— Diezgan, profesora kungs, — Neds Lends atsaucās, — par to nav vērts runāt! Kāds tad mums tur nopelns? Nekāds! Vienkāršs aritmētisks jautājums. Jūsu dzīvība vairāk vērta nekā mūsējās. Tāpēc tā arī bij jāglābj.
— Nē, Ned, — es atbildēju. — Vairāk vērta tā nav. Nekas nav vērtīgāks par labu un augstsirdīgu cilvēku, un jūs tāds esat!
— Būs jau labi! — kanādietis atbildēja apmulsis.
— Un tu, Konsel, arī dabūji krietni vien ciest.
— Ne pārāk daudz. Taisnību sakot, profesora kungs, man pietrūka pāra malku tīra gaisa, bet man liekas, ari pie tā es varētu pierast. Bez tam es redzēju, ka profesora kungs zaudē samaņu, un tad man pārgāja kāre pašam elpot. Tas, kā teic, mani pavisam…
Sakaunējies Konsels nenobeidza savu teikumu.
— Mīļie draugi! — es iesaucos aizkustināts. — Uz visiem laikiem mēs esam vienoti savā starpā, un jums ir pilnīga tiesība mani…
— Es šo tiesību ari gribu izmantot, — kanādietis ieminējās.
— Kā tā? — Konsels ievaicājās.
— Jā, — Neds Lends turpināja, — tiesību ņemt jūs līdzi, kad reiz pametīšu šo velnišķīgo «Nautilu».
— Starp citu, — Konseis vaicāja, — vai mēs arī braucam labvēlīgā virzienā?
— Jā, — es atbildēju, — mēs braucam saulei pretī, bet šeit saule ir ziemeļu pusē.
— Bez šaubām, — Neds Lends piezīmēja, — bet vēl vajadzētu uzzināt, vai mēs esam Klusajā okeānā vai Atlantijas okeānā, apkuģojamā vai tuksnešainā jūrā.
Uz to atbildēt es nevarēju un baidījos, ka kapteinis Nēmo atkal aizved mūs tajā plašajā okeānā, kurš apskalo Āzijas un Amerikas krastus. Viņš nobeidza savu pasaules apceļojumu un vadīja «Nautilu» atpakaļ uz to jūru, kur tas varēja būt visneatkarīgākais. Bet, ja nu mēs atgriežamies Klusajā okeānā, tālu prom no visām apdzīvotām zemēm, kas tad notiks ar Neda Lenda plāniem?
Mazliet vēlāk mēs jau tikām skaidrībā par šo svarīgo jautājumu. «Nautils» brauca ātri. Polārajam lokam drīz vien bijām pāri un turējām kursu uz Horna ragu. 31. * martā pulksten astoņos vakarā mēs bijām iepretim Amerikas lejasgalam.
Visas mūsu līdzšinējās ciešanas bij aizmirstas. Pamazām izgaisa atmiņas par ledus ieslodzījumā pavadītajām dienām. Tagad mēs domājām tikai par nākotni. Kapteinis Nēmo vairs nerādījās ne salonā, ne uz klāja. Viņa palīgs katru dienu taisīja atzīmes pusložu kartē, un no tām es skaidri redzēju «Nautila» kursu. Šovakar es pārliecinājos ar lielu patiku, ka mēs braucam uz ziemeļiem pa Atlantijas okeānu.
Arī kanādietim un Konselam es pastāstīju savus novērojumus.
•— Laba ziņa, — kanādietis teica, — bet uz kurieni īsti «Nautils» dodas?
— To es nevaru pateikt, Ned.
— Var būt, ka pēc dienvidpola kapteinis mēģinās aizsniegt arī vēl ziemeļpolu un atgriezties Klusajā okeānā pa slaveno ziemeļrietumu jūras ceļu.
— Par to nevarētu šaubīties, — Konsels piebilda.
— Tā ir viņa darīšana, — kanādietis sacīja. — Tikai mēs viņu gan vairs turp nepavadīsim.
— Lai nu kā, — Konsels piebilda, — bet šis kapteinis Nēmo ir ievērojams cilvēks, un mums nav ko nožēlot, ka esam ar viņu iepazinušies.
— It sevišķi Kad būsim tikuši no viņa vaļā, «— Neds Lends piebilda.
1. aprīli, kad «Nautils» īsi pirms pusdienas pacēlās virs ūdens, mēs rietumu pusē saskatījām sauszemi. Tā bij Ugunszeme, ko pirmie pasaules apceļotāji tā nosaukuši pēc daudzajām dūmu strūklām, kuras paceļas no iedzimto būdām. Šī Ugunszeme ir plašs salu kopums — ap trīsdesmit ljē garumā un divdesmit četras platumā, starp 53° un 56° dienvidu platuma un 67° 50' un 77° 15' rietumu garuma. Pats krasts man likās zems, bet tālumā redzēju paceļamies augstus kalnus. Man pat šķita, ka saskatu Sarmjento virsotni, kura paceļas divi tūkstoši septiņdesmit metru pār jūras līmeni kā piramidāla klinšu masa ar visai smailu šķautni. Neds Lends man pastāstīja, ka pēc tā, vai smaile skaidri redzama vai tvaikos tīta, varot zināt, vai gaidāms labs vai slikts laiks.
Šajā acumirklī kalna smaile kļuva skaidri saredzama pret debess fonu. Tas vēstīja labu laiku, un tāds ari patiešām iestājās.
«Nautils» nonira zem ūdens, turējās tuvu pie krasta, bet tikai dažas jūdzes brauca gar to. Pa salona vaļējo logu es redzēju tos pašus milzīgos, liānām līdzīgos fuku- sus, kuru dažas pasugas biju jau novērojis polārajās jūrās, ar visām savām gludajām un lipīgajām skarām tie aizsniedza trīs simti metru lielu garumu; īstas virves īkšķa resnumā un ļoti stipri — tie dažkārt arī lietoti kuģu vajadzībām. Kāds cits augs, ko sauc par velpi, ar četru pēdu garām, koraļļu atkrišņu aplipušām lapām apklāja jūras dibenu. Tās noder par ligzdām un barību neskaitāmiem vēžveidīgiem dzīvniekiem un moluskiem, krabjiem un tintes zivīm.
Pa šo dzīvības pilno dibenu «Nautils» brauca ārkārtīgi ātri.
Šajos ūdeņos mūsu tīkli izzvejoja vairākas skaistas aļģes, sevišķi kādu fukusa pasugu, kurai saknēs mēdz ieķerties vislabākās austeres pasaulē. Zosis un pīles desmitiem metās uz «Nautila» klāja un tūliņ nokļuva mūsu pārtikas krājumos. No zivīm es it sevišķi novēroju kaula zivis, grunduļu dzimtas, divus decimetrus garas, ar balsnējiem un dzelteniem raibumiem.
Bez tam vēl te bij sastopamas neskaitāmas medūzas un vienīgi Malvinu salu ūdeņos atrodamās skaistās hrizaoras. Dažas no tām bij pusapaļa, gludena saulssarga veidā
ar divpadsmit vienādām, galos izmargotām svītrām, citas atkal līdzīgas kurvjiem, no kuriem graciozi liecās laukā platas lapas un gari, sarkani zariņi. Tās peldēja, airēdamās ar savām četrām lapveidīgām lāpstiņām, kamēr maigo tausteklīšu pušķis plīvoja viļņos. Es ļoti vēlējos uzglabāt dažus no šiem skaistajiem zoofītiem, bet tie jau nav nekas vairāk kā mākonīši, kā ēnas, kā vienkārša parādība, kura savīst un izkūst ārpus savas ūdens dzimtenes.