Kapteinis sācis vajāt šo kustoni ai harpūnām un šauteņu šāviņiem.
— Nu, tas tik ir kustonitis! — kanādietis atkal atsaucās.
— Bet cik patiesības visos šajos nostāstos? — Konsels vaicāja.
— Necik, mīļie draugi, mazākais, tur ne, kur stāsts pārsniedz iespējamības robežas un izvēršas par pasaku vai leģendu. Tomēr nevar noliegt, ka stāstītāju fantāzijai vajag būt kaut kādam cēlonim, vismaz kādai ierosmei. Jāatzīst, ka ir ļoti lieli astoņkāji un kalmāri, lai arī mazāki par vaļiem. Aristotelis min kāda kalmāra lielumu piecas olektis, tas ir, ap trīs un desmitdaļu metra. Mūsu zvejnieki bieži dabū redzēt tādus, kuru garums pārsniedz metru un astoņdesmit centimetrus. Triestas un Monpeljē muzejos glabājas astoņkāja skeleti divu metru garumā. Pēc dabas pētnieku ziņām, sešas pēdas lielam dzīvniekam taustekļi ir divdesmit septiņas pēdas gari. Ar to jau vien pietiek, lai šis radījums izskatītos kā šausmīgs nezvērs.
— Vai viņus mūsu laikos arī vēl zvejo? — kanādietis jautāja.
— Ja arī nezvejo, tomēr jūrnieki viņus redz. Viens no maniem draugiem — kapteinis Pols Boss Havrā apgalvo vienu tādu milzīgi lielu nezvēru sastapis Indijas okeānā. Bet kāds atgadījums, kas pilnīgi pierāda šo gigantisko dzīvnieku eksistenci, noticis vēl nesen — 1861. gadā.
— Kas tas ir par gadījumu?
— Tas ir šāds: 1861. gadā ziemeļrietumos no Teneri- fas, apmēram uz tā paša platuma grāda, kur mēs patlaban atrodamies, kuģa «Alektons» ļaudis pamanījuši milzīgu kalmāru peldam ūdens virspusē. Kapteinis Bugē sācis vajāt šo kustoni ar harpūnām un šauteņu šāvieniem, bet bez kādām lielām sekmēm, jo lodes un harpūnas viņa mīkstajam ķermenim bez kādas atsites kā vienkāršam receklim skrējušas cauri. Pēc vairākkārtējiem veltiem mēģinājumiem kuģa ļaudīm beidzot izdevies apmest moluskam apkārt cilpu. Cilpa noslīdējusi līdz pat dzīvnieka astes spurām un tur aizķērusies. Tagad mēģinājuši nezvēru uzvilkt uz kuģa, bet viņa svars bijis tik liels, ka, virvei sastiepjoties, aste notrūkusi un astoņkājis bez šā greznuma pazudis ūdenī.
— Nu lūk, — Neds Lends sacīja. — Tas beidzot ir patiess fakts.
Tas bij milzīga lieluma kalmars.
— Neapšaubams fakts, mīļo Ned. Tāpēc arī ieteikts nosaukt to astoņkāji par «Bugē kalmāru».
— Un cik garš bijis tas kustonis? — Neds vaicāja.
— Varbūt apmēram seši metri? — ievaicājās Konsels, kurš, atkal pie iluminatora nostājies, vēroja zemūdens zālāja izdobumus.
— Tieši tā, — es atbildēju.
— Vai viņa galvai nebij astoņi taustekļi, kuri locījās pa ūdens virsu kā vesels čūsku midzenis?
— Pilnīgi pareizi.
— Vai viņam galvas virspusē novietotās acis nebij ārkārtīgi lielas?
— Jā gan, Konsel.
— Un vai viņa purns nebij līdzīgs papagaiļa knābim, bet tikai šausmīgam knābim?
— Jā, Konsel.
— Tātad, — Konsels mierīgi turpināja, — ja profesora kungam nekas nav pretī, te ir tas «Bugē kalmārs» vai vismaz kāds no viņa brāļiem.
Es pārsteigts pavēros Konselā. Neds Lends steidzās pie iluminatora.
— Cik šausmīgs kustonis! — viņš iesaucās.
Tad savukārt arī es piegāju palūkot un nevarēju apspiest riebumu. Manā acu priekšā ķepurojās briesmīgs nezvērs, seno teiku cienīgs radījums.
Tas bij milzīga lieluma kalmārs, ap astoņi metri garš. Ārkārtīgi ātri viņš ačgārniski tuvojās «Nautilam». Viņa milzīgās, nekustīgās acis glūnēja šurp. Tā astoņas rokas vai, labāk sakot, kājas pieaugušas tieši galvai, tāpēc šos dzīvniekus sauc arī par galvkājiem; tās bij divreiz garākas par viņa ķermeni un plīvoja kā fūrijas mati. Uz viņa taustekļu ārpuses bij skaidri saskatāmi divi simti piecdesmit pusapaļie piesūcekņu pauguri. Brīžiem šie piesūcekņi piespiedās «Nautila» iluminatoram un izspieda gaisu no savas iekšienes. Papagaiļa knābim līdzīgais raga purns atpletās un aizvērās vertikāli. Mēle, tāpat no raga vielas, ar vairākām asu zobu rindām, šaudījās laukā no mutes. Kāds izdzimtenis! Molusks ar putna knābi! Viņa vārpstveidīgais, vidū uzpūstais ķermenis ar visu gaļīgo masu varēja svērt savus divdesmit pieci tūkstoši kilogramus. Atkarībā no saniknojuma krāsa tam mainījās ārkārtīgi ātri — no zaļganpelēkas līdz sarkanbrūnai.
Par ko šis molusks tā niknojās? Bez šaubām, par «Nautilu», kurš bij bīstamāks nekā viņš pats un kuram viņa ar piesūcekņiem pārklātie taustekļi un zobi nekā nevarēja padarīt. Un tomēr — kādi apbrīnojami radījumi šie taustekļainie, kas apveltīti ar tādu lunkanību un spēku, jo viņiem ir trīs sirdis!
Gadījums mūs bij savedis kopā ar šo kalmāru, tāpēc es negribēju palaist izdevību izpētīt labi šādas sugas galvkāji. Es apspiedu bailes un, zīmuli paņēmis, sāku to attēlot uz papīra.
— Varbūt tas tiešām ir tas pats, ko gūstīja «Alek- tona» ļaudis? — Konsels ieminējās.
— Nē, tas nevar būt, — kanādietis sprieda, — tāpēc, ka šis ir vesels, bet tas otrais — bez astes.
— Tā vēl nav nekāda pazīme, — es teicu. — šim dzīvniekam taustekļi un aste var pieaugt no jauna. Septiņos gados «Bugē kalmāram» aste droši vien varēja atkal izveidoties visā pilnībā.
Vispār, — Neds Lends prātoja, — ja šis nav tas pats, tad vismaz viens no tiem.
Patiešām, aiz loga labajā pusē sāka salasīties arī citi astoņkāji. Es saskatīju septiņus gabalus. Tie barā pavadīja «Nautilu», un es varēju sadzirdēt viņu knābjus šņirkstam gar tērauda sienām. Labi, ka mēs bijām drošībā.
Es turpināju savu darbu. Šie nezvēri tik noteikti turējās mums līdzi, ka likās stāvam nekustīgi uz vietas, un es tos viegli varēju pamazinātā veidā nozīmēt pa iluminatoru. Starp citu, mēs arī nebraucām visai ātri.
Piepeši «Nautils» apstājās. Kāds trieciens sašūpoja to no viena gala līdz otram.