Pulkstenis bij astoņi. Jau pirms četrām stundām pēc ikdienas paraduma vajadzēja atjaunot «Nautila» gaisa krājumus. Tomēr es vēl nejutu skābekļa trūkumu, lai gan kapteinis Nēmo nemaz nebij izlietojis savus papildu krājumus no rezervuāriem.
Bet miegs tajā naktī bij grūts. Pārmaiņus mani māca cerības un bailes. Vairāk reižu es atmodos. «Nautils» savā gaitā taustījās joprojām tālāk. Ap trim rītā es novēroju, ka ledus slānis iesniedzas vairs tikai piecdesmit metru dziļi. Simt piecdesmit pēdas mūs vēl šķīra no ūdens virspuses. Ledus sablīvējumi pamazām atkal izvērsās ledus laukos. Kalnu vietā nāca klajums.
Es vairs nenovērsu acis no manometra. Mēs nemitīgi cēlāmies augšup pa diagonāli, ieslīpi garām elektriskajā gaismā zibošam, mirdzošam ūdens līmenim. Ledus sastrēgums no augšas un tāpat no apakšas nolaideni kļuva plānāks. Ar katru jūdzi plānāks un plānāks.
Beidzot, neaizmirstamajā 19. martā ap sešiem no rīta, durvis atvērās un kapteinis Nēmo parādījās tajās.
— Mēs esam brīvā jūrā! — viņš teica.
XIV
DIENVIDPOLS
Es tūliņ steidzos uz klāja.
Jā! Klaja jūra. Tikai šur un tur daži ledus gabali un peldoši aisbergi, tālumā plašs jūras klajš, gaisā milzums putnu, ūdenī neskaitāmas zivis visādās krāsās, sākot no spilgti zilas līdz olīvzaļai. Simtgrādu termometrs rādīja trīs grādus virs nulles. Te jau bij it kā pavasaris, salīdzinot ar to, kas palika aiz milzīgajām ledus masām, kuras vēl rēgojās pret apvārsni ziemeļu pusē.
— Vai mēs esam pie pola? — es drebošu sirdi vaicāju kapteinim.
— Es nezinu, — viņš atbildēja. — Pusdienas laikā pārliecināsimies, tad redzēsim.
— Bet vai saule šodien vispār būs redzama? — es jautāju, vērodams pelēko debesi.
— Man pietiks, ja tā parādīsies tikai uz acumirkli, — kapteinis atbildēja.
Apmēram desmit jūdžu no «Nautila» dienvidu pusē bij redzama kāda vientuļa, divi simti metru augsta saliņa. Mēs braucām tieši uz to, lai gan lēnām, jo šī jūra likās pilna ar zemūdens klintīm.
Pēc kādas stundas mēs jau bijām pie šīs saliņas. Divās stundās bijām apbraukuši tai apkārt. Krasta līnija tai varēja būt četras vai piecas jūdzes. Šaurs līcis to šķīra no kāda krietni liela sauszemes gabala, varbūt pat no kontinenta, kura lielums mums nemaz nebij apredzams. Šī zeme likās apstiprinām Mori hipotēzi. Šis amerikāņu inženieris savā laikā jau bij aprādījis, ka starp dienvidpolu un sešdesmito platuma grādu jūra pārklāta ar peldošiem, milzīgiem ledus blāķiem, kādi nekad nav sastopami Atlantijas okeāna ziemeļos. Tāpēc viņš secināja, ka dienvidu polārā loka zonā ir plaši sauszemes apvidi, jo ledus kalni nekad nerodas klajā jūrā, bet tikai pie zemju krastiem.
Pēc viņa aprēķiniem, ledus sablīvējums ap dienvidpolu izliecās lielā lokā ar četri tūkstoši kilometru diametru^
Baidīdamies uzskriet sēklī, «Nautils» apstājās trīs ka- beļtauvu attālumā no krasta, pār kuru pacēlās neredzēti krāšņi robotas klinšu kraujas. Laiva tika nolaista jūrā. Kapteinis, divi matroži ar instrumentiem, es un Konsels iekāpām laivā. Pulkstenis bij divi pēc pusnakts. Nedu Lendu es nebiju redzējis. Kanādietis droši vien nevēlējās atzīties, ka maldījies, neticēdams dienvidpola atrašanai.
Ar nedaudziem airu vēzieniem laiva jau bij pie krasta un apstājās sēklī. Es atturēju Konselu, kad viņš patlaban grasījās lēkt malā.
— Kapteiņa kungs, — es teicu, — jums piekrīt gods pirmajam spert kāju uz šīs zemes.
Kapteinis Nēmo uzkāpa kādā slāvā klintī.
— Jā, profesora kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja. — Un, ja es nevilcinos izkāpt uz pola zemes, tad tikai tāpēc, ka neviena cilvēka kāju pēdas te nav atrodamas.
To teicis, viņš viegli nolēca smilkšainajā krastā. Sirds viņam pukstēja stiprā uztraukumā. Viņš uzkāpa kādā stāvā klintī virs neliela uzkalna un tur sakrustotām rokām, nekustēdamies, ar liesmainu skatienu likās paņemam savā varā šo dienvidpola zemi. Nostāvējis šādā ekstāzē minūtes piecas, viņš atgriezās pie mums.
— Vai nevēlaties izkāpt, profesora kungs? — viņš man uzsauca.
Mēs ar Konselu izkāpām malā, pametuši abus matrožus turpat laivā.
Zeme visā plašajā apgabalā te bij iesarkana tufa, itin kā ar sadauzītu ķieģeļu drumslām nobērta. Visgarām to pārklāja lava, izdedži un pumeka drumslas. Acīm redzot, saliņa bij radusies vulkāniskā kārtā. Vietvietām vēl cēlās gaisā dūmu strūklas ar sēra smaku, kas liecināja, ka pazemes uguns vēl darbojas spēcīgi. Tomēr, pakāpies augstā kraujā, vairāk jūdžu plašā apkārtnē es neredzēju neviena vulkāna. Ir zināms, ka šajā antarktiskajā apvidū Džeimss Ross atradis uz simt sešdesmit septītā meridiāna un 77° 32' platuma divus darbīgus vulkānus — Erebusu un Teroru.
Šīs tuksnešainās zemes veģetācija man likās visai nabadzīga. Uz melnajām klintīm es saskatīju dažus ķērpjus no Unsnea melanoxantha sugas. Bez tam tur bij vēl kādi mikroskopiski augi, visprimitīvākās diatomejas krama vāciņos, gari, gaišsārti un tumšsarkani, ūdens izskaloti fukusi ar maziem peldpūslīšiem. Tā arī bij visa šejienes nabadzīgā augu valsts.
Viss krasts bij pārklāts ar dažādiem moluskiem, sīkiem gliemezīšiem — gan sirdsveida, gan gareniem, plēvainiem, starp citu — klio ar iegarenu ķermeni un divām ieapa- ļām lāpstiņām galvas vietā. Miljoniem te bij arī ziemeļu klio, trīs centimetri gari, kurus vaļi norij neskaitāmā daudzumā ar katru mutes paķērienu. Šie pievilcīgie spārnkāji, īsti jūras tauriņi, ņirbēja brīvajā ūdenī gar pašu krastmalu. No pārējiem zoofītiem uz šejienes jūras dibena izcilām bij redzami kokveidīgi koraļļi, kuri, pēc Džeimsa Rosa apgalvojuma, antarktiskajās jūrās atrodami pat tūkstoš metru lielā dziļumā, tad sīkās alcionas, šajā klimatā sastopamie jūras zirdziņi un jūras zvaigznītes pārklāja smilkti.