Es jau-teicu, ka kapteinis Nēmo raudāja, jūrā lūkodamies. Viņa sāpes bij neizsakāmas. Šis jau bij otrs biedrs, ko viņš pazaudēja tajā laikā, kamēr mēs bijām uz kuģa. Un tik šausmīga nāve! Šis astoņkāja briesmīgo taustekļu nožņaugtais, dzelzs žokļu sašķaidītais draugs neatdusēsies blakus saviem biedriem zem klusajiem ūdeņiem koraļļu kapsētā.
Man sirdi plosīja cīņas brīdī dzirdētais nelaimīgā izmisuma kliedziens. Šis nabaga francūzis, ikdienas satiksmē aizmirsis savu dzimto valodu, atminējās to nāves brīdī pēdējam saucienam! Tātad starp šā kuģa ļaudīm, kuri, tāpat kā kapteinis Nēmo, bēga no cilvēku sabiedrības un ar sirdi un dvēseli bij tam padevīgi, bijis arī viens mans» tautietis! Vai viņš vienīgais bij Francijas pārstāvis šajā noslēpumainajā sabiedrībā, kura, acīm redzot, sastāvēja no dažādu tautību piederīgiem? Tā atkal bij viena no tām neatrisināmajām mīklām, kuras nemitīgi rosījās manā galvā.
Kapteinis Nēmo aizgāja uz savu kajīti, un es viņu ilgāku laiku nedabūju redzēt. Bet kādas sāpes viņš pārcieta, jo bij taču šā kuģa dvēsele un izjuta itin visus pārdzīvojumus! «Nautils» vairs neturējās noteiktā virzienā. Tas braukāja uz priekšu un atpakaļ un kā nedzīvs ķermenis šūpojās viļņos. Skrūve bij tagad brīva, tomēr tā tikpat kā netika darbināta. Kuģis brauca uz labu laimi. Viņš nejaudāja aiztikt prom no pēdējās cīņu vietas, nevarēja atstāt šo jūru, kura bij nolaupījusi vienu no viņa ļaudīm.
Tā pagāja desmit dienas. Tikai 1. maijā «Nautils» atsāka savu ceļu uz ziemeļiem un pabrauca garām Bahamas salām un jūras šaurumam. Mēs tagad braucām pa lielāko no visām jūras upēm, kurai pašai savi krasti, savas zivis un sava īpatnēja temperatūra. Es domāju Golfa straumi.
Tā patiešām vārda pilnā nozīmē ir upe, kura brīvi plūst pa Atlantijas okeānu un kuras ūdens nesajaucas ar okeāna ūdeņiem. Tā ir sāļā ūdens upe, vēl sāļāka nekā jūra, kas to ieslēdz. Tās vidējais dziļums ir trīs tūkstoši pēdu, vidējais platums — sešdesmit jūdžu. Dažos apvidos tās plūsma aizsniedz četrus kilometrus lielu ātrumu stundā. Golfa straumes ūdeņu masa ir nemainīga un pārsniedz visu pasaules upju ūdeņu kopumu.
Komandiera Mori atrastais Golfa straumes sākums vai, labāk sakot, vieta, no kuras tā iztek, atrodas Gaskoņas jeb Biskajas jūras līcī. Tur sāk sakopoties tās ūdeņi, sākumā vēl vāji tiklab krāsas, kā temperatūras ziņā. No turienes tā sāk tecēt uz dienvidiem, garām ekvatoriālās Āfrikas krastiem, sakarsē savus ūdeņus tropiskās saules svelmē, pārkļūst pāri visam Atlantijas okeānam, aizsniedz Sanroka ragu Brazīlijas krastā un tur sadalās divos zaros, no kuriem viens dodas uz Antiļu salu jūrām savākt tur vēl vairāk siltuma. Un tad Golfa straume, kuras uzdevums izlīdzināt atšķirību starp dažādu apvidu nevienādajām temperatūrām un sajaukt tropu ūdeņus ar ziemeļu ūdeņiem, iesāk savu līdzsvarotājas darbu. Meksikas jūras līcī sakarsēta, tā plūst gar Amerikas krastiem augšup, aizsniedz Ņūfaundlendu, tur, Dēvisa jūras šauruma aukstās straumes atspiesta, griežas atpakaļ pāri okeānam ieslīpā virzienā, plūzdama pa vienu no lielākajām ioksodromām Ap četrdesmit trešo platuma grādu tā atkal sadalās divos zaros: viens no tiem ziemeļaustrumu pasāta iespaidā atgriežas atpakaļ Biskajas jūras līcī un pie Azoru salām, bet otrs, apsildījis Īrijas un Norvēģijas krastus, aizplūst līdz pašai Špicbergenai, kur tā temperatūra nokrīt līdz četri grādi un tā ūdeņi rada no ledus brīvu jūru.
Pa šo okeāna upi «Nautils» patlaban brauca. Izkļuvuši no Bahamas jūras šauruma, četrpadsmit ljē plata un trīs simti piecdesmit metru dziļa — tā plūst ar astoņu kilometru lielu ātrumu stundā. Šis ātrums virzienā uz ziemeļiem nemitīgi samazinās, un var tikai vēlēties, lai šī likumība pastāvētu joprojām, jo, kā domājas novērojuši, līdz ar Golfa straumes ātrumu un virziena maiņu Eiropas klimats pārvērstos tādā mērā, ka sekas no tā nemaz nav aprēķināmas.
Ap pusdienas laiku mēs ar Konselu bijām uz klāja; es viņam pārstāstīju visus šos sīkumus par Golfa straumi. Stāstu nobeidzis, es uzaicināju viņu iebāzt roku ūdeni.
Konsels paklausīja un bij visai pārsteigts, nesajutis ne siltuma, ne aukstuma.
— Tas ceļas no tā, — es teicu, — ka Golfa straumes ūdeņi pēc izplūšanas no Meksikas jūras līča ir apmēram cilvēka asiņu siltumā. Golfa straume ir milzīgs apsildītā js aparāts, kas dod iespēju Eiropas krastiem plaukt mūžīgā zaļumā. Un, ja var ticēt Mori, tad, līdz pēdējam izmantojot tās siltumu, varētu izkausēt dzelzs upi Amazones vai Misūri lielumā.
Patlaban Golfa straumes ātrums bij divi metri divdesmit pieci centimetri sekundē. Šī straume tādā mērā atšķiras no apkārtējā okeāna, kas to ietver no abām pusēm, ka itin kā izceļas pāri tā aukstajiem ūdeņiem. Starp citu, tumša un ļoti bagāta ar sāļiem — tā ar savu koši zilo krāsu manāmi atšķiras no apkārtējiem zaļajiem ūdeņiem. Ūdensšķirtnes līnija novilkta tik asi, ka iepretim Karolīnu salām, tai pāri braucot, «Nautila» durklis jau šķēla Golfa straumes ūdeņus, kamēr tā skrūve vēl griezās okeānā.
Šī straume nesa sev līdzi veselu īpatnēju dzīvu būtņu pasauli. Argonauti, tāpat kā Vidusjūrā, te ceļoja veseliem pūļiem.
' Līnija, kas šķērso visus meridiānus vienā un tai pašā leņķī.