Kapteinis bij sapratis un deva zīmi sekot viņam. Mēs atgriezāmies atpakaļ kuģī. Skafandru novilcis, es iegāju pie viņa salonā.
— Aronaksa kungs, — viņš teica, — mums jāizmēģina kāds ārkārtējs līdzeklis, citādi mēs tiksim iemūrēti te kā cementa lējumā.
— Tā tas ir, — es atbildēju. — Bet kas te būtu darāms?
— Ak! — viņš atsaucās. — Ja mans «Nautils» spētu izturēt visstiprāko spiedienu!
— Nu, un tad? — es vaicāju, nesapratis, ko īsti domā kapteinis.
— Vai tad jūs nesaprotat, — viņš teica, — ka šī ūdens sasalšana nāk mums tikai par labu? Vai jūs nesaprotat, ka sasaldams tas salauzīs šos ledus slāņus tāpat, kā salauž viscietākos akmeņus? Vai neaptverat, ka tas var būt tieši mūsu glābējs, nevis iznīcinātājs?
— Jā, kapteiņa kungs, tas var būt. Bet, lai cik liela būtu «Nautila» izturība, tomēr tas neizturēs šo milzīgo spiedienu — ledus sienas to pārvērtīs tērauda plāksnītē.
—: To es zinu, profesora kungs. Mēs nedrīkstam paļauties uz dabas labvēlību, vienīgi tikai paši uz sevi. Mums jāturas pretī šai sasalšanai un jāaizkavē tā. Ne tikai sānu sienas jau sakļaujas, arī «Nautila» priekšējā un pakaļējā galā paliek ne vairāk par desmit pēdu brīva ūdens. Sasalstošais ūdens ieslēdz mūs no visām pusēm.
— Cik ilgi vēl rezervuāros mums pietiks gaisa elpošanai? — es vaicāju.
Kapteinis paskatījās man tieši acīs.
— Parīt, — viņš teica, — mūsu rezervuāri būs tukši!
Mani pārņēma auksti šermuļi. Bet vai tad par tādu atbildi bij ko brīnīties? 22. martā «Nautils» nonira dienvidpola brīvajos ūdeņos. Patlaban mums bij 26. marts. Tātad piecas dienas mēs jau bijām iztikuši ar saviem gaisa papildu krājumiem. Un pāri palikušais elpošanai derīgais gaiss jātaupa strādniekiem.
Bet kapteinis Nēmo pa to laiku stāvēja mierīgs, nekustīgs, dziļās pārdomās nogrimis. Redzams, viņam bij prātā kaut kas, ko viņš negribēja atzīt. Viņš pats atraidīja neatlaidīgo domu. Beidzot pāris vārdu paspruka viņam pār lūpām:
— Bet vārošs ūdens… — viņš nomurmināja.
— Vārošs ūdens? — es iesaucos.
— Jā, profesora kungs. Mēs esam ieslēgti samērā šaurā spraugā. Vai nebūtu iespējams, ka «Nautila» sūkņu ilgāku laiku izšļāktais verdošais ūdens paceļ temperatūru un aizkavē sasalšanas procesu?
— To vajadzētu izmēģināt, — es noteikti sacīju.
— Pamēģināsim, profesora kungs.
Ārpusē termometrs rādīja ne mazāk kā septiņus grādus zem nulles. Kapteinis Nēmo aizvadīja mani kambīzē, kur atradās destilējamie aparāti dzeramā ūdens piegādāšanai. Tos visus piepildīja, un elektrisko bateriju radīto karstumu laida ūdenscaurulēs. Jau pēc dažiem mirkļiem ūdens tur bij simt grādu karsts. No šejienes to novadīja tieši uz sūkņiem un tā vietā ieplūdināja jaunu. Bateriju attīstītais karstums bij tik liels, ka no jūras ieplūdušais aukstais ūdens, tikai aparātiem cauri iztecējis, nonāca sūkņos gluži verdošs.
Jau pēc trim stundām termometrs ārpusē rādīja vairs tikai seši grādi zem nulles. Viens grāds jau bij iegūts mūsu labā. Vēl pēc divām stundām aukstums bij tikai četri grādi.
— Tas iedarbojas! — es teicu, ilgāku laiku rūpīgi novērojis mēģinājuma sekas.
— Domāju gan, — kapteinis atbildēja. — Saspiesti mēs vairs netiksim. Tagad mums tikai vēl jābaidās noslāpt.
Nakti temperatūra bij pacēlusies grādu zem nulles. Augstāk to dabūt ar karsta ūdens sūknēšanu nebij iespē
jams. Bet, tā kā jūras ūdens sasalst tikai divu grādu lielā aukstumā, tad es biju pārliecināts, ka iesalšanas briesmas mums vairs nedraud.
Nākošajā rītā, 27. martā, ledus gabalā bij jau izcirsts sešus metrus dziļš iedobums. Tikai četri metri vēl bij jāpieveic. Tātad darbs četrdesmit astoņām stundām! «Nautila» iekšējās telpās gaisu atjaunot nebij iespējams. Tāpēc šodien mūsu stāvoklis bij kļuvis vēl kritiskāks.
Mani nomāca neatvairāma smaguma sajūta. Ap trim pēcpusdienā bailes pieauga visaugstākajā mērā. Es žāvājos, kamēr vai žokļi izmežģī jās. Plaušās ķerstīja elpošanai nepieciešamo vielu, kas aizvien samazinājās. Man uzmācās garīgs stulbums. Biju kļuvis gandrīz pilnīgi bez spēka un apziņas. Gluži tāpat nomocīts, mans krietnais Konsels ne mirkli nepameta mani vienu. Manu roku satvēris, viņš raudzīja mani mierināt, es dzirdēju viņu čukstam:
— Ak, kaut es varētu iztikt bez elpošanas, lai profesora kungam atliktu vairāk gaisa!
Man asaras saskrēja acīs, dzirdot viņu tā runājam.
Tā kā kuģa iekšienē uzturēties gandrīz vairs nebij iespējams, mēs ar jo lielāku prieku ģērbām mugurā skafandrus un savukārt stājāmies darbā. Kapļi skanēja, cietajā ledus blīvā atsizdamies. Rokas nokusa, delnas bij tulznu pilnas, bet ko gan nozīmēja šis nogurums un ievainojumi! Dzīvinošais gaiss ieplūda plaušās. Te bij iespējams elpot. Elpot!
Un tomēr neviens nepalika ilgāk par noteikto laiku šajā zemūdens darbā. Savu padarījis, ikkatrs atdeva dzīvi nošā gaisa rezervuāru slāpstošajam biedram. Kapteinis N|mo visiem rādīja priekšzīmi un pats pirmais padevās šai bargajai disciplīnai. Noteiktā laikā viņš nodeva aparātu biedram un pats atgriezās kuģa sasmakušajās telpās — kā allaž mierīgs, bez uztraukuma, ne par ko nesūdzēdamies.
Šodien darbs veicās daudz straujāk kā citkārt. Tikai divi metri vēl bij izlaužami ledus kārtā. Tikai divi metri mūs šķīra no brīva ūdens. Bet arī rezervuāros gandrīz nemaz vairs nebij gaisa. Pēdējās paliekas jātaupa strādniekiem. Neviena atoma vairs nepalika pašam «Nautilam». Kad es atgriezos uz klāja, jutos gandrīz vai bez elpas. Kāda nakts! Es to nespēju attēlot. Šādas ciešanas nav aprakstāmas. Rīta pusē elpa pavisam aizrāvās. Galva sāpēja un reiba. Biedri izcieta tādas pašas mokas. Daži matroži jau gārdza.