— Vai mēs esam uzskrējuši sēklī? — es vaicāju.
— Ja arī uzskrējuši, tad tomēr jau tikuši nost, — kanādietis atbildēja. — Mēs atkal braucam.
i Bez šaubām, «Nautils» virzījās gan uz priekšu, bet nebrauca vairs. Skrūves lāpstiņas vairs nekūla ūdeni. Pagāja kāds brīdis. Tad kapteinis Nēmo, sava palīga pavadīts, ienāca salonā
Es viņu jau ilgāku laiku nebiju redzējis, Viņš man likās drūms. Nekā mums neteicis, pat acu neuzmetis, viņš piegāja pie salona iluminatora, palūkojās astoņkājos un pateica dažus vārdus savam palīgam. Tas izgāja. Tūliņ iluminatoru aizvirtņi noslēdzās un pie griestiem iedegās uguns.
Es tuvojos kapteinim.
— Interesanta astoņkāju kolekcija, — es teicu omulīgā balsī, kādā amatieris runātu, pie kāda akvārija vitrīnas nostājies.
— Tiešām tā, dabzinātnieka kungs, — viņš atbildēja. — Un mēs sāksim ar viņiem cīņu krūti pret krūti.
Es skatījos kapteinī un domāju, ka esmu pārklausījies.
— Krūti pret krūti? — es pārvaicāju.
— Jā, profesora kungs. Skrūve ir apstājusies. Man liekas, kāds no šiem kalmāriem ar saviem raga žokļiem iesprūdis starp tās lāpstiņām. Tāpēc mēs arī vairs nevaram pabraukt.
— Un ko jūs tagad domājat darīt?
— Pacelties virs ūdens un iznīcināt visus šos riebekļus.
— Tas ir grūts uzdevums.
— Patiešām. Elektriskās lodes ir nespēcīgas pret šiem recekļainajiem ķermeņiem, jo tur tām nav pietiekama atspara, lai eksplodētu. Bet mēs uzbruksim viņiem ar cirvjiem..
— Un ar harpūnām, — kanādietis teica, — ja jūs pieņemat manu līdzdalību.
— Esmu ar mieru, meistar Lend.
— Mēs iesim līdzi, — es teicu. Un kopā ar kapteini Nēmo mēs devāmies uz galvenajām kāpnēm.
Tur jau kāds ducis ar cirvjiem apbruņotu vīru stāvēja uzbrukumam gatavi. Arī mēs ar Konselu paņēmām cirvjus. Neds Lends satvēra savu harpūnu.
«Nautils» jau bij izcēlies virs ūdens. Viens no matrožiem, trapa augšā stāvēdams, grieza vaļā atveramās lūkas skrūves. Bet, līdzko tās bij laukā, lūka pati ar milzīgu sparu atsitās vaļā, acīm redzot, kāda astoņkāja taustekļa piesūcekņu atrauta.
Un tūliņ arī viena no šīm garajām rokām kā čūska no- slīda trapa spraugā, bet kāds divdesmits citu locījās pa augšu. Ar vienu cirtienu kapteinis Nēmo nošķēla šo šaus-
Tūliņ ari viena no šīm garajām rokām noslīdu trapa spraugā.
mlgp taustekli, un tas raustīdamies novēlās zemē pa trapu.
Pa to laiku, kamēr mēs spiedāmies cits pēc cita, lai izkļūtu uz klāja, divas citas tādas pašas rokas, pa gaisu svilpdamas, nolaidās zemē, satvēra kapteinim Nēmo priekšā stāvošo matrozi un ar neatvairāmu spēku pacēla to gaisā.
Kapteinis Nēmo iekliedzās un metās laukā uz klāja. Mēs traucāmies viņam pakaļ.
