— Arī es domāju tāpat, Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja. — Tikai es jums aizrādīšu, ka, līdz šim tā apstrīdējuši manu projektu, jūs tagad atkal minat tik daudz pierādījumu man par labu,
Kapteinim Nēmo bij taisnība. Es itin kā gribēju pārspēt viņu drosmē! Es galu galā biju tas, kas viņu vilināja uz dienvidpolu! Es gribēju viņu pārspēt, es aizsteidzos viņam priekšā!… Un tomēr es biju tikai naivs ģeķis! Kapteinis Nēmo daudz labāk zināja visus iebildumus par un pret šajā jautājumā; tagad viņš uzjautrinājās, redzot, ka arī mani spārno ilgas redzēt neiespējamo.
Tomēr viņš nezaudēja laiku. Pēc dotās zīmes tūliņ ienāca kapteiņa palīgs. Abi viņi steigšus pārmainīja dažus vārdus savā nesaprotamajā valodā, un, vai nu tāpēc, ka iepriekš jau iepazīstināts, vai arī tāpēc, ka šo plānu turēja par pilnīgi izpildāmu, palīgs neizrādīja nekāda pārsteiguma. Bet, lai cik liela bij viņa aukstasinība, Konselam tā nebij mazāka, kad es pastāstīju par mūsu nodomu aizsniegt dienvidpolu. «Kā profesora kungam tīk,» — tāda bij krietnā puiša atbilde, ar to man bij jāapmierinās. Bet, kad runāju ar Nedu Lendu, es redzēju, ka tā pleci vēl nekad tik augstu nebij sarāvušies.
— Redzat, profesora kungs, — viņš teica, — man ir žēl jūs un kapteiņa Nēmo.
— Bet mēs taču braucam uz polu, meistar Ned Lend.
— Iespējams tikai, ka to nekad neredzēsiet.
Un viņš aizgāja uz savu kajīti — «lai nesataisītu kādas nepatikšanas», kā viņš noteica.
Pa to laiku jau bij sākusies sagatavošanās uz šo pārdrošo mēģinājumu. «Nautila» sūkņi ar vislielāko spiedienu pildīja rezervuāros gaisu. Ap pulksten četriem kapteinis Nēmo paziņoja man, ka klāja lūka tiks noslēgta. Es vēl pametu pēdējo skatienu uz ledus sablīvējumu, kuru patlaban taisījāmies pievārēt. Laiks bij skaidrs, gaiss diezgan tīrs, temperatūra divpadsmit grādu zem nulles, bet, tā kā vējš bij norimis, tad gaiss nelikās tik salts.
Kādi desmit vīri izkāpa uz «Nautila» klāja un, ar kapļiem strādādami, drīz atbrīvoja kuģi no ledus. Puslīdz viegli veicams darbs, jo jaunais ledus samērā vēl bij plāns. Tad mēs visi atkal nogājām kuģa iekštelpās. Visi rezervuāri tika pieplūdināti ar ūdeni zem kuģa peldlīnijas. Tūliņ arī «Nautils» sāka ienirt ūdenī.
Es biju apsēdies salonā kopā ar Konselu. Pa vaļējiem iluminatoriem mēs varējām aplūkot dienvidpola jūras dzīles. Termometrs sāka celties. Manometra rādītājs sāka svērties atpakaļ.
Kā jau kapteinis Nēmo iepriekš bij teicis, trīs simti metru lielā dziļumā mēs braucām zem izlīkumotiem iedus slāņiem. Bet «Nautils» ienira arvien dziļāk. Patlaban tas bij jau astoņi simti metru zem jūras līmeņa. Ūdens virspusē termometrs rādīja divpadsmit grādu, te tikai vairs vienpadsmit. Vairāk nekā par grādu temperatūra jau bij kāpusi. Nebūs vēl sevišķi jāpiemin, ka ar īpašiem aparātiem apkurinātā «Nautila» iekšējās telpās siltums bij daudz lielāks. Kuģis tika virzīts ar vislielāko noteiktību.
— Ja profesora kungs atļauj, es teikšu, ka viņš tomēr izkļūs cauri, — Konsels sacīja.
— Bez šaubām, — es atteicu pilnīgi pārliecināts.
Pa šo pilnīgi brīvo ūdens klaju «Nautils» brauca tiešā virzienā uz dienvidpolu, nenovērsdamies no piecdesmit otrā meridiāna. No 67° 30' līdz 90° vēl palika divdesmit un divarpus platuma grāda jeb mazliet vairāk nekā pieci simti ljē. «Nautils» brauca caurmērā sešas jūdzes stundā — tātad ar ātrvilciena straujumu. Ja kuģis to izturētu, tad četrdesmit stundās mēs būtu pie dienvidpola.
Naktī mēs ar Konselu, jaunās ainavas savaldzināti, ilgu laiku palikām pie salona iluminatora. Jūra visapkārt bij gaiši pārredzama mūsu elektriskā prožektora gaismā. Tomēr tā izrādījās pilnīgi tuksnesīga. Nevienas zivs neredzēju šajos ūdeņos zem ledus blīvas. Tās izlieto šo spraugu tikai izejai no antarktiskā okeāna uz brīvajām polāro apgabalu jūrām. Mēs braucām ļoti ātri. Tas bij nomanāms no kuģa garā tērauda korpusa trīsām.
Ap diviem rītā es likos pāris stundu nogulējies. Konsels mani uzmodināja. Iedams pa gaiteņiem, es nesastapu kapteini Nēmo, tāpēc nodomāju, ka viņš ir stūrmaņa kabīnē.
Otrā rītā, 19. martā, es atkal jau biju savā vietā pie salona iluminatora. Elektriskā laga rādīja, ka «Nautila» ātrums pamazinājies. Redzams, tas lēnām cēlās augšup, pamazām iztukšodams savus rezervuārus.
Sirds man pukstēja strauji. Vai mēs izcelsimies jūras virspusē ieelpot svaigu gaisu?
Nē! Spējš trieciens man lika saprast, ka esam atdūru- šies pret ledus slāņu biezo, iegrimušo daļu. Patiešām mēs, jūrnieku valodā runājot, bijām atdūrušies pret «dibenu» — tikai vārda otrajā nozīmē .un pie tam trīs tūkstoši pēdu lielā dziļumā. Tātad virs mums bij četri tūkstoši pēdu biezs ledus, no kura tūkstoš pēdu tas pacēlās virs līmeņa.
Durvis atvērās, un kapteinis Nēmo parādījās tajās.
Tātad ledus še bij vēl biezāks nekā tur, kur mēs ienirām. Tas nebij nekāds iepriecinošs atklājums.
Tajā dienā «Nautils» vēl vairāk reižu mēģināja pacel-^ ties, bet ikreiz atdūrās pret ledus sienām, kuras aizšķērsoja eju augšup. Pret tām viņš dažkārt atsitās pat deviņi simti metru dziļumā, no kā varēja spriest, ka ledus biezums ir tūkstoš divi simti metru, no kuriem trīs simti metru pace|as virs ūdens līmeņa. Tātad še ledus jau bij divreiz biezāks nekā tur, kur «Nautils» ienira zem ūdens.
Es rūpīgi atzīmēju katras vietas dziļumu un tādā kārtā ieguvu visu šo zemūdens slāņu pārskatāmu izloka līniju.
Vakarā nekāda pārmaiņa nebij manāma mūsu apkārtnē. Tāds pats ledus četri simti un pieci simti metru dziļumā. Manāms gan, ka tas kļūst plānāks, bet kas zina, cik biezs tomēr vēl bij slānis starp mums un okeāna virspusi!