— Nu, par to es negalvoju, — es iebildu.
Atzīstos vaļsirdīgi, ka šī dēkainā ekskursija man ārkārtīgi iepatikās. Nevaru pasacīt, cik ļoti mani aizgrāba jauno apvidu brīnišķais skaistums. Ledus bij izveidojies viskrāšņākajās formās. Vietām tas bij sagrupējies it kā kāda austrumnieku pilsēta ar neskaitāmām mošejām un minaretiem, citur kā zemestrīces sagrauta un gruvešos pārvērsta pilsēta. Nemitīgi mainīgas ainavas, slīpo saules staru apmirdzētas vai arī pelēkas miglas un sniega putekļu aizklātas. Un tad pēkšņi no visām pusēm atskanēja sprādzienu troksnis, sabruka un nogruva veseli ledus kalni, pie tam ainavas mainījās kā fantastiska gaismas caurstrāvota milzu panorāma.
Kad «Nautils» uz brīdi iegrima, lai izvairītos no kSdā nogruvuma, visi šie trokšņi zem ūdens bij dzirdami drausmīgi spalgi, bet lejup šļūdošās ledus masas bīstami saviļņoja ūdeni līdz pašiem okeāna dziļumiem. «Naiitilu» šūpoja un svaidīja kā trakojošu elementu varā pamestu kuģi. Bieži vien, neredzēdams nekādu izeju, es iedomājos, ka nu mēs esam cietumnieki uz visiem laikiem, bet, instinkta vadīts, kapteinis Nēmo pēc vismazākajām pazīmēm ikreiz atrada kādu jaunu spraugu. Nekad viņš nekļūdījās, novērodams sīkās, zilganās ūdens svītras ledus laukos. Tad es vairs nešaubījos, ka viņš ar savu «Nautilu» jau agrāk apbraukājis šīs antarktiskās jūras.
Taču 16. martā ledus galīgi aizšķērsoja mums ceļu. Tas vēl nebij mūžīgais ledus, bet aukstuma cieši sasaldēti ledus lauki. Tomēr kapteini Nēmo arī šis šķērslis neaizturēja — ar šausmīgu spēku «Nautils» devās ledus laukos. Kā ķīlis tas šķēla pušu kraukstošo, trauslo masu. Tas bij it kā bezgalīga spēka triekts senatnes tarāns. Augstu gaisā uzmestās ledus drumslas kā krusa bira ap mums. Vienīgi ar savu paša dzinējspēku kuģis izlauza sev brīvu ceļu. Dažreiz, inerces dzīts, tas uzskrēja virs ledus un salauza to ar savu svaru, citreiz atkal, paslīdis zem ledus, ļodzīdamies saplēsa to slaidās šķeltnēs.
Tajās dienās mūs bij apsēdušas visādas kļūmes. Gadījās tik bieza migla, ka pat klāju no viena gala līdz otram nevarēja pārredzēt. Vēji mainīdamies plosījās no visām apvāršņa pusēm. Sniegs sagūla uz klāja tik cietiem slāņiem, ka to nācās nokapāt ar kapļiem. Piecu grādu salā «Nautils» no ārpuses pavisam apledoja. Buru kuģis te nekur netiktu uz priekšu, jo visas tā buras un rājas apledotu.
Tikai bez ogļu kurināmā, vienīgi elektriskā motora dzīts, bezburu kuģis varēja iedrošināties doties šajos polārajos apgabalos.
Šādos apstākļos barometrs vienmēr stāvēja ļoti zemu. Uz kompasa rādījumiem vairs nevarēja palaisties. Līdzsvaru zaudējusī adata svaidījās pavisam pretrunīgi, jo vairāk tuvojāmies magnētiskajam polam, kurš nebūt nesakrīt ar zemeslodes dienvidpolu. Pēc Hanstena aprēķina, dienvidpols atrodas apmēram uz 70° platuma un 130° garuma, bet, pēc Diperē apgalvojuma, — uz 135° garuma un 70° 30' platuma. Nācās pārnest kompasu dažādās vietās uz kuģa un tad ņemt vidējos rādījumus. Daudzreiz vajadzēja ņemt palīgā arī lāgu, lai aprēķinātu nobraukto ceļu, bet tas bij visai nedrošs līdzeklis, jo kuģa kurss izlocījās pa līkumotām līnijām un pieturas punkti mainījās nemitīgi.
