Vēl piebildīšu, ka naktīs Golfa straume, it sevišķi biežo negaisu laikā, laistījās tādā fosforiskā spožumā, kas varēja sacensties ar «Nautila» elektriskajām ugunīm.
8. maijā mēs atradāmies iepretim Haterasa ragam pie Ziemeļkarolīnas augstienēm. Golfa straumes platums tur ir septiņdesmit piecas jūdzes, bet dziļums — divi simti desmit metru. «Nautils» joprojām brauca uz labu laimi. Kuģis šķita pamests — bez jebkādas uzraudzības. Man bij jāatzīst, ka šādos apstākļos bēgšana ir iespējama. Apdzīvotajās krastmalās viscaur varējām atrast patvērumu. Jūrā nemitīgi braukāja tvaikoņi, kuri uztur satiksmi starp Ņujorku, Bostonu un Meksikas jūras līci, tāpat neskaitāmi mazi buru kuģi ar kabotāžas kravu uz dažādām Amerikas piekrastes vietām. Varējām cerēt, ka kāds no tiem mūs uzņems. Tātad apstākļi bij labvēlīgi, lai gan «Nautils» brauca trīsdesmit jūdžu attālu no Savienoto Valstu krastiem.
Bet pastāvēja kāds nejauks šķērslis, kas kavēja kanādieša nodomu. Laiks turējās ārkārtīgi nelāgs. Mēs tuvojāmies apvidiem, kur plosās Golfa straumes saceltās vētras, viesuļi un cikloni. Mēģināt pārbraukt bangojošu jūru niecīgā laiviņā nozīmēja tikpat kā tīši doties nāvē. Neds Lends to arī pats atzina. Viņš mēģināja apspiest savu niknumu, tomēr grima drūmā grūtsirdībā, no kuras tikai bēgšana varētu to izārstēt.
— Profesora kungs, — viņš man todien teica, — šitam te ir jādara gals. Es gribu tikt skaidrībā. Jūsu Nēmo virzās prom 110 sauszemes un dodas uz ziemeļiem. Bet es jums saku: man pietiek jau ar dienvidpolu, uz ziemeļpolu es nebraukšu līdzi.
— Ko lai dara, Ned, ja bēgšana patlaban nav iespējama?
— Es atkārtošu, ko jau reiz sacīju. Mums jāizrunājas ar kapteini. Jūs negribējāt nekā teikt toreiz, kad bijām jūsu zemes jūrās. Es runāšu tagad, kad esam manējās. Kad es iedomājos, ka pēc dažām dienām «Nautils» būs Jaun- skotijas tuvumā un pretim Ņūfaundlendai atrodas plats jūras līcis, bet šajā līci ietek Sv. Labrenča upe, mana upe, un pie šīs upes atrodas Kvebeka, mana dzimtā pilsēta, — kad visu to atminos, asins man no dusmām saskrien sejā un mati slejas stāvus. Jūs redzēsiet, profesora kungs, es vienkārši metīšos jūrā! Še es nepalikšu! Es slāpstu te nost! ■
Acīm redzot, kanādieša pacietībai bij beigas. Viņa spēcīgā daba nevarēja piemēroties tik ilgai gūstniecībai. Viņa seja diendienā novecojās arvien vairāk. Viņš kļuva arvien drūmāks. Es varēju labi iedomāties, ko viņš pārdzīvoja, jo arī mani pašu sāka mākt grūtsirdība. Gandrīz septiņi mēneši pagājuši, kopš mēs nebijām dabūjuši nevienas ziņas no sauszemes. Vēl vairāk — kapteiņa Nēmo ieslēgšanās, viņa klusēšana un pēc astoņkāju kaujas pārvērties raksturs, — tas viss dzīvi šeit vērta citādu, nekā tā bij sākumā. Man bij galīgi pazudusi pirmo dienu sajūsma. Vajadzēja būt flāmam kā Konselam, lai apmierinātos arī tādos apstākļos un tādā apvidū, kas domāts tikai vaļiem un citiem jūras dzīvniekiem. Patiešām, man likās, ja šim krietnajam puisim plaušu vietā bijušas žaunas, no viņa iznāktu cienījama zivs!
