— Kapteiņa kungs, — es atbildēju, — es vairu tikai apsveikt jūsu nodomu. Jūsu pētījumi nekādā ziņā nedrīkst aiziet bojā. Taču līdzeklis, kādu jūs esat izdomājis tā publicēšanai, man liekas pārāk primitīvs. Kas zina, uz kuru pusi vējš aizpūš jūsu kārbu un kādās rokās tā nonāk? Vai jūs nevarat iedomāties kādu citu iespēju? Vai jūs pats vai kāds no jūsu ļaudīm nevarētu? …
— Nekad, profesora kungs! — kapteinis strauji pārtrauca mani.
— Bet es ar saviem biedriem esam gatavi glabāt šo manuskriptu, un ja jūs atlaistu mūs brīvē…
— Brīvē! — kapteinis Nēmo atsaucās, pieceldamies kājās.
— Jā, kapteiņa kungs, tieši par to es gribēju parunāties ar jums. Jau septiņus mēnešus mēs esam uz jūsu kuģa, un tagad es prasu savā un savu biedru vārdā — vai jūs gribat mūs te mūžam paturēt par gūstekņiem?
— Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo teica, — es jums varu atbildēt tikai to pašu, ko atbildēju jau pirms septiņiem mēnešiem: kas reiz nokļuvis uz «Nautila», tas vairs to neatstās.
— Tātad jūs domājat paturēt mūs mūžīgā verdzībā?
— Sauciet to, kā jums tīk.
— Bet vergam tomēr paliek tiesības allaž domāt par brīvību. Viņš izlietos katru gadījumu, lai izkļūtu no
sprosta.
— Tās tiesības jums neviens neapstrīd, — kapteinis Nēmo atbildēja. — Vai es kādreiz esmu jums prasījis zvērestu?
— Kapteiņa kungs, — es viņam teicu, — mēs abi par šo jautājumu turpmāk vairs nerunāsim. Bet, tā kā reiz esam iesākuši, turpināsim līdz galam. Es nerunāju tikai pats par sevi vien. Zinātniski pētījumi ir mans dzīves uzdevums, mana kaislība, kuras labā es varu aizmirst visu citu. Tāpat kā jūs, es esmu gatavs nodzīvot savu mūžu nezināts un nepazīts, lai tikai nākamajām paaudzēm — kaut vai ar vēja un viļņu palīdzību — paliktu mana darba rezultāti. Vārdu sakot, es varu jūs apbrīnot un sekot jums, nesūrodamies par savu lomu, ko mazliet tā kā saprotu, bet jūsu dzīvē vēl ir kaut kas, kāds noslēpums, ar kuru ne man, ne maniem biedriem nav ne mazākā sakara. Pat tad, kad mūsu sirdis pukstēja strauji par jūsu varonību un sāpēm, mēs bijām spiesti atturēties izrādīt savas simpātijas, ko modina labi un cēli darbi — vienalga, vai tos veiktu draugs vai ienaidnieks. Un apziņa, ka mums nav nekādas daļas par to, kas jūs šeit interesē, mani nospiež, kļūst neciešama, bet it sevišķi Nedam Lendam. Jārēķinās ar katru cilvēku tikai tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks. Vai jūs esat iedomājies, uz ko spējīgs verdzību nīstošs, brīvību alkstošs cilvēks, tāds cilvēks, kāds ir kanādietis, — ko viņš spējīgs izdomāt, kādus plānus perināt?
Es apklusu. Kapteinis Nēmo piecēlās.
— Kāda daļa man gar to, ko Neds Lends domā, gudro un mēģina? Es viņu neesmu meklējis! Ne jau savas patikas pēc es viņu paturu uz kuģa! Bet jūs, Aronaksa kungs, gan varētu saprast visu — pat manu klusēšanu. Man nav vairāk ko atbildēt. Šī ir pirmā reize, kad jūs ar mani runājat par tādām lietām; lai paliktu arī pēdējā, jo par to es vairs nekā negribu dzirdēt.
Es izgāju laukā. No tās dienas mūsu attiecības kļuva ļoti vēsas. Es sarunu atstāstīju biedriem.
— Tagad mēs zinām, — Neds Lends teica, — ka no šā cilvēka mums nekas nav gaidāms. «Nautils» tuvojas Long- ailendai. Mēs bēgsim, lai arī kāds būtu laiks.
Bet debess samācās arvien vairāk un vairāk. Arvien skaidrāk bij manāmas tuvīna viesuļa pazīmes. Gaiss kļuva balsnējā piena krāsā. Apvārsnī savilkās atsevišķi melni lietus mākoņi. Zemu slīgdami, tie strauji traucās mums garām. Gari viļņu vāli vēlās pār jūru. Visi putni bij pazuduši, tikai negaisa draugi — vētras putni laidelējās apkārt. Barometrs bij stipri nokrities un rādīja spēju tvaika sabiezējumu. Vētras lēcas sastāvs elektrības iespaidā, kas piesātināja gaisu, sadalījās. Dabas elementu cīņa bij tuvu.
Vētra sāka plosīties 18. maijā tieši tajā brīdī, kad «Nautils» brauca gar Longailendu dažas jūdzes attālu no Ņujorkas. Es varu aprakstīt šo elementu cīņu, jo kapteinis Nēmo aiz kādas nesaprotamas iedomas ar «Nautilu» nevis ienira dzelmē, bet visu laiku turējās virs ūdens.
Vējš pūta no dienvidrietumiem — sākumā ar piecpadsmit metru ātrumu sekundē, bet ap pulksten trim novakarē — jau ar divdesmit pieci metri sekundē. Tas bij īsts viesulis.
Vētras nebaidīdamies, kapteinis Nēmo stāvēja uz klāja. Lai baismīgie viļņi viņu nenoskalotu, viņš bij ar virvi ap vidu piesējies pie kuģa. Arī es biju iznācis uz klāja, tāpat piesējos un apbrīnoju ir vētras trakošanu, ir šo neparasto cilvēku, kas sagaidīja vētru ar paceltu galvu.
Zemu noslīguši mākoņi, pāri skriedami, skāra viļņu muguras. Starp lielajiem ūdens vāliem es vairs nemaz neredzēju sīkākos viļņus, kas parasti izveidojas to starpās. Visapkārt — tikai garas piķa melnuma bangas, kuru muguras pat nesašķīda — tik blīvas tās bij. To augstums nemitīgi pieauga. Šķita, tās pašas sevi it kā satrauca. «Nautils» gan nosvērās uz sāniem, gan slējās gaisā — gluži kā masts, briesmīgi zvalstījās, ar priekšgalu ienirdams ūdenī.
Ap pieciem sākās lietus gāze, bet ne vējš, ne viļņi no tās neaprima. Vētras ātrums pat pieņēmās līdz četrdesmit
Ieraudzīju kādu lielu kuģi smagi cīnāmies ar viļņiem.
pieciem metriem sekundē vai gandrīz četrdesmit ljē stundā. Tāda vētra parasti sagāž mājas, ostu pilsētās izārda dakstiņu jumtus, salauž dzelzs režģus un svaida smagus lielgabalus. Un tomēr arī tādā viesulī «Nautils» attaisnoja kāda pazīstama inženiera vārdus: «Labi būvētam kuģim nekādas vētras nav jābaidās.» Tas nebij nekustīga klints, ko viļņi iespēj sagraut, bet bij tērauda ķermenis, kustīgs un paklausīgs, bez mastiem un takelāžas, un tāpēc viegli turējās pretī jebkādām brāzmām.