Beidzot, 18. martā, pēc divdesmit veltiem izlaušanās mēģinājumiem «Nautils» palika stāvam galīgi iestrēdzis. Tie vairs nebij ne ledus lauki, nē ledus blāķi, bet bezgalīga, nekustīga citcitā sablīvētu ledus kalnu grēda.
— Ledus! Sastrēgums! — kanādietis teica.
Es saprotu, ka kanādietim, tāpat kā visiem polārajiem jūrniekiem, kas te bij ieradušies pirms mums, tas bij nepārvarams šķērslis. Ap pusdienas laiku saule uz mirkli parādījās pie debesīm; kapteinis pēc diezgan rūpīga mērījuma aprēķināja, ka mēs atrodamies uz 51° 30' garuma un 67° 39' dienvidu platuma. Tā jau bij ļoti tāla vieta antarktiskajos apvidos.
Klaja jūra vairs nekur nebij saskatāma. Zem «Nautila» durkļa pletās plašs, paugurains klajums ar salauzītiem, lieliem ledus gabaliem, ar spocīgi veidotām ledus šķeltnēm, gluži kā upes virspusē īsi pirms ledus iešanas, tikai daudz milzīgākos apmēros. Vietvietām divi simti pēdu augstu gaisā slējās virsotnes ar smailiem galiem, tālāk — stāvas klintis ar asām smailēm pelēksnējā krāsā, kurās kā milzu spogulī atspīdēja miglas aizplīvurotas saules retie stari. Un pār visu šo tuksnesīgo apvidu bij drausmīgs klusums, ko tikai lāgu lāgiem iztrauca kāda vētras putna vai dūnu pīles spārnu šalkoņa. Te viss likās apledojis, arī skaņa.
«Nautilam» tomēr pārgalvīgajā gaitā nācās apstāties šo ledus kalnu priekšā.
— Profesora kungs, — Neds Lends man kādu dienu teica, — ja jūsu kapteinim tomēr izdosies aizkļūt tālāk…
— Un tad?
— Tad viņš ir patiešām apbrīnojams cilvēks.
—- Kāpēc, Ned?
— Tāpēc, ka nevienam nav iespējams izlauzties cauri šim ledus sastrēgumam. Jūsu kapteinis var daudz ko, bet — velns lai parauj! — par dabu stiprāks nav neviens. Kur tā novilkusi robežu, tur jāapstājas gribot negribot.
— Tā tas ir, Ned Lend. Tomēr man gribētos redzēt, kas slēpjas aiz šiem ledus kalniem. Tāda siena mani visvairāk uzbudina.
— Profesora kungam taisnība, — Konsels teica. — Sienas izdomātas tikai tāpēc, lai kaitinātu zinātņu vīrus. Vispār tās ir pilnīgi liekas.
— Na! — kanādietis atsaucās. — Kas aiz šiem ledus kalniem atrodas, tas sen zināms.
— Kas tad? — es apvaicājos.
Ledus! Sastrēgums! — kanādietis teica.
— Ledus un tikai ledus!
— Jūs, Ned, par to esat pārliecināts, — es teicu, — es turpretī — ne. Un tāpēc es pats gribētu redzēt.
-— Nu, profesora kungs, — kanādietis atbildēja, — no tādas iedomas jums gan nāksies atteikties. Pietiek jau ar to, ka esat aizkļuvuši līdz ledus sablīvējumam, tālāk netiksiet ne jūs, ne jūsu kapteinis Nēmo, ne viņa «Nautils». Un, vai nu viņš to grib, vai ne, mēs griezīsimies atpakaļ uz ziemeļiem, pareizāk sakot, uz godīgu ļaužu apdzīvotām zemēm.