Es pārdomāju šo mūsu kļūmīgo stāvokli. Kapteinis Nēmo vēl vēroja manometru. Pēc ledus kalna apsviešanās «Nautils» bij pacēlies apmēram par simt piecdesmit pēdām, tomēr tā slīpuma leņķis bij tāds pats kā sākumā. Piepeši mēs samanījām vieglu kustību kuģa korpusā. «Nautils» katrā ziņā bij kaut cik pacēlies virs apakšējā ledus slāņa. Gar salona sienām sakārtie priekšmeti sāka atgūt savu parasto stāvokli. Sienas atkal atslējās vertikāli. Neviens no mums nerunāja ne vārda. Pukstošām sirdīm mēs vērojām un sajūtām, ka pamazām atkal tiekam normālā stāvoklī. Grīda zem mūsu kājām atsvērās horizontāli. Tā pagāja minūtes desmit.
— Beidzot mēs atkal tiksim uz kājām! — es iesaucos.
— Jā, — kapteinis Nēmo teica, griezdamies uz salona durvīm.
— Bet vai mēs varēsim arī braukt tālāk? — es vaicāju.
— Bez šaubām, — viņš atbildēja. — Kad rezervuāri būs iztukšoti, «Nautils» atkal pacelsies virs ūdens.
Kapteinis izgāja, un es tūliņ manīju, ka pēc viņa pavēles «Nautils» mitējās celties augšup. Patlaban kuģis būtu atdūries pret sablīvējuma apakšslāņiem un tāpēc labāk brauca prom pa spraugu starp abām ledus sienām.
— Liekas, esam izsprukuši no briesmām, — Konsels sacīja.
— Jā, mūs gandrīz saspieda vai vismaz ieslodzīja starp divām ledus grēdām. Un tad aiz gaisa trūkuma… Jā, mēs esam izsprukuši no briesmām!
— Ja tikai viss jau galā… — Neds Lends nomurmināja.
Es negribēju bez vajadzības sākt strīdu ar kanādieti un tāpēc nekā neatbildēju. Bez tam arī salona iluminatoru aizvirtņi patlaban atvērās un āra gaisma plūda iekšā pa vaļējām rūtīm.
Mēs bijām pilnīgi ūdenī, bet desmit metru atstatu abās pusēs «Nautilam» slējās stāva ledus siena. Augšā un apakšā tāda pati siena. Augšā sablīvējums pletās kā bezgala plati griesti, apakšā apvērsies ledus kalns, pamazām celdamies uz augšu, bij atspiedies pret šiem griestiem. «Nautils» bij iesprostots apmēram divdesmit metru platā ledus tunelī, piepildītā ar rāmu ūdeni. Te tas pēc patikas varēja braukāt uz priekšu^ vai atpakaļ un, dažus simtus metrus dziļāk noniris, izkļūt pa sablīvētā ledus slāņa apakšu.
Lai gan griestu lampas bij izdzisušas, salons tomēr mirdzēja spilgtā gaismā. Tas bij ledus sienas spēcīgais atspulgs kuģa prožektora staros. Es nevaru attēlot elektriskās gaismas īpatnējo zaigojumu ikvienā dīvaini veidotajā, milzīgajā ledus bluķī, katrā atsevišķā plāksnē un izlokā atkarībā no ledus kristālu struktūras. Tā bij it kā neizsmeļama dārgakmeņu raktuve, kur safīra zilais mirdzums rotaļīgi krustojās ar smaragda zaļo nospulgu. Šur un tur — opāla maigās nokrāsas starp dzirkstošiem, acīs dzeļošiem dimanta zvirgzdiem. Prožektora uguns likās desmitkārt pastiprināta un laistījās cauri izdobtajiem staru metēju stikliem.
— Cik tas ir skaisti! Cik tas ir skaisti! — Konsels iesaucās.
— Jā! — es atbildēju. — Tā ir brīnišķīga aina. Vai nav taisnība, Ned?
— Velns lai parauj, taisnība gan! — Neds Lends attrauca. — Es kļūstu traks tāpēc, ka man tas jāatzīst. Nekad nekas tamlīdzīgs nav pasaulē redzēts. Bet šis jaukais skats mums var maksāt dārgi. Vaļsirdīgi runājot, man liekas, ka mēs še skatām to, ko dievs ir noslēpis cilvēku acīm.
Nedam bij taisnība. Šīs ainas bij pārāk krāšņas. Pēkšņi Konsela kliedziens piespieda mani pagriezties.
— Kas tev? — es prasīju.
•— Lai profesora kungs aizver acis! Lai profesora kungs neskatās!
To teikdams, viņš ar plaukstu aizslēpa savas acis.
— Kas tev noticis, mīļais?
— Esmu apstulbināts, nekā vairs neredzu.
Mani skatieni neviļus vērsās iluminatorā, bet arī es nevarēju paciest spilgto gaisma, kas plūda pa to.
Es sapratu, kas noticis. «Nautils» bij sācis braukt visātrākajā gaitā. Ledus sienu rāmais spīdums pārvērties liesmainās svītrās. Miljoni dimanta mirgu saplūdušas vienā zaigā. Spēcīgas skrūves dzīts, «Nautils» skrēja kā caur zibeņotu tīklu.
Salona iluminatoru aizvirtņi atkal noslēdzās. Mēs aizklājām acis ar plaukstām, taču gar acīm uzliesmoja mirdzoši, koncentriski apļi, it kā kad saule pārāk asi būtu iežilbinājusi redzokļus. Pagāja krietns brīdis, iekams mūsu redze atkal atskaidrojās.
Beidzot mūsu rokas noslīga lejup.
— Tiešām! — Konsels iesaucās. — Tam es nekad nebūtu ticējis.
— Es vēl tagad tam neticu, — kanādietis nomurmināja.
— Ja mēs atkal kādreiz atgriezīsimies uz sauszemes, — Konsels teica, — šo krāšņo dabas brīnumu pārsātināti, cik niecīgi mums liksies visi kontinenti un cik nožēlojami cilvēku roku radītie darbi! Nē! Patiešām, apdzīvotā zeme vairs nav mūsu vērta!
Tādi vārdi rāmā flāma mutē liecināja par mūsu ārkārtīgo sajūsmu. Bet kanādietis arī te ielēja auksta ūdens šalti.
— Apdzīvotā zeme, — viņš teica, galvu pašūpodams, — palieciet vien mierā, Konsel, turp mēs vairs nekad ne- atgriezīsimies!
Bij tā ap pieciem no rīta. Mēs atkal samanījām triecienu «Nautila» priekšgalā. Es sapratu, ka tas uzdūries kādam ledus blāķim. Acīm redzot, stūrmanis taisījis neveiklu pagriezienu, jo grūti bij braukt pa ledus gabalu pieblīvēto zemūdens tuneli. Tāpēc es nodomāju, ka kapteinis Nēmo lūkos izvairīties no traucēkļiem un virzīs kuģi pa ūdens spraugas izlokiem. Vispār turpmākais ceļš mums nevarēja būt pilnīgi aizšķēršļots. Bet pretēji manam ieskatam «Nautils» sāka virzīties atpakaļ.
— Liekas, mēs braucam atpakaļ, — Konsels sacīja.
— Jā, — es atbildēju. — Laikam uz to pusi tunelim nav izejas.
— Tātad? …
— Tātad ļoti vienkārši, — es teicu. — Mēs griezīsimies atpakaļ pa veco ceļu un raudzīsim izkļūt laukā dienvidu pusē.