Lielākā daļa šo dzīvnieku gulēja uz klintīm vai smilktīs. Visvairāk tur bij parasto bezausu roņu — tie atšķiras no a ūsainajiem roņiem, kam diezgan izvirzītas ausis; es novēroju vairākas stenorhinus pasugas, trīs metrus garus, ar baltu spalvu, buldoga galvu, pa desmit zobiem katrā žoklī, četriem ilkņiem augšā un apakšā un diviem lieliem, liiij - veidīgiem priekšzobiem. Pa starpām tiem slīdēja jūras ziloņi ar īsiem, kustīgiem purniem, roņu pasugas milzeņi, divdesmit pēdu apkārtmērā un desmit metru gari. Mums tuvojoties, tie pat nepakustējās.
— Vai šie dzīvnieki nav bīstami? — Konsels vaicāja.
— Nē, — es atbildēju, — vismaz ja viņus neaizskar. Bet, ja ronim jāaizstāv savs mazulis, tad viņš kļūst šausmīgi nikns; nereti gadījies, ka viņš sadragā laivu ar visiem zvejniekiem.
— Nu, uz to viņam arī tiesības, — Konsels piezīmēja.
— Es to nenoliedzu.
Divas jūdzes tālāk ceļu mums aizšķērsoja klinšu rags, kas jūras līci sargāja pret vējiem. Tas stāvu nosliecās jūrā un bij pārklāts ar viļņu putu šļakatām. Iztālēm bij sadzirdama nejauka maurošana, it kā tur maurotu vesels gremotāju dzīvnieku, bars.
— Klau! — Konsels iesaucās. — Tas jau vēršu koncerts.
— Nē, — es atteicu, — tas ir valzirgu koncerts.
— Vai viņi tur kaujas?
— Vai nu kaujas, vai rotaļājas.
— Ja profesora kungam nav nekas pretī, iesim palūkot viņus.
— Palūkosim, Konsel.
Un mēs devāmies uz to pusi pa melnām klintīm, kraujām un slideniem, apledojušiem akmeņiem. Vairāk reižu es pakritu un nodauzīju sānus. Konsels bij vai nu uzmanīgāks, vai stiprāks uz kājām un nekrita, bet palīdzēja man piecelties, sacīdams:
— Ja profesora kungs izliktu kājas plašāk, viņš vieglāk noturētu līdzsvaru.
Nokļuvuši klinšu raga virsotnē, mēs ieraudzījām plašu, baltu, ar valzirgiem pārklātu klajumu. Šie dzīvnieki tur patlaban rotaļājās. Mēs bijām dzirdējuši prieka, nevis cīņas rēcienus.
Valzirgi ar sava ķermeņa formu un ekstremitāšu izvietojumu līdzinās roņiem. Bet apakšējā žoklī tiem nav priekšzobu un ilkņu, augšējie ilkņi tiem astoņdesmit centimetru gari un resgalī trīsdesmit trīs centimetru apkārtmērā. Tie ir cietāki nekā ziloņu ilkņi, bez šņīpām un tik viegli nedzeltē — tātad ārkārtīgi vērtīgi. Tāpēc arī valzirgus medī bez žēlastības, un drīz vien tie būs līdz pēdējam iznīdēti, jo mednieki bez izšķirības nogalina tiklab mazuļus, kā ari grūsnējas mātītes un tā katru gadu iznīcina vairāk nekā četrus tūkstošus.
Tuvu garām iedams, es varēju labi tos aplūkot, jo viņi gulēja nekustēdamies. Ada tiem bij bieza un grumbaina, dzeltenīgi rūsgana, pat iesarkana, spalva īsa un reta. Daži no tiem bij četri metri gari. Rāmāki un bezbailīgāki nekā viņu ziemeļu radinieki — tie pat sargus nebij nostādījuši ap savu apdzīvojamo vietu.