— Nu, profesora kungs, — Neds Lends vaicāja, redzēdams, ka es netaisos atbildēt.
— Tātad jūs, Ned, gribat, lai es prasu kapteinim Nēmo, ko īsti viņš ar mums nodomājis?
— Jā, profesora kungs.
— Lai gan viņš mums to jau ir teicis?
— Jā. Es gribu, lai viņš mums to pasaka pēdējo reizi. Runājiet par mani, ja patīk, miniet tikai manu vārdu.
— Bet es viņu satieku reti. Viņš izvairās no manis.
— Jo vairāk iemesla uzmeklēt to.
— Labi, Ned. Es runāšu ar viņu.
— Kad? — kanādietis neatlaidīgi taujāja.
— Tad, kad viņu sastapšu.
— Aronaksa kungs, vai jūs vēlaties, lai es eju viņu uzmeklēt?
— Nē, atļaujiet man pašam. Rīt…
— Šodien pat, — Neds Lends uzstāja.
— Lai notiek. Šodien es uzmeklēšu viņu, — es atbildēju kanādietim, baiļodamies, ka viņš pats visu tikai sabojās. Es paliku viens. Devis solījumu, nolēmu to tūliņ izpildīt. Man labāk patīk nokārtotas nekā kārtojamas lietas.
Es aizgāju savā kajītē. Tur es izdzirdu, ka kapteinis Nēmo staigā pa blakus kajīti. Izdevību viņu sastapt nevarēja palaist garām. Es pieklauvēju pie durvīm. Viņš neatsaucās. Es pieklauvēju vēlreiz un nospiedu turekli. Durvis atvērās. Es iegāju iekšā. Kapteinis bij kajītē. Noliecies pār savu darba galdu, viņš manu klauvē jumu nebij dzirdējis. Noņēmies šoreiz bez noteiktas atbildes neaiziet, es piegāju viņam klāt. Viņš spēji pagrieza galvu, saraucis pieri, ierunājās strupi:
— Ak jūs tas esat! Ko jūs vēlaties?
— Parunāties ar jums, kapteiņa kungs.
— Bet es esmu aizņemts, profesora kungs. Jūs redzat, es strādāju. Jums es esmu devis pilnīgu brīvību palikt vienatnē, — vai es sev nevarētu atļauties to pašu?
Šāda saņemšana nesolīja nekā laba. Bet es biju noņēmies uzklausīt visu, lai uz visu arī atbildētu.
— Kapteiņa kungs, — es dzedri atbildēju, — man jārunā ar jums par kādu neatliekamu jautājumu.
— Par kādu? — viņš ironiski atsaucās. — Vai esat novērojis kaut ko, kas man būtu nezināms? Varbūt jūra jums atklājusi kādu jaunu noslēpumu?
Bij redzams, ka mēs neesam sapratušies. Iekāms es paspēju atbildēt, viņš norādīja uz kādu atvērtu manuskriptu, kas atradās uz galda, un teica nopietnā balsī:
— Redzat, Aronaksa kungs, šis manuskripts ir rakstīts vairākās valodās. Tajā aprakstīti visi manu pētījumu rezultāti — tie neiznīks līdz ar mani. Šis manis parakstītais sacerējums līdz ar manas dzīves stāstu tiks ieslēgts mazā, negrimstošā kārbā. Pēdējais, kurš no mums paliks dzīvs, izmetīs to jūrā, un tā aizpeldēs, kur viļņi to nesīs.
Ar viņa vārdu parakstīts! Viņa paša sarakstīts dzīves stāsts! Viņa noslēpums kādu dienu tomēr tiks atklāts! Bet patlaban man šis vēstījums bij tikai iemesls nodomātajai sarunai.