Man bij jāatzīst, ka Nedam Lendam taisnība. Tā kā kuģi nav būvēti braukšanai starp ledus kalniem, tad pie šāda sablīvējuma tiem jāapstājas.
Patiešām, neskatoties uz visām pūlēm un mēģinājumiem sašķelt ledus blāķus, «Nautils» bij spiests palikt mierā. Parasti jau tā ir, ja kāds nevar tikt tālāk uz priekšu, tad viņam jāgriežas atpakaļ pa paša nobraukto ceļu. Bet mums bij tikpat neiespējami griezties atpakaļ kā tikt uz priekšu, jo visas plaisas aiz mums bij aizvērušās, un, ja «Nautils» paliktu uz vietas, arī tas iesaltu ledū.
Ap diviem naktī mēs jau kaut ko tādu piedzīvojām: kuģa sienas apbrīnojami ātri pārvilkās ar gāles kārtu. Man jāatzīstas, ka kapteinis Nēmo rīkojās pārāk neuzmanīgi.
Es patlaban biju izgājis uz klāja. Kapteinis, kas jau labu laiku bij novērojis apkārtni, man sacīja:
— Nu, profesora kungs, ko jūs tagad domājat?
— Es domāju tā, ka mēs esam ieslēgti.
— Ieslēgti? Kā jūs to saprotat?
■— Ka mēs vairs nevaram virzīties ne uz priekšu, ne atpakaļ, ne uz labo, ne uz kreiso pusi. Manuprāt, to parasti mēdz saukt par «ieslēgti».
— Tātad jūs, Aronaksa kungs, domājat, ka «Nautilam» nav iespējams izkļūt no šejienes?
— Liekas gan, ka grūti, jo ir jau vēls gadalaiks, uz ledus uzlūšanu vai izklīšanu nevaram cerēt.
— Ak, profesora kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja ironiski, — jūs vienmēr paliekat tas pats! Jūs redzat tikai kavēkļus un šķēršļus. Tomēr es apgalvoju jums, ka «Nautils» ne tikai izkļūs laukā no šejienes, bet brauks vēl tālāk.
— Vēl tālāk uz dienvidiem? — es vaicāju, cieši norau- dzīdamies kapteinī,
Ja «Nautils» paliktu uz vietas, tas iesaltu ledū.
— Jār profesora kungs. Mēs braucam uz polu.
— Uz polu! — es iesaucos, nevarēdams apslēpt savu neticību.
— Jā, — kapteinis atbildēja. — Uz dienvidpolu, uz to līdz šim nepazīstamo punktu, kur krustojas visi zemeslodes meridiāni. Jūs zināt, ka es ar «Nautilu» daru visu, kas man ienāk prātā.
Jā! To es zināju. Es pazinu šo līdz neprātam pārdrošo cilvēku. Bet pārspēt visus tos kavēkļus, kuri te vēl daudz lielāki nekā pie ziemeļpola, ko nav sasnieguši pat visdrošākie jūrnieki! Vai tā nav gluži ārprātīga iedoma?
Man pat ienāca prātā apvaicāties kapteinim Nēmo, vai viņš jau nav kādreiz bijis pie dienvidpola, ko neviena cilvēka kāja vēl nav skārusi.
— Nē, profesora kungs, — viņš man atbildēja, — mēs to atklāsim abi kopā. Kur citiem nelaimējās, man laimēsies! Nekad vēl es ar savu «Nautilu» neesmu bijis tik tālu dienvidpola jūrās, bet es jums atkārtoju: mēs brauksim vēl tālāk.
— Es gribētu jums ticēt, kapteiņa kungs, — es iebildu mazliet ironiski. — Teiksim, es ticu jums! Tātad tikai dosimies uz priekšu! Nekādi kavēkļi mūs nevar aizturēt! Salauzīsim šos ledus kalnus! Uzspridzināsim tos gaisā, bet, ja ledus kalni nepadosies, pieliksim «Nautilam» spārnus, lai pārlido tiem pāri!