Novērojis šo valzirgu nometni, es grasījos griezties atpakaļ. Pulkstenis bij vienpadsmit, un, ja kapteinim Nēmo būtu izdevīgs brīdis novērojumiem, es gribētu būt tur klāt. Tomēr necerēju, ka saule šodien parādīsies no mākoņiem. Sablīvējušies mākoņi to vēl aizslēpa mūsu acīm. Likās, ka nenovīdīgais spīdeklis negrib parādīt cilvēciskām būtnēm šo nepieejamo zemeslodes daļu.
Tomēr es noņēmos doties atpakaļ uz «Nautilu». Mēs gājām pa šauru taku kraujas virsotnē. Pusdivpadsmitos bijām jau tajā vietā, kur pirmāk izkāpām malā. Arī kapteinis ar laivu bij atbraucis šurp. Es ieraudzīju viņu stāvam uz kādas bazalta klints. Instrumenti tam bij līdzi, Viņa skatiens bij pavērsts pret ziemeļu apvārsni, gar kuru saule šajā laikā slīdēja savu loka ceļu.
Es novietojos viņa tuvumā un klusēdams gaidīju. Pienāca pusdiena, bet saule nerādījās tāpat kā vakar. Mūs vajāja nelaime. Novērojumi nebij iespējami. Ja arī vēl rīt tie neizdosies, mums galīgi būs jāatmet cerības izzināt, kur īsti atrodamies.
Šodien bij 20. marts. Rīt, 21. martā, būs ekvinokcijas punkts, un, ja neskaita staru refrakciju, saule uz sešiem mēnešiem pazudīs aiz apvāršņa, un sāksies garā polārā nakts. Kopš septembra ekvinokcijas saule bij pacēlusies pār ziemeļu apvārsni un slaidās spirālēs virzījusies augšup līdz 21. decembrim. No tā laika tā atkal pamazām bij slī- gusi lejup, un rītdien tā raidīs pēdējos starus pār zemi.
Es pastāstīju kapteinim Nēmo savas domas un bažas.
— Jums taisnība, Aronaksa kungs, — viņš atbildēja. — Ja es rīt nepagūšu savus mērījumus, tad varēšu to tikai pēc sešiem mēnešiem. Bet, ja saule pusdienā parādās, man būs visai izdevīgi novērot, jo aiz nejaušības mēs te esam atbraukuši tieši 21. martā.
— Kāpēc tas būs izdevīgi?
— Tāpēc, ka tajā laikā, kad saule spīd pa garu spirāles loku, grūti izmērīt tās pareizo attālumu no horizonta un instrumenti dažkārt stipri kļūdās.
— Kā tad jūs domājat to darīt?
■— Es lietošu tikai savu hronometru, — kapteinis Nēmo atbildēja. — Ja rīt, 21. martā, pusdienā ziemeļu apvārsnis saules disku pārdalīs uz divām līdzīgām daļām, ņemot vērā, protams, refrakciju, es zināšu, ka esmu pie dienvidpola.
— .Bez šaubām, — es atteicu. — Tikai neaizmirstiet, ka aprēķins nebūs matemātiski pilnīgi pareizs, jo ekvinokcija neiekrīt tieši pusdienas laikā.
— Jums taisnība, profesora kungs, bet kļūdīties mēs varam tikai par kādiem simt metriem, vairāk nekā jau arī nevajag. Tātad līdz rītam.
Kapteinis Nēmo atgriezās uz kuģa. Mēs ar Konselu līdz pieciem palikām krastā vērodami un pētīdami. Es te neatradu neviena interesanta priekšmeta, atskaitot milzīgi lielu pingvīna olu, par kuru tādu lietu cienītāji dotu tūkstoš franku. Tā bij palsā krāsā, itin kā hieroglifu izraibota. Es to iedevu Konselam, un piesardzīgais puisis to kā dārgu porcelāna lietiņu, abām rokām vārīgi turēdams, aiznesa uz «Nautilu». Tur es šo reto atradumu novietoju vienā muzeja vitrīnā. Tad ar lielu apetīti apēdu gabalu roņa gaļas, kura garšoja gluži kā cūkgaļa. Pēc tam likos gulēt, kā indietis izlūdzies lielā spīdekļa labvēlību.