— Kaitīgu dzīvnieku slaktiņš, — kapteinis atbildēja, — un «Nautils» nebūt nav miesnieka duncis.
— Man tomēr labāk patīk mana harpūna, — kanādietis atteica.
— Katram savs ierocis, — kapteinis piezīmēja, cieši pavērdamies Nedā Lendā. . ,
Es baidījos, ka kanādietis sapīkumā neizdara kādu pārsteidzību, kurai varētu būt ļaunas sekas. Bet dusmas viņam aizmirsās, ieraugot kādu vali, kuram «Nautils» patlaban piebrauca klāt.
Dzīvnieks nebij paguvis izbēgt no kašalotu zobiem. Es pazinu dienvidjūru vali ar plakanu galvu un gluži melnu. Nabaga dzīvnieks ar pārkostu vēderu gulēja uz sāniem un bij beigts. Viņa sakropļoto spuru galā bij pieķēries kāds mazulis, kuru valim nebij laimējies izglābt no nāves. No mātītes vaļējās mutes ūdens burbuļodams plūda kā strautiņš pa ragvielas bārdu.
Kapteinis Nēmo virzīja «Nautilu» cieši klāt beigtajam dzīvniekam. Ar izbrīnu es redzēju, ka divi kuģa matroži uzkāpa uz vaļa sāniem un izspieda no viņa zīdekļiem visu pienu, kas tur bij iekšā, — pavisam divas vai trīs mucas.
Kapteinis pasniedza man tasi šā vēl gluži siltā piena. Es nevarēju atturēties, neizrādījis riebumu pret tādu dziru. Viņš apgalvoja, ka piens esot garšīgs un ne ar ko neat- šķiroties no govs piena.
Es nobaudīju un piekritu kapteiņa atziņai. Tas tātad bij ļoti noderīgs papildinājums mūsu pārtikas krājumiem, jo tā sviests vai siers varēs sniegt patīkamu pārmaiņu mūsu ikdienas ēdienos.
Tajā dienā es nomanīju, ka Neda Lenda attieksme pret kapteini kļūst arvien ļaunāka un ļaunāka, tāpēc apņēmos vērīgi uzmanīt kanādieša nodomus un izturēšanos.
XIII
LEDUS VALSTĪBA
Atkal «Nautils» devās savā negrozāmajā virzienā uz dienvidiem. Ar lielu ātrumu kuģis virzījās pa piecdesmito meridiānu. Vai gan tas gribēja aizsniegt polu? Es tam neticēju, jo līdz šim visi mēģinājumi aizsniegt šo vietu uz zemeslodes taču bij beigušies bez panākumiem. Ari laiks jau bij labi paritējis uz priekšu, jo 13. marts antar- ktiskajos apvidos sakrīt ar 13. septembri ziemeļu apgabalos un ar to sākas ekvinokcijas — dienas un nakts viengaruma periods.
14. martā es uz 55° platuma pamanīju pirmos ledus — vienkāršus zilgana ledus blāķus, divdesmit un divdesmit piecu pēdu augstus; tie izveidoja blīvējumus, ap kuriem bangoja okeāna viļņi. «Nautils» visu laiku turējās virs ūdens. Neds Lends bij jau zvejojis arktiskajās jūrās, tāpēc peldošie ledus kalni viņu nebūt nepārsteidza. Mēs ar Konselu tos gan apbrīnojām pirmo reizi. Dienvidu pusē gar apvārsni stiepās žilbinoši balta svītra. Angļu vaļu mednieki to iesaukuši par «ice-blink»[15]. Lai cik biezi ir mākoņi, tie to nespēj aizslēpt. Šī baltā svītra vēstī milzīgu ledus lauku tuvumu.
