Es to teicu tādā balsī, it kā pats par to būtu pilnīgi pārliecināts. «Nautils» arvien ātrāk brauca atpakaļējā virzienā.
— Te mēs aizkavēsimies, — Neds Lends ieminējās.
— Ko nozīmē dažas stundas ātrāk vai vēlāk, ja tikai beidzot izkļūsim laukā!
Kādu laiciņu es pastaigājos no salona uz bibliotēku. Mani biedri sēdēja klusēdami. Tad arī es atgūlos uz dīvāna un pilnīgi mehāniski sāku pāršķirstīt kādu grāmatu.
Pēc kādas ceturtdaļstundas Konsels pienāca man klāt un teica:
— Vai tā ir interesanta grāmata, ko profesora kungs lasa?
— Ļoti interesanta, — es atbildēju.
— To es ticu. Tā jau ir profesora kunga paša sarakstīta grāmata!
— Mana paša?
Patiešām tā bij mana paša grāmata par jūras dzīļu noslēpumiem. Es aizvēru to un sāku atkal pastaigāties. Neds un Konsels piecēlās, lai ietu projām.
— Palieciet, draugi, — es teicu, viņus atturēdams. — Paliksim visi kopā, līdz izkļūsim no šīs spraugas.
— Kā profesora kungam tīk, — Konsels atteica.
Tā pagāja dažas stundas. Es bieži aplūkoju pie salona sienām uzkārtos instrumentus. Manometrs rādīja, ka «Nautils» peld trīs simti metru lielā dziļumā, kompass rādīja kursu uz dienvidiem, laga — ka braucam divdesmit jūdzes stundā, tas nozīmē — ar vislielāko ātrumu, kāds vispār iespējams šādā šaurā spraugā. Bet kapteinis Nēmo zināja, ka vilcināties nav iespējams un ka minūte te nozīmē vairāk nekā citkārt vesels gadu simtenis.
Astoņos divdesmit piecās minūtēs notika jauns trieciens. Es nobālu. Mani draugi spiedās tuvāk. Es biju satvēris Konsela roku. Mēs paskatījāmies viens otram acīs un ar skatieniem sapratāmies labāk nekā ar vārdiem.
Šajā acumirklī kapteinis ienāca salonā. Es steidzos viņam pretī.
— Vai ceļš uz dienvidiem ir aizsprostots? — es vaicāju.
— Jā, profesora kungs. Ledus kalns atkal ir apgāzies un aizšķērsojis mums izeju.
— Mēs esam ieslodzīti?
— Jā.
XVI
TRŪKST GAISA
Tātad visapkārt «Nautilam» — augšā un apakšā — ne- caurlaužams ledus slānis. Mēs bijām sablīvējuma gūstā! Kanādietis trieca pret galdu savu vareno dūri. Konsels neteica ne vārda. Es skatījos kapteinī. Viņa seja atkal bij auksta, kā parasts. Rokas uz krūtīm sakrustojis, viņš likās pārdomājam. «Nautils» stāvēja uz vietas.
Tad kapteinis ierunājās:
— Kungi, mūsu tagadējā stāvoklī ir iespējama divējāda nāve.
Šis noslēpumainais cilvēks izskatījās gluži kā matemātikas profesors, kas lasa lekciju saviem studentiem.
— Pirmā, — viņš turpināja, — ka mēs tiekam saspiesti. Otrā — nomirstam aiz gaisa trūkuma. Es nesacīšu, ka varam nomirt arī badā, jo «Nautila» pārtikas krājumi, bez šaubām, izturēs ilgāk nekā mēs paši. Tātad mums atliek tikai izredzes kļūt saspiestiem vai noslāpt.
— Par noslāpšanu nebūtu ko baidīties, kapteiņa kungs, — es teicu, — jo mūsu gaisa rezervuāri ir pilni.
— Jā gan, — kapteinis Nēmo atsaucās, — bet tajos uzkrātā gaisa mums pietiek tikai divām dienām. Trīsdesmit sešas stundas mēs jau esam zem ūdens, un «Nautila» sasmakušais gaiss katrā ziņā būtu atjaunojams. Pēc četrdesmit astoņām stundām mūsu gaisa krājums būs galīgi iztērēts.