Cik briesmīgs skats! Nelaimīgais, taustekļu piesūcekņu sagrābts, šūpojās gaisā. Viņš gārdza, viņš slāpa un kliedza: «Palīgā! Palīgā!» Šie franču valodā sauktie vārdi mani ārkārtīgi pārsteidza. Tātad uz kuģa bij viens mans tautietis, varbūt pat vairāk! Šis sirdi plosošais kliedziens man visū mūžu palicis atmiņā!
Nelaimīgais katrā ziņā bij pagalam. Kas varētu atsvabināt viņu no šā šausmīgā apkampiena? Tomēr kapteinis Nēmo bij piesteidzies astoņkājim un ar cirvja triecienu atšķēla tam vēl vienu taustekli. Viņa palīgs satrakots cīnījās pret citiem nezvēriem, kuri pa «Nautila» sienām rāpās augšup. Arī visi pārējie matroži cirta ar saviem cirvjiem. Kanādietis, Konsels un es tāpat ar saviem ieročiem skaldījām šīs gaļīgās masas. Nejauka muskusa smaka izplūda gaisā. Tas bij tik briesmīgi!
Vienu acumirkli man šķita, ka astoņkāja sažņaugto nelaimīgo tomēr izdosies atbrīvot. Septiņas no astoņām rokām bij jau nocirstas. Pēdējā raustīdamās kratīja savu upuri kā spalviņu gaisā. Bet tajā acumirklī, kad kapteinis Nēmo un viņa palīgs piesteidzās klāt, dzīvnieks izšļāca strūklu melna šķidruma, kas viņam bij glabājies vēderā atsevišķā maisā. Mēs vairs nekā nevarējām saredzēt. Kad melnais mākonis izklīda, kalmārs bij nozudis un līdz ar to maris nelaimīgais tautietis!
Kāds niknums mūs pārņēma pret šiem nezvēriem! Neviens vairs nerēķinājās ar sevi. Desmit vai divdesmit astoņkāju bij sarāpušies uz «Nautila» klāja un sienām. Mēs juku jukām jaucāmies pa šo sacirsto čūsku gabaliem, kuri raustījās uz klāja asiņu un melna šķidruma peļķēs. Ar katru cirtienu Neda Lenda harpūna trāpīja kalmāru pelēk- zaļganās acis un izšķaidīja tās. Bet tad manu drošo biedru pasvieda zemē kāda nezvēra taustekļi, no kuriem viņš nebij paguvis izvairīties. Kalmāra drausmīgais knābis bij pavērsts taisni pret Nedu Lendu. Katru acumirkli viņu
Astoņkājis kratīja savu upuri kā spalviņu gaisā.
varēja pāršķelt vidū pušu. Es metos viņam palīgā. Bet kapteinis Nēmo bij jau aizsteidzies man priekšā. Viņa cirvis pazuda starp pavērtajiem žokļiem, un, brīnišķā kārtā izglābies, kanādietis uzlēca kājās un visu savu harpūnu ietrieca nezvēram līdz pat viņa trim sirdīm.
— Es jums šo pakalpojumu biju parādā, — kapteinis Nēmo teica kanādietim.
Ne vārda neatbildēdams, Neds Lends palocījās.
Cīņa bij ilgusi stundas ceturksni. Uzvarētie nezvēri pēdīgi atkāpās un pazuda zem ūdens.
Pret bākas izdobumu atspiedies, asinīm nošķiests, kapteinis Nēmo stāvēja nekustēdamies un skatījās jūrā, kura bij aprijusi vienu no viņa biedriem. Lielas asaras viņam ritēja pār vaigiem.
XIX
GOLFA STRAUME
Šo šausmīgo piedzīvojumu 20. aprīlī neviens no mums mūžam neaizmirsīs. Es par to rakstīju stipri uztraukts, pēc tam pārlaboju un nolasīju priekšā Konselam un kanādietim. Viņi atzina rakstu par faktiski pareizu, bet attēlojumā nepietiekami spilgtu. Lai uzzīmētu šādu gleznu, nepieciešams tāds talants kā mūsu slavenajam dzejniekam — «Jūras arāju» autoram l .