Gaisā dzīvības bi] pārpilnam.
Turpretim gaisā dzīvības bij pārpilnām. Skaļi brēkdami, šurp turp laidelējās tūkstošiem dažādu sugu putni. Citi, uz klintīm nometušies, bez bailēm noskatījās uz mums vai metās turpat pie kājām zemē. Tie bij pingvīni, viegli un veikli ūdenī, kur tos bieži samaina ar žiglajām makrelēm, bet smagi un pavisam neveikli uz sauszemes. Pūļos sametušies, tie tupēja nekustēdamies un klaigāja ķērkstošās balsīs.
Starp citiem putniem es tur novēroju arī bridēju sugas baltās šionas baložu lielumā, ar īsiem, konusveidīgiem knābjiem un sarkanu gredzenu ap acīm. Konsels samedīja šos putnus, jo no tiem, zināmā veidā pagatavotiem, iznāk garšīgs cepetis. Gaisā laidelējās ogļu melnie albatrosi, kuru spārnu izpletums sasniedz četrus metrus, — šos putnus pareizi dēvē par jūras vanagiem; milzīgie vētras putni ar līkiem spārniem, lielākie ienaidnieki roņiem, kuriem tie labprāt uzbrūk; mazās nirējpīles ar baltraibām mugurām un, beidzot, daždažādu pasugu vētras putni — bal- snēji, ar brūni apmargotiem spārniem, un zili, vienīgi tikai dienvidpola jūrās sastopami.
— Tie ir tik eļļaini, — es teicu Konselam, — ka Fa- reru salu apdzīvotājiem vajadzīgs tikai deglis, lai tos aizdedzinātu.
— Daudz netrūkst, — Konsels atteica, — un tie labi varētu aizvietot lampas! Nevar jau prasīt, lai daba tiem būtu pierīkojusi arī degli.
Pus jūdzi tālāk mēs ieraudzījām zemē izraktās pingvīnu ligzdas, līdzīgas alām, — tur putni dēja savas olas, no tām neskaitāmi putni laidās laukā. Vēlāk kapteinis Nēmo lika samedīt vairākus simtus šo putnu, jo viņu melnā gaļa ir ļoti garšīga. Viņu kliedzieni skan kā ēzeļa brēkšana. Šie putni ir zoss lielumā ar šīfera krāsas rumpi, baltu vēderu un citrondzeltenu svītru ap kaklu; tos var nosist vienkārši ar akmens sviedienu, jo bēgt tie nemaz nemēģina.
Migla necēlās, bet ap vienpadsmitiem saule arī vēl nebij parādījusies. Protams, tas uztrauca mani. Bez saules nekādi novērojumi nebij iespējami. Kā lai pārliecinās, vai mēs patiešām esam aizsnieguši polu?
Es atradu kapteini Nēmo, pret klinti atspiedušos, vērojam debesis. Likās, ka viņš ir uztraukts un nepacietīgi gaida. Bet ko lai iesāk? Sauli šis spēcīgais un drošais cilvēks tomēr tā nepārvaldīja kā jūru.
Arī ap pusdienas laiku saule vēl ne uz acumirkli nebij parādījusies. Nebij pat sazīmējama vieta, kur tā slēptos aiz miglas aizkariem. Un drīz vien šī migla izvērtās sniegā.
— Rīt, — kapteinis man vienkārši pateica, un, putenim virpuļojot, mēs atgriezāmies uz «Nautila».
Pa mūsu pastaigas laiku bij izvilkti tīkli, un es ar interesi aplūkoju izzvejotās zivis. No zemāku platuma grādu vētrainajiem ūdeņiem antarktiskajās jūrās patvērumu meklē dažādi klejotāji ūdens iemītnieki — protams, lai kļūtu par laupījumu vaļiem un roņiem. Es te atradu dažas balsnējas, zili svītrotas, adatainas, decimetru garas skrimšļu zivju sugas — dienvidpola platgalvjus, bez tam vēl antarktiskās himeras, trīs pēdas garas, ārkārtīgi slaidas un baltas, ar glumu, sudrabotu ādu, ieapaļu galvu, trijām muguras spurām un snuķveidīgu, mutes pusē saliektu purnu. Pamēģināju ari ēst to gaļu, bet man tā likās negaršīga, kamēr Konselam tā tūliņ ļoti iepatikās.
Putenis nenorima līdz pat otram rītam. Iziet uz klāja nebij iespējams. Sēdēdams salonā un atzīmēdams ekskursijas pieredzējumus, es dzirdēju vētras putnu un al- batrosu brēcienus — šie putni pat aukā laidelējās apkārt. «Nautils» vairs nestāvēja uz vietas — gar krastu tas vēl pabrauca jūdzes divpadsmit tālāk uz dienvidiem tajā krēslajā apvidū, kur saule redzama tikko paceļamies pār apvārsni.
Nākošajā dienā, 20. martā, sniegs vairs nesniga.. Aukstums bij mazliet pieņēmies. Termometrs rādīja divus grādus zem nulles. Migla cēlās gaisā, un es cerēju, ka šodien būs izdevība novērojumiem.
Kapteini Nēmo es vēl nebiju redzējis; abi ar Konselu mēs iesēdāmies laivā un devāmies malā. Zeme te tāpat bij vulkāniska. Visur redzama lava, izdedži un bazalts, bet krāteri, kas visu to bij izvirdis, neredzēja nekur. Tāpat kā saliņā, arī šajā polārzemē ņudzēja neskaitāmi putnu bari. Bet te jau viņi savā valstībā dalījās ar zīdītājiem, kuri labsirdīgām acīm skatījās uz mums. Tur bij dažādu sugu roņi — daži gulēja zemē izstiepušies, citi bij novietojušies uz peldošiem ledus gabaliem, citi patlaban devās ūdenī, citi rāpās laukā no turienes; cilvēku nekad neredzējuši, tie mums nepiegrieza ne mazākās vērības; es novērtēju, ka tur pietiktu medījuma vairākiem simtiem kuģu.
Bij tā ap astoņiem no rīta. Mums vēl atlika četras stundas laika līdz pusdienai. Es devos uz kādu plašu, dziļi granīta krastā iegrauzušos līci.
Cik tālu visapkārt sniedza mūsu skatieni, zeme un ledus klajumi bij pārklāti ar jūras zīdītājiem. Visvairāk te bij roņu. Viņi bij novietojušies grupās: tēviņi sargāja savu dzimtu, mātītes zīdīja savus mazuļus, bet lielākie bērni rāpoja jau drusku atstatāk. Šie zīdītāji pārvietojās, saraukdami ķermeni, nelieliem lēcieniem, diezgan neveikli izpalīdzēdamies ar neattīstītām spurām, kuras viņu tuvajam radiniekam lamantīnam kalpo kā īstas priekšķepas. Šie dzīvnieki ar lokanu mugurkaulu, tievu vidukli, īsu, gludu spalvu un pleznainām kājām savā īstajā elementā ir ūdenī, peld viņi apbrīnojami veikli. Arī atpūzdamies ūdenī un uz sauszemes viņi izlaižas īsti graciozā pozā.
Es aizrādīju Konselam, cik attīstītas un augstas šiem saprātīgajiem dzīvniekiem pieres. Atskaitot cilvēku, nevienam zīdītājam nav tik daudz smadzeņu vielas. Tāpēc arī roņus iespējams dresēt; tie ir viegli pieradināmi, un saskaņā ar citu zinātnieku secinājumiem esmu pārliecināts, ka zvejnieki tos iespētu izdresēt sev par veikliem palīgiem.