Es atļauju jums pašiem iedomāties, kādu seju rādīja kanādietis šās morāles lekcijas laikā. Dot šādus padomus zvejniekam nozīmē velti tērēt vārdus. Neds Lends skatījās kapteinī Nēmo un, acīm redzot, nesaprata, ko tas īsti grib teikt. Tomēr kapteinim bij taisnība: zvejnieku mežonības un neapdomības pēc ar laiku okeānā būs iznīdēts pēdējais valis.
Neds Lends caur zobiem svilpoja savu «Yankee dobdle»[14], sabāza rokas kabatās un pagrieza mums muguru.
Kapteinis, visu laiku vērojis vaļus, pievērsās man.
— Man iemesls sacīt, ka vaļiem arī bez cilvēkiem ir diezgan daudz citu dabisku ienaidnieku. Šiem pašiem drīz vien nāksies sastapties ar stipru ienaidnieku. Vai jūs redzat, Aronaksa kungs, tos melnos, kustīgos punktus septiņu jūdžu tālumā vēja pusē?
— Jā, kapteiņa kungs, — es atbildēju.
— Tie ir kašaloti, briesmīgi dzīvnieki, kurus es reizēm esmu sastapis lielos baros — ap divi trīs simti. Zvejnieki rīkojas pareizi, iznīcinādami šos nežēlīgos un kaitīgos dzīvniekus.
Dzirdot šos vārdus, kanādietis žigli apgriezās.
— Tātad, kapteiņa kungs, — es teicu, — vēl ir laiks pašu vaļu interesēs …
— Nav nekādas vajadzības doties briesmās, profesora kungs. «Nautils» pats izgaiņās kašalotu baru. Viņam ir
Tiem ir tikai rīkles un zobi!
tērauda durklis — pēc manām domām, tas droši vien ir meistara Lenda harpūnas vērts.
Kanādietis nekautrējās paraustīt plecus. Uzbrukt kaša- lotiem ar kuģa durkli! Kur gan tas dzirdēts?
— Pagaidiet, Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo sacīja. — Es jums parādīšu tādas medības, kādas droši vien vēl neesat redzējis. Nekādu žēlastību šiem asinskārajiem dzīvniekiem! Tiem ir tikai rīkles un zobi!
Rīkles un zobi! Labāku raksturojumu nevar iedomāties šiem lielgalvainajiem kašalotiem, kuru garums reizēm pārsniedz divdesmit piecus metrus. Galva šim vaļveida dzīvniekam ir trešdaļas ķermeņa garuma. Bezzobu valim ir tikai ragvielas plāksnītes -— vaļu «bārda» pie augšējā žokļa, kamēr kašalots daudz labāk apbruņots, tam mutē ir divdesmit pieci divdesmit centimetrus gari, lieli, smaili, divas mārciņas smagi zobi. Milzīgās galvas augšējā daļā un skrimšļu sašķērsotos iedobumos atrodas trīs vai četri simti kilogramu vērtīgas eļļas, ko sauc par spermacetu.
Nezvēru bars nāca arvien tuvāk. Vaļus pamanījuši, tie sagatavojās uzbrukumam. Jau iepriekš bij paredzama kašalotu uzvara — ne vien tāpēc, ka tiem uzbrukumam labāki līdzekļi nekā rāmajiem vaļiem, bet arī tāpēc, ka viņi var ilgāk uzturēties zem ūdens, neiznirstot augšā ieelpot gaisu.
Bij pats beidzamais laiks steigties vaļiem palīgā. «Nau- tils» ienira ūdenī. Konsels, Neds Lends un es novietojāmies pie salona iluminatoriem. Kapteinis Nēmo nostājās pie stūres, lai vadītu savu kuģi kā īstu iznīcināšanas mašīnu. Es tūliņ samanīju skrūves spēcīgo darbību, un mēs lielā ātrumā devāmies uz priekšu.
Kad «Nautils» piebrauca, cīņa starp vaļiem un kašalotiem bij jau sākusies. Kuģis turējās tādā virzienā, lai sašķeltu kašalotu baru. Sākumā tie neko neuztraucās par jauno nezvēru, kas iejaucās cīņā. Bet drīz vien tiem bij jādomā, kā izvairīties no tā cirtieniem.
Kas tā bij par cīņu! Pat Neds Lends sajūsmā sita plaukstas. «Nautils» viss bij pārvērties briesmīgā harpūnā, ko svieda kapteiņa roka. Kuģis triecās šiem gaļas blāķiem virsū un pāršķēla tos citu pēc cita, pamezdams aiz sevis sašķaidītos nezvēru ķermeņus. Briesmīgos astu triecienus pret sāniem tas nejuta, vēl mazāk tiešos uzbrukumus. Vienu kašalotu nobeidzis, tas traucās pret otru, griezās riņķī, lai neļautu upurim izbēgt, savam vadītājam paklau-'
slgs, skrēja uz priekšu un atpakaļ, ienira dzelmē, kad kašalots iepeldēja dziļāk, dzinās tam pakaļ ūdens virspusē, triecās tam virsū gan taisni, gan sāniski, pārgrieza vai sašķaidīja to un visos virzienos un visādā ātrumā durstīja ar savu drausmīgo durkli.
Kas tas bij par slaktiņu! Kas par troksni ūdens virspusē! Kā svilpa un stenēja šie pārbiedētie dzīvnieki! Šos citkārt tik rāmos ūdeņus viņu astes sakūla veselos viļņu vālos.
Veselu stundu ilga šis homēriskais slaktiņš, kur ka- šaiotiem nebij glābiņa. Vairākkārt, sapulcējušies pa desmit, tie mēģināja sašķaidīt «Nautilu» ar savu smagumu. Pa salona iluminatoriem bij redzamas viņu milzīgās, zobu pilnās rīkles un drausmīgās acis. Neds Lends vairs nevarēja savaldīties, viņš draudēja tiem un lādējās. Bij dzirdams, ka tie pieķērās mūsu kuģim kā suņi, kas uzbrūk meža cūkai. Bet «Nautils», spēcīgās skrūves trenkts, viņus izkliedēja, notrieca dzelmē vai izmeta augšup ūdens virspusē, nejuzdams ne viņu triecienus, ne milzīgo svaru.
Beidzot sablīvētā kašalotu masa bij izkliedēta, ūdens atkal norima. Es jutu, ka mēs paceļamies virs ūdens līmeņa. Lūka tika atvērta, un mēs steidzāmies uz klāja.
Viss ūdens bij noklāts ar sašķaidītiem ķermeņiem. Visšausmīgākā eksplozija ar tādu spēku nebūtu saplosījusi, sadragājusi un saskaldījusi šīs milzīgās gaļas masas. Mēs braucām starp šiem lielajiem ķermeņiem ar zilganām mugurām un balsnējiem, briesmīgi caurdurtajiem vēderiem. Daži izbiedēti, bēgoši kašaloti vēl bij redzami pie apvāršņa. Ūdens vairāk jūdžu visapkārt bij gluži sarkans, un «Nautils» brauca pa asins jūru.
Kapteinis Nēmo iznāca pie mums.
— Nu, meistar Lend?
— Ko lai saku, kapteiņa kungs, — kanādietis nomierinājies atbildēja. — Tas patiešām ir drausmīgs skats. Bet es neesmu miesnieks, es esmu mednieks; tas te bij tikai slaktiņš.