— Nekas, kapteiņa kungs, lūkosim izkļūt brīvē pirms šīm četrdesmit astoņām stundām!
— Vismaz mēģināsim izlauzties cauri apkārtējai ledus sienai.
— Uz kuru pusi? — es vaicāju.
— To mums norādīs zonde. Es nolaidīšu «Nautilu» uz apakšējās ledus kārtas, un mani skafandros ieģērbtie ļaudis mēģinās izlauzt ledus sienu plānākajā vietā.
— Vai salona iluminatoru aizvirtņus nav iespējams attaisīt?
— Kāpēc ne? Mēs patlaban stāvam uz vietas.
Kapteinis Nēmo izgāja. Tūliņ pēc tam bij dzirdams, ka ūdens šalkdams gāzās rezervuāros. «Nautils» lēnām grima lejup un trīs simti piecdesmit metru lielā dziļumā novietojās uz apakšējās nogrimušās ledus kārtas.
— Draugi, — es teicu, — mūsu stāvoklis ir kļūmīgs, tomēr es ceru, ka nezaudēsiet drosmi un izturību.
— Profesora kungs, — kanādietis atsaucās, r— tagad nav īstais brīdis apgrūtināt jūs ar pārmetumiem. Esmu gatavs darīt visu mūsu kopējai glābšanai.
— Labi, Ned, — es teicu, sniegdams viņam roku.
— Bez tam es vēl varu piezīmēt, — viņš teica, — ka ar kapli protu rīkoties tikpat labi kā ar harpūnu un tāpēc tagad varu būt kapteinim noderīgs. Esmu viņa rīcībā.
— Bez šaubām, viņš neliegsies aicināt jūs palīgā. Nāciet, Ned!
Es aizvadīju kanādieti ģērbtuvē, kur «Nautila» ļaudis patlaban ģērba mugurā savus skafandrus. Paziņoju kapteinim Neda Lenda vēlēšanos, un tam nekas nebij pretī. Kanādietis tūliņ uzvilka skafandru un bij gatavs doties līdzi saviem darba biedriem. Katram no tiem mugurā bij Rukveirola aparāts ar prāvu svaiga gaisa krājumu. Tas ievērojami patukšoja «Nautila» rezervuārus, bet tur nekā nevarēja līdzēt. Rumkorfa aparāti kuģa elektrisko staru spilgti apgaismotajā apvidū nebij vajadzīgi.
Kad Neds Lends bij saģērbies, es atgriezos salonā, kur iluminatoru aizvirtņi bij vaļā, un, Konselam līdzās nostājies, aplūkoju zemākos ledus slāņus, uz kuriem «Nautils» patlaban balstījās.
Brīdi vēlāk mēs redzējām, ka uz sablīvējuma pusi dodas kāds ducis kuģa ļaužu, starp kuriem bij arī pēc lielā auguma viegli atšķiramais Neds Lends. Arī kapteinis Nēmo gāja līdzi.
Iekams viņi ķērās pie ledus laušanas, kapteinis vairākās vietās ledū izurba caurumus, lai pārliecinātos, kādā virzienā jāvada darbi. Garās zondes ieurbās ledus sānu sienās, bet piecdesmit metru biezumā sienām vēl tomēr nebij gala. Nebij nekādas nozīmes lauzties uz augšu, kur, acīm redzot, atradās pats lielais — vairāk nekā četri simti metru biezais ledus sastrēgums. Tad kapteinis Nēmo sāka pārbaudīt apakšējā slāņa biezumu. Izrādījās, ka tur tikai desmit metri mūs šķir no ūdens. Tik bieza bij šī apakšējā ledus kārta. Tātad šeit bij izlaužams gabals «Nautila» peldllnijas apmērā, proti, seši tūkstoši pieci simti kubikmetru, lai dabūtu caurumu, pa kuru mēs varētu nokļūt brīvos ūdeņos.