Tiešām, drīz vien jau parādījās daudz lielāki ledus blāķi, kuru mirdzums mainījās atkarībā no kaprīzās miglas. Daži no tiem bij ar zaļām, līkumotām, it kā sērskābā vara rievotām cīpslām, citi atkal saules caurspīdēti kā milzīgi ametista gabali. Daži atstaroja gaismu savu kristālu tūkstoš šķautnēs. Citi atplaiksnījās kaļķakmens spilgtās nokrāsās kā būvmateriāls, kura pietiktu veselas marmora pilsētas uzcelšanai.
Jo tālāk mēs braucām uz dienvidiem, jo vairāk sastapām šīs peldošās salas. Tūkstošiem polārputnu mājoja uz tām. Tur bij vētras putni, dūnu putni un garlakas, kas mūs apdullināja ar saviem brēcieniem. Daži no tiem «Nautilu» noturēja par kāda beigta vaļa ķermeņi — tie atlaidās nomesties uz tā un knābāja kuģa skanošās plāksnes.
Šajā ceļojumā starp lediem kapteinis Nēmo bieži uzturējās uz klāja. Uzmanīgi viņš vēroja šos vientulīgos apvidus. Dažreiz es redzēju tā mierīgo skatienu spēji aizliesmojamies. Vai gan šajās cilvēkam nepieejamās polārjūrās viņš jutās kā savās mājās un kā visu šo neizmērojamo plašumu valdnieks? Varbūt. Bet runāt viņš nekā nerunāja. Stāvēja nekustēdamies un atguvās tikai tad, kad pamodās pieraduša jūrnieka instinkti. Pats veikli vadīdams «Nautilu», viņš izvairījās no sadursmēm ar ledus masām, starp kurām dažas bij vairāk jūdžu garas un septiņdesmit līdz astoņdesmit metru augstas. Bieži vien viss apvārsnis likās pilnīgi aizsprostots. Ap sešdesmito platuma grādu nevienas spraugas ledū vairs nevarēja saskatīt. Tomēr kapteinis Nēmo pārmeklēja rūpīgi un ikreiz atrada kādu šauru plaisu, kurā drošsirdīgi devās iekšā, labi zinādams, ka aiz kuģa tā tūliņ aizvērsies.
Un tā, šīs veiklās rokas vadīts, «Nautils» izkļuva cauri visiem lediem, kurus sajūsminātais Konsels pēc formas vai lieluma sašķiroja vairākās grupās: aisbergi jeb ledus kalni, ledus lauki, dreifējošais ledus, pakledus — salauzītais ledus, drumslainais ledus apaļos gabalos un slaidās strēlās-.
Temperatūra bij diezgan zema. Termometrs ārpusē rādīja divus vai trīs grādus zem nulles. Bet mēs bijām ģērbušies siltos roņu vai kotikādas kažokos. Elektrisko aparātu apsildītās «Nautila» iekšējās telpas bij pietiekami siltas vislielākajā aukstumā. Taču pietika jau tikai nolaisties dažus metrus zem ūdens līmeņa, lai atrastu viegli paciešamu temperatūru.
Pirms diviem mēnešiem mēs šajos platuma grādos būtu pieredzējuši nebeidzamu dienu, bet patlaban nakts jau bij divi trīs stundas gara, un vēlāk šajos pola apvidos iestāsies nepārtraukta tumsa.
15. martā mēs pabraucām garām paralēlei, uz kuras atrodas Jaunšetlenda un Dienvidkorneju salas.
16. martā ap astoņiem rītā uz piecdesmit piektā meridiāna «Nautils» pārbrauca pāri dienvidu polārajam lokam, Ledus mūs ieslēdza no visām pusēm un aizsprostoja apvārsni. Tomēr kapteinis Nēmo spraucās cauri spraugām citai pēc citas un turpināja ceļu vēl tālāk.
— Uz kurieni īsti viņš dodas? — es jautāju.
— Uz priekšu, — Konsels atbildēja. — Tomēr, kad tālāk vairs nebūs iespējams, viņš apstāsies.