka stūra, no kā tam jānobirst, ja kāds grāmatu aiztiktu.
Vinstons sapņoja par savu māti.
Viņam varēja būt desmit vai vienpadsmit gadu, kad māte pazuda. Tā bija stalta, klusa, liela auguma sieviete gausām kustībām un krāšņiem, gaišiem matiem. Tēvu viņš tikai neskaidri atcerējās - kalsns, briļļains, melnmatains vīrietis, vienmēr ģērbies glītās, tumšās drēbēs (it īpaši Vinstons atcerējās tēva kurpju ļoti plānās zoles). Acīmredzot viņus abus bija iznīcinājušas pirmās lielās piecdesmito gadu tīrīšanas.
Šajā brīdī māte sēdēja kaut kur dziļi, dziļi un turēja rokās viņa mazo māsiņu. Māsu viņš nemaz neatcerējās, bija to redzējis tikai kā sīku, vāju zīdainīti, kas raudzījās lielām, vērīgām acīm un vienmēr klusēja. Abas skatījās augšup uz viņu. Viņas bija kaut kur dziļi pazemē - vai nu akas dibenā, vai ļoti dziļā kapā -, bet šī vieta, jau tāpat dziļum dziļa, grima arvien dziļāk. Varbūt viņas bija grimstoša kuģa kajītē un raudzījās viņā caur ūdeni, kas kļuva arvien tumšāks. Kajītē vēl bija gaišs, viņš varēja abas redzēt, un arī viņas redzēja viņu, bet visu laiku grima dziļāk zaļajā ūdenī, kas pēc brīža viņas paslēps viņa skatienam uz mūžu. Viņš bija augšā gaismā un gaisā, bet viņas grima lejā nāvē, un viņas grima tāpēc, ka viņš bija te augšā. Vinstons to zināja, un arī viņas to zināja, un viņš varēja lasīt viņu sejās, ka viņas to zina. Nedz viņu vaibstos, nedz sirdīs nebija pārmetumu, tikai apziņa, ka viņām jāmirst, lai viņš dzīvotu, un ka tāda ir negrozāmā lietu kārtība.
Vinstons nevarēja atcerēties, kas noticis, sapnī viņš tikai zināja, ka mātes un māsas dzīvība bija ziedota, lai viņš dzīvotu. Tas bija viens no sapņiem, kas, nezaudējot sapņa īpašības, ir sapņotāja intelektuālās dzīves turpinājums, un tajā sapņotājam atklājas lietas un domas, kuras arī nomodā vēl šķiet svarīgas. Atziņa, kas šoreiz Vinstonu pārsteidza, bija tā, ka mātes nāve pirms kādiem trīsdesmit gadiem bija traģiska un bēdīga tādā nozīmē, ka tagad tas vairs nebūtu iespējams. Vinstons noprata, ka traģēdijas piederējās seniem laikiem -laikmetam, kad vēl bija personiskā dzīve, mīlestība un draudzība un kad ģimenes locekļi turējās kopā, nemaz nemeklējot tam īpašu iemeslu. Atmiņas par māti plosīja Vinstonam sirdi, jo viņa bija mirusi, viņu mīlēdama, kad viņš vēl bija bijis par jaunu un egoistisku, lai viņai atmaksātu ar dēla mīlestību, un tāpēc, ka viņa bija ziedojusies uzticības jēdzienam, kas bija personisks un negrozāms, kaut arī viņš skaidri nezināja, kā tas noticis. Vinstons tikai zināja, ka nekas tāds tagad vairs nevarēja notikt. Tagad bija bailes, naids un mokas, taču nebija jūtu cēluma, nekādu dziļu, pārvarīgu bēdu. Vinstonam likās, ka visu to viņš redzētu mātes un māsiņas lielajās acīs, kas raudzījās viņā caur zaļo ūdeni jau simtiem asu dzelmē, bet arvien dziļāk grimstot.
Pēkšņi viņš stāvēja biezā, mīkstā zālē vasaras vakarā, kad slīpie saules stari zeltī zemi. Ainava, kurā viņš nolūkojās, viņam sapņos bija rādījusies tik bieži, ka viņš vairs skaidri nezināja, vai to bija vai nebija redzējis īstenībā. Nomoda domās viņš to sauca par Zeltaino zemi. Tā bija veca, trušu apgrauzta ganīkla ar taciņu šķērsām pāri un šur tur izkaisītiem kurmju rakumiem. Klajuma otrā malā rindā auga vīksnas, kuru zari liegi šūpojās un vējpūtās lāgiem pašķīrās kā sievietes mati. Kaut kur tuvumā, lai arī neredzama, bija dzidra, lēna upe, un tās zaļajos atvaros zem vītoliem peldēja raudas.
Klajumam pāri viņam pretī nāca tumšmatainā meitene. Šķietami ar vienu vienīgu kustību viņa norāva drēbes un nicīgi aizsvieda tās sānis. Viņas miesa bija balta un gluda, bet tā viņā nemodināja iekāri; viņš tai pat īsti neuzmeta acis. Visvairāk viņu šajā mirklī pārsteidza un ietekmēja atvieglinājums, ar kādu viņa aizsvieda drēbes. Šis skaistais un bezrūpīgais žests likās iznīcinām veselu civilizāciju, veselu domāšanas sistēmu, it kā Lielo Brāli un partiju, un domu policiju varētu aizslaucīt nebūtībā ar vienu pašu lielisku rokas vēcienu. Vinstons pamodās ar Šekspīra vārdu uz lūpām.
Tālekrāns izplatīja griezīgu svilpoņu, kas tai pašā tonī skanēja trīsdesmit sekundes. Pulkstenis bija nulle septiņi piecpadsmit minūtes, celšanās laiks kantora darbiniekiem. Vinstons izraušas no gultas - kails, jo ārējās partijas biedri saņēma tikai 3000 drēbju punktu gadā, bet pidžamai vajadzēja 600, -un paķēra novalkātu kreklu un sporta biksītes, ko vakarā bija nolicis uz krēsla. Pēc trim minūtēm sāksies fiziskā rauste. Nākamajā mirklī viņš saliecās kliņģerī nelāgā klepus lēkmē, kas viņam gandrīz vienmēr uznāca rītos ceļoties. Tā tik pamatīgi iztukšoja plaušas, ka elpot viņš varēja atsākt, tikai atguļoties uz muguras un vairākkārt dziļi ievelkot dvašu. Dzīslas klepus piepūlē bija uztūkušas, un paplašināto vēnu čūla sāka niezēt.