Выбрать главу

Kad Malvinu salu pēdējie augstumi bij nozuduši aiz apvāršņa, «Nautils» ienira aptuveni divdesmit līdz div­desmit pieci metri dziļi un brauca gar Dienvidamerikas krastu. Kapteinis Nēmo nerādījās.

Līdz 3. aprīlim mēs gan virs, gan zem ūdens turējāmies Patagonijas krastu tuvumā. «Nautils» aizbrauca garām Laplatas grīvas platajam līcim un 4. aprīlī atradās klajā jūrā ap piecdesmit jūdžu no Urugvajas krasta. Kuģis tu­rējās virzienā uz ziemeļiem un slaidos lokos lieca apkārt Dienvidamerikas krastu izrobojumiem. No ceļa sākuma Ja­pānas jūrā mēs bijām jau nobraukuši pavisam sešpadsmit tūkstoši ljē.

Ap vienpadsmitiem rītā mēs pārbraucām pāri Mežāža tropam uz trīsdesmit septītā meridiāna un aizsniedzām Frio ragu. Nedam Lendam par lielām sirdssāpēm, kapteinis Nēmo vairījās no Brazīlijas apdzīvotajiem krastiem un reibinošā ātrumā brauca tiem garām.

Tādā ātrumā braucām vairākas dienas un 9. aprīļa va­karā atradāmies pret Sanroka ragu Dienvidamerikas vistā­lākajā austrumu daļā. Tur «Nautils» atkal attālinājās no krasta un aizsniedza lielāku dziļumu tajā zemūdens ielejā, kura izveidojusies starp šo ragu un Sjerraleones kalniem Āfrikas piekrastē. Šī ieleja uz Antiļu salu platuma sada­lās divās joslās un ziemeļos nobeidzas ar milzīgu, deviņi tūkstoši metru dziļu ieplaku. Ap šo . vietu līdz pat maza­jām Antiļu salām okeāna ģeoloģiskais griezums rāda seši kilometri augstu klinšu krauju, bet pretim Zaļā raga sa­lām — otru ne mazāk ievērojamu sienu, kura tādā kārtā ieslēdz visu nogrimušo Atlantīdas kontinentu. Šīs bezgala plašās ielejas dibenā slejas vairāki kalni, kas piešķir se­višķi krāšņu izskatu šai zemūdens pasaulei. Es to visu uz­zināju no «Nautila» bibliotēkā atrodamām, laikam gan kapteiņa Nēmo paša rokas zīmētām un personiskām va­jadzībām lietojamām kartēm.

Divas dienas no vietas «Nautils», ar savu slīpo plātņu palīdzību nolaidies dziļumā, visādos augstumos un dažādos virzienos apbraukāja šos plašos un tuksnešainos ūdens klajumus. Bet 11. aprīlī tas piepeši atkal pacēlās un mēs no jauna ieraudzījām zemi pie Amazones grīvas platā līča; šī upe ir tik milzīga, ka jūras ūdens no tās daudzu jūdžu lielā apgabalā kļūst salds.

Mēs pārbraucām pāri ekvatoram; divdesmit jūdžu uz rietumiem no mums palika franču kolonija Gvajāna, kur mēs viegli būtu atraduši patvērumu. Bet plosījās stipra vētra, augstu sitās niknas bangas, un ar vienkāršu lai­viņu nebij ko domāt doties tajās. Bez šaubām, arī Neds Lends to saprata, jo par bēgšanu nerunāja. Es no savas puses arī neieminējos ne vārda par viņa nodomiem, ne­gribēdams uzmudināt to uz mēģinājumu, kas, acīm redzot, nevarēja izdoties.

Kā atalgojumu par šo atteikšanos es guvu interesantus novērojumus. Divu dienu laikā, 11. un 12. aprīlī, «Nau­tils» palika virs ūdens un tā tīkli izzvejoja bagātīgu lomu ar neskaitāmiem zoofītiem, zivīm un rāpuļiem.

