Otrā rītā, 21. martā, ap pieciem es izgāju uz klāja. Kapteinis Nēmo tur bij jau priekšā.
— Laiks sāk skaidroties, — viņš teica. — Man ir cerība, ka šodien izdosies. Pabrokastojuši dosimies malā uzmeklēt ērtāku novērojuma vietu.
Kad par to bijām vienojušies, es gāju uzmeklēt Nedu Lendu. Gribēju arī viņu ņemt līdzi. Stūrgalvīgais kanādietis atteicās, un es nomanīju, ka viņš kļūst drūmāks un niknāks ar katru dienu. Bet šajā gadījumā es par viņa ietiepību neko neuztraucos. Patiešām, malā bij pārāk daudz roņu, ar tiem nedrīkstēja kairināt nevaldāmo mednieku.
Paēdis es devos malā. Pa nakti «Nautils» bij pabraucis vēl dažas jūdzes uz priekšu. Tas stāvēja klajā jūrā, apmēram jūdzi no krasta, pār kuru slējās četrsimt vai piecsimt metru augsta kalna smaile. Reizē ar mani laiva izcēla malā arī kapteini Nēmo, divus no kuģa ļaudīm un visus nepieciešamos instrumentus — hronometru, tālskati un barometru.
Šajā braucienā es novēroju trīs tikai dienvidpola jūrās sastopamas vaļu pasugas: bez muguras spurām, ar krunkainiem vēderiem; arī ar baltajām spurām; dzeltenēji brūnus un visveiklākos šajā kustoņu nozarē. Šis spēcīgais dzīvnieks dzirdams jau iztālēm, augstu viņš šļāc gaisu un tvaika strūklas, līdzīgas dūmu virpuļiem. Šie zīdītāji bariem mājoja rāmajos ūdeņos, un es skaidri sapratu, ka an- tarktiskā pola ūdeņos tie patvērušies, glābdamies no mednieku vajāšanas.
Ap deviņiem mēs jau bijām malā. Debess sāka noskaidroties. Mākoņi noslīga dienvidu pusē. Migla pamazām izklīda no vēso ūdeņu līmeņa. Kapteinis Nēmo devās uz kalna virsotni, kur viņš, bez šaubām, gribēja izdarīt savus novērojumus. Tas bij grūts kāpiens pār sastingušās lavas un pumeka asajām šķautnēm — sīku krāteru sēra tvaika piesātinātajā gaisā. Kapteinis, jau atradis no sauszemes gaitām, tomēr rāpās visstāvākajās kraujās tik veikli, ka es
Tas bij grūts kāpiens.
tikko paspēju viņam tikt līdzi, — pats veiklakais kalnu kazu mednieks šajā ziņā varētu viņu apskaust.
Pagāja divas stundas, kamēr mēs nokļuvām šā porfīra un bazalta kalna galā. No turienes mūsu acīm atklājās skats uz plašo jūru, kura ziemeļu apvārsnī saplūda kopā ar debesīm. Zem mūsu kājām zeme bij spilgti balta. Pāri galvām — blāvs, neaizmiglots debess zilums. Ziemeļos — apvāršņa līnijas pāršķelta, krēslaina saules ripa. No ūdeņu dzīlēm cēlās augšup simtiem krāšņas šļakatu strūklas. Tālē «Nautils» gulēja kā aizmidzis valis. Aiz muguras mums pret dienvidiem un austrumiem — bezgalīgs zemes plašums, klinšu un ledus sablīvējums, kuram mala nebij saredzama.
Kalna virsotnē nokļuvis, kapteinis Nēmo ar barometra palīdzību rūpīgi noteica kalna augstumu, jo tas viņa novērojumiem bij nepieciešams.
Bez ceturkšņa divpadsmitos līdz šim tikai refrakcijā redzamā saule parādījās kā zeltota ripa un meta savus pēdējos starus pār tuksnešaino zemi un jūru, pa kuru vēl nekad nebij braukuši cilvēki.
Kapteinis Nēmo ar sietiņu un spoguli bruņotu tālskati, kas novērsa refrakciju, vēroja aiz apvāršņa pa slaidu diagonāli lēnām grimstošo saules ripu. Es turēju hronometru. Sirds man pukstēja strauji. Ja saules pusripas pazušana sakristu ar hronometra rādīto dienas vidu, mēs būtu pie paša pola.
— Dienas vidus! — es iesaucos.
— Dienvidpols! — kapteinis Nēmo atsaucās, pasniegdams man tālskati, ar kuru bij saredzama apvāršņa līnijas divās vienādās daļās pāršķeltā saules ripa.
Es novēroju tās pēdējos starus uz kalna smailes, aiz kuras pamazām cēlās melnas ēnas.
Kapteinis Nēmo uzlika roku man uz pleca un teica:
— Profesora kungs, es, kapteinis Nēmo, 1868. gada 21. martā esmu sasniedzis dienvidpolu uz deviņdesmitā platuma grāda un ņemu savā īpašumā šo apgabalu.
— Kā vārdā, kapteiņa kungs?
— Sava paša vārdā, profesora kungs!
To teicis, kapteinis Nēmo izpleta melnu karogu ar tajā iešūtu zeltītu burtu N. Pēc tam viņš pagriezās pret sauli, kuras pēdējie stari apgaismoja jūras apvārsni.
Ardievu, saule ~ kapteinis Nēmo iesaucās.
— Ardievu, saule! — viņš iesaucās. — Pazudi, mirdzošais spīdekli! Noslēpies aiz šīs brīvās jūras un ļauj, lai nakts sešus mēnešus ilgi klāj savas ēnas pār šo manu jauno valstību!
XV
GADĪJUMS VAI NELAIME?
Otrā rītā, 22. martā, sākās sagatavošanās uz aizceļojumu. Krēslas pēdējā atblāzma apdzisa nakts tumsā. Aukstums manāmi pieņēmās. Zvaigžņu grupas spīdēja ārkārtīgi spilgti. Pašā zenītā bij redzams Dienvidu Krusts — antarktisko apvidu spožākā zvaigzne.
Termometrs rādīja divpadsmit grādus zem nulles, vējš asi knieba sejā. Ledus gabali brīvās jūras klajumā kļuva arvien biežāki. Viss ūdens likās pārsalstam. Neskaitāmi melni plankumi virs ūdens līmeņa liecināja, ka arī te rodas jauna ledus kārta. Acīm redzot, sešos ziemas mēnešos šī polārā jūra ir pilnīgi nepieejama. Ko gan pa to laiku darīja vaļi? Bez šaubām, pa sablīvētā ledus apakšu viņi traucās uzmeklēt citus — dzīvošanai labākus ūdeņus. Roņi un valzirgi, pieraduši pie skarbāka klimata, arī pa ziemu palika šajā aizsalušajā jūrā. Šie dzīvnieki ir iemanījušies izurbt caurumus ledus klājā un pastāvīgi paturēt tos vaļējus. Pa šiem caurumiem tad viņi arī ieelpo gaisu; kad aukstuma vajātie putni ir aizlaidušies uz ziemeļu pusi, šie zīdītāji paliek vienīgie polārā kontinenta valdnieki.