Nupat te Antiļu jūrā, desmit metru zem ūdens līmeņa, — kādus interesantus novērojumus pa salona iluminatoru es varēju pievienot savām ikdienas atzīmēm! Starp citiem zoofītiem tur bija arī sifonofovas fizālijas, kas pazīstamas ar nosaukumu «portugāļu kuģītis» un ir iegarena pūšļa izskatā ar perlamutra krāsu plaiksnījumiem; tās peld, pacēlušas vējā savu plēves buru, bet zilganos taustekļus kā zīda pavedienus noka- rina ūdenī; pēc izskata skaistās medūzas, bet kodīga šķidruma pilnas, dzeļošas kā nātres, kad tām ar roku pieskaras. No zivīm milzīgās, desmit pēdu garās un divi simti kilogramu smagās skrimšļa zivis — rajas ar trijstūrainām krūšu spurām, izliektu muguru un acīm pašā smailās galvas galā; kā bojā gājušu kuģu paliekas tās klīda pa ūdeni un reizēm kā cieši slēdzami aizvirtņi pielipa mūsu iluminatoru stiklam.
Šeit bij Amerikas balistas, kurām daba piešķīrusi tikai divas krāsas — baltu un melnu, iegarenās un gaļīgās makreles ar izdobtiem žokļiem, sešpadsmit decimetru garās albakoru pasugas skumbrijas ar īsiem un asiem zobiem, pārklātas ar sīkām zvīņām. Tālāk veseliem bariem peldēja surmuletas, greznotas ar zeltotām svītrām no galvas līdz astei, kustinādamas savas mirdzošās spuras. Beidzot — kā cēlas sinjoras Veronēzes gleznās gar mūsu acīm aizslīda dzeltenās koraļļu zivis, rotātas ar smaragda lentītēm un it kā ieģērbtas samtā un zīdā; adatainās jūras karūsas izklīda uz visām pusēm, kustinādamas savas žiglās krūšu spuras; sarkanās mulles ar savām spēcīgajām spurām it kā pļāva ūdeni, bet sudrabotās mēness zivis, sava nosaukuma cienīgas, peldēja pret ūdens apvārsni gluži kā zaigainas mēness atspulgas.
20. aprīlī mēs bijām pacēlušies ap tūkstoš pieci simti metru augstāk. Tuvākā cietzeme te bij Bahamas salu ar- hipelāgs, kas gluži kā laukakmeņi iznira no ūdens. Tur slējās augšup zemūdens klintis un stāvās noberztu akmeņu sienas uz platiem pamatiem, bet pa starpām rēgojās melnas alas, līdz kuru dibenam pat mūsu elektriskās ugunis nesniedza. Šīs klintis bij apaugušas ar lielām zālēm — milzīgām laminārijām un fukusiem, īstiem titānu valstības augiem.
Par šiem milzu augiem pārrunādami, mēs ar Nedu Lendu un Konselu, dabiski, atminējāmies arī milzīgos jūras dzīvniekus. Daži no tiem itin kā radīti citiem par barību. Taču patlaban pa «Nautila» iluminatoru es saskatīju tikai posmkājus, garkājainās lambras, violetos krabjus un Antiļu jūrai raksturīgos klio.
Bij tā ap pulksten vienpadsmitiem, kad Neds Lends man norādīja uz kādu drausmīgu ņudzoņu lielo augu mudžeklī.
— Nu jā, — es teicu, — tur ir īstas astoņkāju mītnes, es nebrīnītos, ja dabūtu redzēt dažus no šiem briesmoņiem.
— Ko? — Konsels atsaucās. — Vienkāršos galvkāju klases kalmārus?
— Nē, — es atbildēju, — lielos astoņkājus. Draugs Neds laikam būs maldījies, jo es nekā neredzu.
— Tas būtu gan žēl, — Konsels piebilda. — Es labprāt gribētu redzēt savām acīm kādu no tiem astoņkājiem, par kuriem tik daudz stāstīts un kuri veselus kuģus ieraujot bezdibenī. Šos dzīvniekus sauc par krak…
— Krāks un diezgan, — kanādietis ironiski pārtrauca.
— Krakeniem, — uzsvēra Konsels, nobeigdams aizsākto vārdu un nepiegriezdams nekādu vērību biedra zobgalībām.
— Man to neviens nekad neiestāstīs, — Neds Lends tielējās, — ka tādi dzīvnieki vispār sastopami pasaulē.
— Kāpēc gan ne? — Konsels atsaucās. — Mēs taču noticējām profesora kunga vienradzim.
— Un kļūdījāmies, Konsel.
— Bez šaubām! Bet iespējams, ka citi tam tic vēl šodien.
— Tas var būt, — es piebildu Konselam. — Bet es gan esmu nolēmis tikai tād ticēt šim briesmonim, kad būšu vismaz vienu no tiem uzšķērdis savām paša rokām.
— Tātad, — Konsels taujāja, — profesora kungs netic milzu astoņkājiem?
— Kāds velns tad tiem tic? — kanādietis iesaucās.
— Daudzi cilvēki, draugs Ned.
— Zvejnieki ne. Varbūt zinātnieki!
— Atvainojiet, Ned. Zvejnieki un zinātnieki!
— Es jums apgalvoju, — Konsels teica, savilcis visnopietnāko seju, — ka pats personiski esmu redzējis lielu kuģi, ko tāds astoņkājis norauj jūras dibenā.
— Un jūs to redzējāt? — kanādietis vaicāja.
— Jā, Ned.
— Pats savām acīm?
— Pats savām acīm.
— Kur, ja atļaujat zināt?
— Senmalo, — Konsels nestomīdamies atbildēja.
— Ostā? — Neds Lends atkal ironiski taujāja.
— Nē, kādā baznīcā, — Konsels atteica.
— Baznīcā! — kanādietis iesaucās.
— Jā, draugs Ned. Tā bij kāda glezna, kur uzzīmēts tāds astoņkājis, par kādu mēs runājām.
— Jauki! — Neds Lends atsaucās smiedamies. — Kon- sela kungs vienkārši dzen jokus ar mani!
— Tomēr viņam ir taisnība, — es piemetināju. — Esmu dzirdējis stāstām par to gleznu. Bet sižets tai ņemts no kādas teikas, un jūs zināt, cik dabzinātnei vērtas tādas teikas. Bet, ja runā par nezvēriem, tad fantāzija tūliņ sāk rosīties. Ne tikai to runā, ka šie astoņkāji noraujot kuģus dibenā, bet Olafs Magnuss stāsta pat par jūdzi garu, vairāk salai nekā dzīvniekam līdzīgu galv- kāji. Un vēl stāsta, ka Nidarosas bīskaps reiz uzcēlis altāri uz milzīgas klints. Kad viņš dievkalpojumu beidzis, klints sākusi kustēties un aizgājusi atpakaļ jūrā. Tā neesot bijusi nekāda klints, bet astoņkājis. ^
— Un tas ir viss? — kanādietis jautāja.
— Nē, — es atbildēju. — Kāds cits bīskaps — Ber- genas Pontopidans savukārt stāsta par astoņkāji, uz kura muguras varējis manevrēt vesels kavalērijas pulks!
— Redzams, senlaiku bīskapi ir pratuši labi melot! — Neds Lends piezīmēja.
— Un, beidzot, senlaiku dabzinātnieki runā par nezvēriem, kuriem rīkle vesela jūras līča platumā un kuriem Gibraltāra jūras šaurums par mazu, lai izsprauktos cauri.
