Darbs tika sākts nekavējot, ar neatlaidīgu enerģiju. Izcirst ledu visapkārt «Nautilam» būtu nācies grūti, tāpēc kapteinis Nēmo apzīmēja milzīgu apli astoņu metru attālumā no kuģa kreisās malas. Tad matroži šajā aplī vispirms izurba vienādā atstatumā caurumus. Pēc tam darbā laida kapļus, un ledus lieliem gabaliem lūza laukā. Tā kā izlauzto ledus gabalu īpatnējais svars bij vieglāks nekā ūdenim, tad tie tūliņ pacēlās mūsu tuneļa virspusē, kura augša kļuva par tik biezāka, par cik plānāka apakšpuse. Bet tam jau nebij nekādas nozīmes, ja lejā ledus slānis pamazām kļuva plānāks.
Pēc divu stundu smaga darba Neds Lends ienāca atpakaļ nokusis. Harpūnista un viņa biedru vietā stājās Citi, kuriem pievienojāmies mēs ar Konselu. «Nautila» kapteiņa palīgs rīkoja mūsu darbu.
Ūdens man likās sevišķi auksts, bet es sasilu, strādādams ar kapli. Rīkoties es varēju pilnīgi brīvi, lai gan atrados zem trīsdesmit atmosfēru liela spiediena.
Pēc divu stundu darba, atgriezies iebaudīt drusku ēdiena un atpūsties, es novēroju manāmu starpību starp Rukveirola aparāta piegādājamo un «Nautila» iekštelpu gaisu, kur jau bij samanāms ievērojams ogļskābes uzkrājums. Gaiss nebij atjaunots kopš četrdesmit četrām stundām, un derīgums elpošanai stipri samazinājies. Un tomēr divpadsmit stundu ilgā darbā mēs bijām izlauzuši pa apzīmēto loku tikai metru dziļu šņīpu jeb pavisam seši simti kubikmetru ledus. Pēc šajās divpadsmit stundās veiktā darba bij redzams, ka mums būtu jāstrādā vēl piecas naktis un četras dienas, lai paveiktu to, ko bijām iesākuši.
— Piecas naktis un četras dienas, — es teicu saviem biedriem, — bet rezervuāros gaisa mums ir tikai divām dienām.
— Nerunājot nemaz par to, — Neds Lends attrauca, — ka, arī izsprukuši no šī nolādētā cietuma, mēs tomēr vēl atrādīsimies iesprostoti zem Iedus blāķiem un bez nepieciešamā gaisa.
Tas bij pilnīgi pareizi. Kas varētu paredzēt to laika minimumu, kāds nepieciešams mūsu atbrīvošanai? Vai
Ledus sienas kuģa abās pusēs bij pievirzījušās vēl tuvāk,
mēs jau nebūsim noslāpuši, iekāms «Nautils» iespēs pacelties virs ūdens? Vai kuģim nolemts šajā ledus kapā aiziet bojā ar visiem tiem, kas tajā atradās? Stāvoklis likās bīstams. Bet katrs no mums to apzinājās un bij gatavs izpildīt savu pienākumu līdz galam.
Kā jau es biju paredzējis, pa nakti milzīgajā ledus iedobumā bij izcirsta vēl metru dziļāka vaga. Bet rītā, skafandru uzvilcis un laukā izgājis, es nokļuvu seši vai septiņi grādu lielā aukstumā un redzēju, ka ledus sienas kuģa abās pusēs pievirzījušās vēl tuvāk. Cilvēku darba un viņu rīku nesasildītie ūdens slāņi, kas atradās attālāk no cērtamās spraugas, sāka jau sasalt. Ko lai mēs iesākam pret šīm jaunajām briesmām, kas iznīcināja visas izredzes, uz izglābšanos? Kā lai mēs aizkavētu ūdens sasalšanu ap «Nautilu», kā novērst ledus žņaugu, kas varēja ielauzt kuģa sienas kā plānu stiklu?
Par šīm jaunajām briesmām es biedriem nekā nesacīju. Kāpēc arī traucēt viņu enerģiju tagadējā smagajā glābšanas darbā? Tomēr, kuģī atgriezies, es kapteinim Nēmo pastāstīju savus novērojumus.
— Es to zinu, — viņš atbildēja rāmā balsī, ko vislielākie sarežģījumi nespēja uztraukt. — Viena nelaime atkal vairāk, un es nezinu nekādas iespējas to atvairīt. Vienīgā izredze — izlauzties ātrāk, nekā notiek sasalšanas process. Aizsteigties tam priekšā — tas viss.
Aizsteigties priekšā! Patiešām, bij laiks pierast pie tamlīdzīgiem izteicieniem.
Todien vairāk stundu no vietas es dedzīgi strādāju ar kapli. Darbs uzturēja mani modru. Līdz ar darbu ārpus «Nautila» bij iespējams elpot tīro atmosfēru un izvairīties no iekštelpu samaitātā gaisa.
Pret vakaru grāvis ledū bij izcirsts vēl vienu metru dziļāks. Kuģī atgriezies, es gandrīz zaudēju samaņu ogļskābes piesātinātajā telpā. Ak, kāpēc gan ķīmiskā ceļā nebij iespējams iznīcināt šo kaitīgo gāzi! Skābekļa mums te netrūka. Ūdenī tas atrodams ievērojamā daudzumā — ar mūsu lielajām baterijām mēs labi varētu izdalīt šo dzīvinošo šķidrumu. Es par to domāju ilgi, bet ko tas līdzētu, jo mūsu izelpotā ogļskābe pamazām pieplūdināja visu kuģa telpu. Lai to neitralizētu, nepieciešams piepildīt mūsu uztvērējus ar kodīgo kālija sāli un likt tiem nemitīgi darboties. Bet šīs vielas uz kuģa nebij, un ne ar kādu citu vielu tā nav atvietojama.
Tajā vakarā kapteinim Nēmo bij jāatver daži rezervuāri un jāielaiž kaut cik derīga gaisa «Nautila» iekšienē, Bez tā mēs nebūtu uzmodušies no miega.
Otrā rītā, 26. martā, es atkal biju darbā, laužot piekto metru ledū. Ledus slāņu sānu sienas un apakšējā kārta acīm redzami kļuva arvien biezākas. Nepārprotami redzams, ka tās sakļausies, iekāms «Nautils» būs paspējis izlauzties. -Uz acumirkli mani pārņēma izmisums. Kaplis tikko neizslīda no rokām. Ko te vēl grauzties ledū, ja tik un tā jānoslāpst, jātiek sašķaidītam no šā sacietējušā ūderis un tādās mokās, ko nespētu izdomāt paši nežēlīgākie mežoņi? Man bij tāda sajūta, ka atrodos kāda nezvēra atplēstā rīklē un divi zobaini žokļi pamazām veras ciet.
Kapteinis Nēmo, darbu vadīdams un arī pats strādādams, bij nokļuvis turpat pie manis. Es satvēru viņa roku un norādīju uz mūsu cietuma sienām. Ledus labajā pusē bij pievirzījies vismaz par kādiem četriem metriem tuvāk «Nautila» korpusam.