Šajā sestajā mūsu cietumniecības dienā kapteinis Nēmo — nemierā ar kapļu un lāpstu pārāk lēno darbu — bij nodomājis ielauzt to ledus kārtu, kura mūs vēl šķīra rio brīvā ūdens. Šis cilvēks bij saglabājis visu savu aukstasinību un enerģiju. Ar morāliskas gribas spēku viņš pārmāca fiziskās ciešanas. Viņš domāja, viņš kombinēja un rīkojās.
Pēc viņa rīkojuma kuģis tika galīgi iztukšots, proti, samazināts tā parastais svars, tā ka tas pacēlās augšup no apakšējā ledus slāņa. Paceļoties to novirzīja tieši pretim mūsu izcirstajam ledus gabalam kuģa apjoma lielumā. Tad, rezervuārus atkal ar ūdeni pieplūdinājis, «Nautils» no jauna laidās lejup iedobumā.
Tajā brīdī visi kuģa ļaudis bij atgriezušies kuģa iekšienē un durvis divkārši noslēgtas. «Nautila» dibens atsitās pret metru biezo un tūkstoš vietās caururbto ledus klāju.
Visi rezervuāru krāni bij attaisīti vaļā, tajos ieplūda simt kubikmetru ūdens, pavairodami «Nautila» svaru par simt tūkstoš kilogramiem.
Mēs gaidījām, mēs klausījāmies, aizmirsuši savas ciešanas, vienmēr vēl cerēdami. Mūsu dzīvības glābiņš bij atkarīgs no šā beidzamā mēģinājuma.
Par spīti rūkoņai galvā, es tomēr sadzirdu krāks toņu zem «Nautila» korpusa. Kuģis grima lejup. Ledus lūza ar tādu troksni, it kā plēstu papīru. «Nautils» slīga arvien uz leju.
— Mēs braucam cauri! — Konsels čukstēja man ausī.
Es nespēju atbildēt, tikai satvēru viņa roku. Instinktīvi spiedu to.
Pēkšņi, sava milzīgā pārsvara rauts, «Nautils» kā svina bumba nogrima dzīlē, it kā kad tur būtu tukšs izplatījums!
Tūliņ pēc tam visi elektriskie sūkņi sāka darboties un iztukšot ūdens rezervuārus. Dažus acumirkļus vēlāk mēs jau vairs negrimām dziļāk. Manometrs rādīja, ka ceļamies augšup. Skrūve griezās ar tādu sparu, ka viss kuģa korpuss drebēja līdz pēdējai bultai, — mēs traucāmies ziemeļu virzienā.
Bet cik ilgi turpināsies šis brauciens zem ledus sablīvējuma, kamēr izkļūsim brīvā ūdens klajā? Varbūt vēl veselu dienu! Tik ilgi es vairs neizturēšu.
Es cīnījos pēc elpas.
Pusguļus atzvēlies uz Čllvana bibliotēkas istabā, es "cīnījos pēc elpas. Seja man bij violeta, lūpas baltas un spēki galīgi izsīkuši. Nekā es vairs neredzēju un nedzirdēju. Katra laika sajūta bij izzudusi no apziņas. Neviens muskulis vairs neparaustījās. Es nevaru pateikt, cik stundu tā aizritēja. Bet agonijas pazīmes es tomēr samanīju. Sapratu, ka tuvojas nāve…
Piepeši es atjēdzos. Svaiga gaisa šalts bij ieplūdusi man plaušās. Vai mēs bijām izniruši virs ūdens? Vai izbraukuši cauri ledus sablīvējumam?
Nē! Tikai mani uzticamie draugi — Konsels ar Nedu Lendu upurēja sevi, lai glābtu mani. Kādā aparātā vēl bij atlicis mazliet gaisa. Paši slāpdami, viņi to nebij izlietojuši, bet dāvāja man pilienu pēc piliena. Kad es mēģināju atgrūst aparātu, viņi saturēja manas rokas, un tā es bridi elpoju ar neizsakāmu patiku.
Es pavēros pulkstenī. Tas rādīja vienpadsmit pirms pusdienas. Tātad bij jau 28. marts. «Nautils» brauca drausmīgi ātri — četrdesmit jūdzes stundā. Viņš it kā lidoja pa ūdeni.
Kur gan bij kapteinis Nēmo? Vai arī viņš kaut kur pakritis? Vai viņa matroži nebij tāpat beigti?
Manometrs rādīja, ka mēs atrodamies tikai divdesmit pēdu zem ūdens līmeņa. Vienīgi plāna ledus kārta mūs vēl šķīra no brīva gaisa. Vai tiešām šo ledu nesalauzīs? Vismaz «Nautils» to mēģinās! Es tiešām samanīju, ka kuģis sagriežas ar pakaļējo galu uz leju un durkli augšup. Maza ūdens ieplūdinājuma rezervuāros pietika, lai izmainītu tā līdzsvaru. Tad, varenās skrūves dzīts, «Nautils» kā briesmīga lauzēja mašīna šāvās augšup pret ledus pārklāju. Pamazām tas dragāja ledu, atkāpās un atkal no visa spēka metās uz priekšu, līdz beidzot ar visu svaru ārkārtīgi spēcīgā triecienā izlauzās cauri un iznira virs ūdens.
Lūkas tika atvērtas, labāk sakot — atrautas, svaigs gaiss sāka ieplūst visās «Nautila» iekšējās telpās.
XVII
NO HORNA RAGA LlDZ AMAZONEI
Neatminos, kā es biju izkļuvis uz klāja. Varbūt kanādietis bij mani tur uznesis. Bet es elpoju, es riju spirgto jūras gaisu. Abi mani biedri turpat līdzās tāpat dzēra
Es elpoju, es riju spirgto Jūras gaisu.
dzīvinošo jūras elpu. Nelaimīgie, kas ilgu laiku cietuši izsalkumu, vispār nedrīkst kāri mesties uz pirmo pagadījušos ēdienu. Turpretim mums nevajadzēja atturēties, pilnu krūti mēs ieelpojām šo svaigo jūras vēja atpūsto gaisu un gandrīz vai noreibām no tīksmīgās baudas.
— Ak! — Konsels iesaucās. — Cik skābeklis tomēr ir patīkams! Profesora kungs lai nemaz nekautrējas ieelpot papilnam. Tagad jau te pietiks visiem.
Neds Lends nesacīja nekā, bet plātīja muti tā, ka pat haizivs nobītos. Un kādiem malkiem viņš elpoja! Viņš «rāva iekšā» gaisu kā krāsns, spēcīgi kuroties.
Drīz vien atjaunojās arī mūsu spēki, un, kad es sāku palūkoties apkārt, uz klāja, izņemot mūs, neviena vairs nebij. Neviena no kuģa ļaudīm. Arī kapteiņa Nēmo ne. Savādajiem «Nautila» matrožiem laikam pietika tā gaisa, kas ieplūda kuģa iekšienē. Neviens no tiem nebij iznācis paelpot uz brīvā klāja.
Pirmie vārdi, ko es dabūju pār lūpām, bij pateicība maniem biedriem. Neds Lends un Konsels bij izglābuši man dzīvību, kad sākās agonija. Vissirsnīgākā pateicība nevarēja atalgot viņu uzupurēšanos.