Dažus zoofītus bij norāvusi tīkla ķēde. Pa lielākajai daļai tās bij skaistās fiotalīnijas ar stāvām svītrām, sar­kaniem raibumiem un brīnišķi izplestiem tausteklīšiem, šim okeāna apvidum raksturīgās phyctalis protexta ar mazu cilindrisku ķermeni, vertikālām svītrām un sarka­niem punktiem, ķermenis nobeidzās ar brīnišķīgu taus­tekļu vainagu.

Te bij arī vairāk man līdz šim nepazīstamu zivju sugu. Vispievilcīgākā no skrimšļa zivīm — jūras nēģis, piecpa­dsmit collu garš, ar zaļganu galvu, violetām spurām, pe- lēkzilganu muguru, tumšbrūnu, sudraboti gaišplankumotu vēderu un zelta gredzentiņu ap acu zīlīti; šie pievilcīgie dzīvnieki droši vien te bij iepeldējuši no Amazones, jo dzīvo tikai saldūdeņos; ar tuberkulām nosētās rajas asiem purniem, tievu, garu asti un garu, robainu dzelksni; ne­lielas, pelēki balsnējas, metru garas haizivis ar vairākām rindām līku zobu; sarkanējas, pusmetru garas, trijstūrim līdzīgas lofijas, kurām krūšu spuras pieaugušas ar savā­dām plēvēm, tāpēc tās ari mazliet atgādina sikspārņus, bet ragveida dzeloņa dēļ pie nāsīm tās iesaukuši par jii- ras degunradžiem; vēl dažas balistu pasugas kirasavjenas, kuru raibie sāni zaigo košā zelta krāsā; gaiši violetās kap- riskas, to vizmainā krāsa ir līdzīga dūju kaklu krāsai.

Es varētu vēl pakavēties pie kaula zivīm, bet minēšu

Tai pašā acumirklī Konsels biļ atsviests atpakaļ.

tikai vienu, kuru Konsels ne bez iemesla vēl ilgi at­minējās.

Viens no mūsu tīkliem reiz izzvejoja sevišķas sugas raju, ārkārtīgi plakanu, bez astes — tā bij pilnīgi ripai līdzīga un svēra divdesmit kilogramus. Apakšā balta, mugurpusē iesarkana, ar lieliem, apaļiem, tumšziliem, melnu gredzenu apvilktiem lāsumiem; āda tai ļoti gluma, bet astes galā divžuburu spuras. Uz klāja izvilkta, tā kūlās un ar konvulsīvām kustībām lūkoja nokļūt atpakaļ ūdenī. Ar beidzamo lēcienu tas viņai arī būtu izdevies, ja Kon­sels, kas no tās neparko negribēja šķirties, nemestos uz to un, iekams es paspēju aizkavēt, nesagrābtu zivi ar abām rokām.

Bet tai pašā acumirklī viņš jau bij atsviests atpakaļ; ar gaisā izslietām kājām un paralizētu vienu auguma pusi viņš kliedza:

—   Profesora kungs! Profesora kungs! Nāciet palīgā!

Tā bij pirmā reize, kad šis krietnais puisis neuzrunāja mani kā trešo personu.

Mēs ar kanādieti pacēlām viņu un sākām spēcīgi ber­zēt; samaņu atguvis, mūžīgais klasificētājs nomurmināja aizlauztā balsī:

—   Skrimšļu zivju klase, nekustināmo žaunu apakšklase, klahiju nodaļa, raju dzimta, elektrisko raju ģints!

—   Jā, mīļais draugs, — es teicu, — elektriskā raja tev deva šo triecienu.

—   Lai profesora kungs nemaz nedomā, — Konsels at­trauca. — Gan es atriebšos tam nelieša kustonim.

—   Kādā veidā?

—   Es viņu apēdīšu.

Tas tai pašā vakarā arī tika izdarīts, bet vienīgi aiz atriebības, jo, vaļsirdīgi sakot, gaļa bij stipri cieta.