Pa to laiku rezervuāri bij piepildīti, un «Nautils» lēnām nogrima dzīlē. Tūkstoš pēdu dziļumā kuģis apstājās. Tad tā skrūve atkal sāka spēcīgi kult ūdeni, un «Nautils» devās uz ziemeļiem ar piecpadsmit jūdžu ātrumu stundā. Pret vakaru tas jau brauca pa apakšu cauri bezgalīgajam sablīvētā ledus kalnājam.
Aiz uzmanības salona iluminatori palika aizvērti, jo «Nautils» viegli varēja uzdurties kādam nogrimušam ledus blāķim. Tāpēc, es to dienu pavadīju, kārtodams savas piezīmes. Visas manas domas vēl kavējās dienvidpola atmiņās. Mēs šo nekad vēl neredzēto vietu bijām aizsnieguši bez sevišķām pūlēm un bez briesmām — it kā kādā dzelzceļa vagonā pa drošām sliedēm. Bet nu sākās atpakaļceļo- jums. Vai tajā vēl iedomājami līdzīgi pārsteigumi? Es par to biju gandrīz pārliecināts, jo zemūdens brīnumi nav izsmejami. Piecarpus mēnešu laikā, kopš nejaušs gadījums mūs noveda uz šā kuģa, bijām nobraukuši tūkstoš Ijē, tātad vairāk nekā pa ekvatoru zemeslodei apkārt, un cik pievilcīgu vai šausmīgu atgadījumu bijām piedzīvojuši: medības Krespo salas mežos, uzskriešanu sēklī Torresa jūras šaurumā, koraļļu kapsētu, Ceilonas pērļu zveju, Arā- bijas tuneli, Santorinas ugunis, Vigo līča miljonus, Atlanti du un beigās — dienvidpolu! Visu cauru nakti šīs atmiņas neļāva ne acumirkli aizmigt.
Ap trim rītā mani pamodināja spēcīgs trieciens. Paslē- jies sēdus, es tumsā klausījos, tad piepeši no savas guļas vietas tiku aizsviests kajītes vidū. Acīm redzot, «Nautils» no spēcīga trieciena bij spēji nosvēries uz sāniem. Gar sienām turēdamies, es pa gaiteņiem aiztaustījos līdz apgaismotajam salonam. Tur visas mēbeles bij apgāztas. Par laimi, tikai uzstātos rūpīgi piestiprinātās vitrīnas nebij apgāzušās. Aiz vertikālās pārvietošanās līnijas gleznas labajā pusē "bij kā pielipušas sienai, kamēr kreisajā pusē tās ar ietvaru apakšējo daļu stāvēja kādu pēdu atkarus. Tātad «Nautils» gulēja nekustīgi, sazvēlies uz labajiem sāniem.
Iekšpusē es sadzirdu soļu troksni un neskaidras balsis.
Tomēr kapteinis Nēmo nerādījās. Es patlaban grasījos atstāt salonu, kad ienāca Neds Lends ar Konselu.
— Kas noticis? — es tūliņ viņam vaicāju.
— Es nācu pavaicāt to profesora kungam, — Konsels atbildēja.
— Velns lai parauj! — kanādietis iesaucās. — Es zinu, kas tas ir! «Nautils» ir dabūjis triecienu un uzskrējis sēklī, es neticu, ka viņš šoreiz tiks nost kā tur, Torresa šaurumā.
— Bet vai kuģis vismaz pacēlies jūras virspusē? — es jautāju.
— To mēs nezinām, — Konsels atbildēja.
— Par to viegli varam pārliecināties, — es piebildu. Es palūkojos manometrā. Par lielu pārsteigumu, tas rādīja trīs simti sešdesmit metru lielu dziļumu.
— Ko tas gan īsti nozīmē? — es iesaucos.
— Par to jāapvaicājas kapteinim Nēmo, — Konsels atteica.
— Bet kur lai viņu sastop? — Neds Lends iebilda.
— Sekojiet man, •— es teicu saviem biedriem.
Mēs izgājām no salona. Bibliotēkā nebija neviena. Man ienāca prātā, ka kapteinis Nēmo būs stūrmaņa kabīnē. Visprātīgākais bij nogaidīt. Un tā mēs visi trīs atgriezāmies atpakaļ salonā.
Es nekā neatbildēju uz kanādieša pukošanos. Tagad viņam bij labs iemesls visādiem pārmetumiem. Es ļāvu, lai viņš pēc patikas izgāž savas dusmas, un klusēju.
Tā mēs nosēdējām minūtes divdesmit, vērodami katru vismazāko troksnīti «Nautila» telpās, kad ienāca kapteinis Nēmo. Likās, ka viņš mūs nemaz neredz. Viņa parasti tik aukstajā sejā bij redzams itin kā uztraukums. Klusēdams viņš aplūkoja kompasu un manometru, tad pusložu kartē vilka pirkstu pār dienvidpola jūrām.
Es negribēju viņu traucēt. Tikai brīdi vēlāk, kad viņš pagriezās pret mani, es viņu uzrunāju ar teikumu, ko viņš pats bij lietojis Torresa jūras šaurumā:
— Atgadījums, kapteiņa kungs?
— Nē, profesora kungs, — viņš atbildēja. — Šoreiz nelaimes gadījums.
— Nopietns?
— Tas arī var būt.
— Vai mēs atrodamies lielās briesmās?
— Nē.
— «Nautils» ir uzskrējis sēklī?
— Jā.
— Un tas noticis?…
— Aiz dabas untuma, nevis aiz cilvēku nemākulības. Mēs kuģa vadībā neesam pieļāvuši nekādu kļūdu. Tomēr nebij iespējams aizkavēt līdzsvara likuma darbību. Cilvēku likumus mēs varam ignorēt, bet dabas likumi ir nepārvarami.
Tas bij gan savāds acumirklis, ko kapteinis Nēmo izvēlējies saviem filozofiskajiem prātojumiem. Bet vispār no tiem es netiku nekādā skaidrībā.
— Vai es tomēr nevarētu dabūt zināt, — es teicu, — kāds iemesls šim atgadījumam?
— Ir apsviedies milzīgs ledus blāķis, vesels kalns, — viņš man atbildēja. — Kad ledus kalna apakšdaļu izkausē siltākas ūdens straumes vai kad nemitīgi triecieni to no- drupina, tā smaguma centrs pārvietojas uz augšu. Tad tas ar visu savu masu apsviežas apkārt. Tas noticis patlaban. Viens no tādiem kalniem apsviezdamies ķēris «Nautilu» zemūdens dzīlē. Tas noslīdējis pa kuģa korpusa apakšu un ar neatvairāmu spēku pacēlis to mazāk blīvos ūdens slāņos, kur kuģis patlaban guļ uz sāniem.
— Bet vai tad, iztukšojot rezervuārus, nav iespējams «Nautilu» atkal dabūt līdzsvarā?
— Tas jau patlaban tiek darīts, profesora kungs. Paklausieties, un jūs dzirdēsiet, kā darbojas sūkņi. Palūkojiet manometra adatu. Tā rāda, ka «Nautils» pamazām ceļas, bet ledus kalns ceļas tam līdzi, un, kamēr kaut kas neparedzēts neapturēs ledus celšanos, mūsu stāvoklis nevar grozīties.
Patiešām, «Nautils» vel vienmer gulēja uz labajiem sāniem. Bez šaubām, tas ieņems normālo stāvokli, kad ledus masa pati no sevis apstāsies. Bet kas patlaban var galvot, ka mēs netiekam virzīti pret augšējo sablīvējumu, ka netiekam saspiesti starp diviem milzīgiem ledus slāņiem?