Nelaimīgais Konsels bij pieskāries visbīstamākajai elektriskajai zivij — kumanai. Šis dīvainais dzīvnieks tik labā vadītājā elementā kā ūdens citas zivis nogalina vairāk metru lielā atstatumā: tik liels elektrības spēks iemīt viņa augumā, kura virspuse ir divdesmit septiņas kvad- rātpēdas liela.
12. aprīlī «Nautils» piebrauca tuvāk Nīderlandes Gva- jānai iepretim Maronas ietekai. Tur brālīgi dzīvoja vairāki lamantīnu bari. Tie bij manoti, kas, tāpat kā dugongi un jūras govis, pieder sirēnu dzimtai. Šie skaistie, rāmie
Tur brālīgi dzīvoja vairāki lamantīnu bari,
un nekustīgie dzīvnieki ir seši līdz septiņi metri gari un sver ap četri tūkstoši kilogramu.
Tai pašā dienā arī izdevīga zveja šajos dzīvnieku bagātajos ūdeņos stipri papildināja mūsu iztikas noliktavas. Tīklos bij ieķērušās vairākas zivis, kurām galva nobeidzās ar ovālu, gaļīgu plāksni. Tās bij zivis — piesūkļi, makreļu pasugas. Ovālā plāksne tām sastāv no kustīgām, šķērse- niskām skrimšļa sloksnītēm; zivs pēc patikas var izveidot starp sloksnītēm tukšumu un kā dēle piezīsties pie priekšmetiem.
Pēc pabeigtas zvejas «Nautils» piebrauca tuvāk krastam. Tur gulēja daudz bruņurupuču, izlaidušies virs ūdens. Tos sagūstīt ir visai grūti, jo no mazākā trokšņa tie uzmostas un harpūna viegli nelien cauri to biezajam bruņu kažokam. Bet nu mūsu zivis — piesūkļi izrādījās par vērtīgu un drošu medību palīgu. Šis dzīvnieks ir kā dzīva makšķere, par ko nopriecātos katrs makšķernieks, kas parasti rīkojas ar auklu un āķi.
«Nautila» matroži uzmauca šīm zivīm astē gredzenu — pietiekami lielu, lai netraucētu viņu kustības, bet pie gredzena piesēja kuģa malai piestiprinātu garu auklu.
Jūrā iemestas, zivis — piesūkļi tūliņ ķērās pie sava amata, metās uz bruņurupučiem un piesūcās tiem tik cieši, ka zivis drīzāk varēja pārplēst nekā atraut nost. Tad zivis uzvilka atpakaļ uz kuģa un tām līdzi arī bruņurupučus, kuriem tās bij pieķērušās.
Tādā kārtā izvilka vairākus metrus platus un divi simti kilogramus smagus kakuanus. Tie ir bruņurupuči, pārklāti ar lielām, caurspīdīgām bruņām, ar baltiem un dzelteniem lāsumiem izraibotām, ļoti vērtīgām raga plāksnēm. Bez tam tie ievērojami arī no gastronomijas viedokļa, jo gaļa tiem tikpat garšīga kā parastajiem bruņurupučiem.
Ar šo zveju arī beidzās mūsu uzkavēšanās Amazones apkaimē — naktī «Nautils» atgriezās atpakaļ klajā jūrā.
XVIII
ASTONKĀJI
Vairāk dienu no vietas «Nautils» brauca prom no Ame1 ' rikas krastiem. Acīm redzot^tas vairījās iegriezties Meksikas līcī un Antiļu jūrā. Ūdens zem kuģa tur arī netrūktu, jo jūra šajā apvidū ir caurmērā tūkstoš astoņi simti metru dziļa, bet, kā likās, kapteinim Nēmo nebij pa prātam šie salām piebārstītie un daudzu tvaikoņu šķērsotie ūdeņi.
16. aprīlī mēs trīsdesmit jūdžu attālumā ieraudzījām Martinikas un Gvadelupas salas. īsu brīdi es varēju saskatīt to kalnu augstās šķautnes.
Kanādietis atkal likās ārkārtīgi neapmierināts, jo bij rēķinājis Meksikas līcī mēģināt bēgšanu, lai vai nu sasniegtu kādu krastu, vai sastaptu kādu no tiem daudzajiem kabotāžas kuģiem, kuri te braukāja no vienas salas uz otru. Bēgšana tur bij visai iespējama, ja Nedam Len- dam izdotos bez kapteiņa Nēmo ziņas piesavināties laivu. Bet klajā okeānā par to vairs nebij ko domāt.
Kanādietim, Konselam un man bij garāka saruna par šo jautājumu. Jau sešus mēnešus mēs bijām «Nautila» gūstekņi, nobraukuši septiņpadsmit tūkstoš ljē, un, pēc Neda Lenda domām, nebij ne mazākās cerības, ka ceļojums kādreiz beigsies. Viņš man ieteica priekšlikumu, ko es gan nebiju gaidījis. Uzstādīt kapteinim Nēmo jautājumu: vai viņš uz visiem laikiem domā paturēt mūs uz kuģa?
No tādas uzstāšanās es baidījos. Pēc mana ieskata, tai nebūtu nekāda panākuma. Uz kapteini Nēmo cerēt mums nebij ne mazākā iemesla, bet jāpaļaujas vienīgi pašiem uz sevi. Turklāt jau kopš kāda laika šis cilvēks bij kļuvis drūmāks, atturīgāks un sevī noslēdzies. Likās, viņš no manis izvairās. Tikai pēc lieliem starplaikiem man izdevās viņu sastapt. Citkārt viņš bieži vien rādīja un paskaidroja man zemūdens brīnumus, tagad viņš bij mani pilnīgi pametis vienu saviem pētījumiem un salonā vairs nerādījās.
Kāda pārvērtība viņā gan bij notikusi? Aiz kādiem cēloņiem? Es nekādas vainas neapzinājos. Varbūt mūsu klātbūtne uz kuģa viņam bij nepatīkama? Es tomēr necerēju, ka šis cilvēks gribētu atlaist mūs brīvībā.
Es lūdzu Nedam Lendam atļaut man pārdomāt, iekams to daru. Ja sarunai nebūtu rezultātu, tā tikai radītu vēl lielākas aizdomas, padarītu mūsu stāvokli vēl ļaunāku un galīgi izjauktu kanādieša projektus. Jāpiezīmē, ka niļims nebij nekāda iemesla sūroties par savu veselības stāvokli. Ja atskaita pārdzīvojumu dienvidpola ledus sablīvējumā, mums visiem trim te allaž bij klājies visai labi. Veselīgā pārtika, sāļainais jūras gaiss, kārtīgā dzīve un vienādā temperatūra pasargāja mūs no katras slimības. Es pilnīgi sapratu, ka šāda dzīve varēja valdzināt kapteini Nēmo, cilvēku, kuru nemocīja ilgas pēc sauszemes dzīves, kurš varēja darīt, kas viņam iepatikās, un doties, kurp vien iedomāja, kuram bij tikai viņam vienam zināmi nolūki un mērķis. Bet mēs taču nebijām pārtraukuši sakarus ar cilvēci. Es nebūt negribēju, lai līdz ar mani aiziet neziņā arī mani jaunie un svarīgie pētījumi. Tagad man bij tiesība rakstīt īstu grāmatu par jūru, un es vēlējos, lai šī grāmata agrāk vai vēlāk ierauga dienas gaismu.