— Tiem pāri, profesora kungs? — kapteinis Nēmo lēni atkārtoja. — Kāpēc pāri, ja mēs varam arī pa apakšu?
-— Pa apakšu! — es iesaucos.
Un piepeši man atausa jausma par kapteiņa nodomiem. Nu es sapratu. «Nautila» apbrīnojamās spējas viņš domāja izlietot arī šajā pārcilvēciskajā pasākumā.
— Es redzu, profesora kungs, ka mēs sākam mazliet saprasties, — kapteinis teica un it kā pasmaidīja. — Jūs redzat tikai iespēju, es turpretim esmu pārliecināts par šā pasākuma pilnīgu izdošanos. Kas nav iespējams parastam kuģim, tas «Nautilam» viegli veicams. Ja pie pola atrodas kontinents, «Nautils» piebrauks un apstāsies pie tā. Bet, ja tur ir brīva jūra, tas nokļūs līdz pašam polam.
— Ir jau pareizi, — es atbildēju, kapteiņa loģikas savaldzināts. •— Ja jūras virspuse ar ledus kārtu pārklāta, tās dziļumi ir brīvi pēc tā vispārējā likuma, ka jūras ūdens blīvums stāv tiešā sakarā ar temperatūru virs sasalšanas grāda. Ja gluži nemaldos, tad ūdenī nogrimušo
ledus slāņu daļas attiecas pret virsūdens daļu kā četri pret vienu,
— Apmēram tā, profesora kungs. Pret katru pēdu virs ūdens tāds ledus kalns iegrimst zem tā ar trim. Tātad, ja šie ledus kalni virs ūdens nepaceļas pāri simt metriem, zem līmeņa tie arī nenogrimst vairāk par trīs simti. Un ko gan «Nautilam» nozīmē šie trīs simti metru?
— Nekā, kapteiņa kungs.
— Tas spēj nonirt vēl dziļāk ūdens slāņos, kur ūdens temperatūra ir vienāda, un tur pilnīgi bez bažām pārlaist trīsdesmit vai četrdesmit grādu aukstumu ūdens virspusē.
— Pareizi, ļoti pareizi, kapteiņa kungs, — es teicu gluži sajūsmināts.
— Vislielākās grūtības ir tās, — kapteinis Nēmo teica, — vairāk dienu palikt zem ūdens un neatjaunot «Nautila» gaisa krājumu.
— Tikai tas! — es izsaucos. — «Nautilam» taču ir lieli papildu rezervuāri. Ja tos piepildām ar gaisu, tad mums ir uzkrāts nepieciešamais skābekļa daudzums.
— Jauki izdomāts, Aronaksa kungs, — kapteinis atbildēja smaidīdams. — Bet, lai jūs vēlāk neapvainotu mani pārgalvībā, es gribu jau iepriekš pateikt savus iebildumus.
— Ko jūs vēl varētu iebilst?
— Tikai vienu. Ja ap dienvidpolu ir jūra, tad ļoti iespējams, ka tā viscaur pārklāta ar ledu un ka mums nemaz nav iespējams pacelties ūdens virspusē.
— Lai arī tā, kapteiņa kungs. Bet jūs aizmirstat, ka «Nautilam» ir durklis, ar kuru tas iespēj pa diagonāli pāršķelt ledus segu.
— Skat, profesora kungs! Šodien jūs esat asprātīgs!
— Un tad, kapteiņa kungs, — es runāju tālāk, arvien vairāk sajūsminādamies, — kāpēc dienvidpola apkārtnē lai neatrastos brīva jūra tāpat kā pie ziemeļpola? Aukstuma pols un ģeogrāfiskie poli nesakrīt ne dienvidu, ne ziemeļu puslodē, un, kamēr vēl nav pierādīts pretējais, varam iedomāties, ka šajos divos zemeslodes galējos punktos atrodas vai nu kontinents, vai no ledus brīva jūra.